Vieni no vissenākajiem svētkiem Baznīcā Svētku izcelsme meklējama Jeruzalemē. No VI gs. sākuma Palestīnā un Sīrijā tos svinēja kā Marijas zemes dzīves beigu piemiņas svētkus, sauktus par Vissvētākās Jaunavas Marijas Iemigšanu. Eiropā iesākumā tos sauca par Dievmātes iemigšanu, vēlāk – par Dievmātes atpūtu un visbeidzot par Debesīs uzņemšanu, kaut gan precīzi būtu teikt: “Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana Debesu godībā”. 1950. gadā pāvests Pijs XII svinīgi pasludināja dogmu ar apustulisko konstitūciju “Munificentissimus Deus”, ka Marija, “līdzīgi kā Dēls pēc uzvaras pār nāvi, tika ar miesu un dvēseli uzņemta debesu godībā, lai tur spīdētu kā Karaliene, sēžot pie sava Dēla, nemirstīgā mūžības Ķēniņa, labās rokas”. Šī notikuma mērķis bija svinīgi atgādināt to, kam Baznīca tic kopš kristietības sākuma. Vissvētākā Jaunava Marija Sv. Rakstos pēdējo reizi figurē evaņģēlista Lūkasa sarakstītajos Apustuļu darbos (1,14), kur minēts, ka pirmā Baznīcas kopiena – apustuļi un Jaunava Marija, Jēzus brāļi un citas sievietes – uzturējās Jeruzalemē. Tālāk par Jēzus Māti Jaunajā derībā nav nekādu ziņu. Bet pirmatnējā Baznīca gribēja zināt, kas notika tālāk ar Mariju, apustuļiem, austrumu gudrajiem u.c. Tādēļ vēl ir saglabājusies mutvārdu tradīcija, ko Baznīcai nodeva apustuļi. Ne visas ticības patiesības ir atrodamas Sv. Rakstos, arī Marijas bezvainīgā ieņemšana un uzņemšana Debesu godībā, toties abām šīm ticības patiesībām Baznīca vienmēr ir ticējusi. Tikai vēlāk tās tika definētas kā dogmas – nemainīgas ticības patiesības, kas saista visus ticīgos –, uzliekot par pienākumu konkrētajai ticības patiesībai ticēt. Diemžēl ne visi kristieši ir saglabājuši uzticību apustuļu Tradīcijai. Par Jaunavas Marijas turpmāko dzīvi un zemes dzīves beigām atrodami vairāki apokrifi un dievbijīgas leģendas. Kopumā bija vairāk par 70 dažādu tekstu par Marijas iemigšanu, no kuriem senākais citāts par šo noslēpumu tiek minēts IV gs. Aleksandrijas Euzebija homīlijā. Vienā no tādiem apokrifiem stāsts par Marijas nāvi un debesīs uzņemšanu ir šāds: kad Dievmāte nomira, apustuļi gribēja viņu apglabāt. Viņi ielika Marijas miesu zārkā, bet bija spiesti pagaidīt, jo sv. Toms, saukts par neticīgo, jo neticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies – kavējās. Kad beidzot apustulis ieradās, viņš gribēja redzēt Vissvētākās Jaunavas Marijas miesu. Pēc zārka atvēršanas tajā vairs nebija Marijas miesa, bet tikai skaistas, smaržojošas lilijas un citi ziedi, zāles. Tā tautā iegājies nosaukums “Zāļu diena”, kas saistīts ar augusta vidus ražas novākšanas laiku (Jūrkalnē šis nosaukums tiek lietots arī šodien) un cilvēki šajā dienā svēta ziedus, zāles, labības vārpas. Kāpēc Dievmāte ar miesu un dvēseli uzņemta Debesu godībā? Te jāmin vairāki iemesli. Marija, pasargāta no pirmdzimtā grēka, nav pakļauta nāves varai. No visiem cilvēkiem viņa bija visciešāk saistīta ar dievišķo Dēlu, tāpēc vien bija neiespējami, ka tiktu no Viņa šķirta miesā pēc šīs zemes dzīves. Debesīs uzņemšana ir arī sava veida līdzdalība Kristus augšāmcelšanās noslēpumā un mūsu augšāmcelšanās paredzēšanā. Visā katoliskajā Baznīcā bija pārliecība par to, ka Kungs Jēzus neatstāja savas Mātes miesu uz zemes, bet to pacēla godībā, darīja to līdzīgu savai pārveidotajai miesai pēc augšāmcelšanās un paņēma debesīs. Cēzars Maurīcijs (582–602) Austrumu impērijā lika svinēt šos svētkus visā savā valstī 15. augustā par godu Marijas Debesīs uzņemšanai. Tas nozīmē, ka lokāli šiem svētkiem bija jābūt jau agrāk – vismaz V gs. Ir droši zināms, ka Romā VII gs. pāvests Sergejs I (687–701) ieviesa šajos svētkos svinīgu procesiju, bet pāvests Leons IV pievienoja svētku vigīliju un oktāvu. Sv. Gregors no Tūras (+594) rakstīja, ka šie svētki Gallijā eksistējuši jau VI gs. Un tos svinēja 18. janvārī. Tā laika Gallijā izmantotajā Misālē šajos svētkos bija rakstīts: “Vienīgais noslēpums, kāds tika cilvēkiem – Vissvētākās Jaunavas Marijas Uzņemšana Debesīs”, bet prefācijā ir vārdi: “To, kura neko no zemes (dzīves) (savā) mūžā nezināja, taisnīgi netur ieslēgtu kapa klintī”. Debesīs uzņemšanu svin ne tikai Romas katoļi. Tos svin arī armēņi, kuri ar Debesīs uzņemšanas svētkiem uzsāk jaunu liturģisko gadu. Etiopiešu (abesīņu) liturģijā svētkos dzied: “Tajā dienā uz Debesīm ir paņemta Vissvētākās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes – mūsu valdnieces – miesa.” 15. augustā šo svētku noslēpumu piemin arī kaldēji, sīrieši un maronīti. Bet koptu kalendārā Dievmātes Debesīs uzņemšanu svin 21. augustā. Armēņu liturģijā šajā svētku dienā izskan šādi vārdi: “Šodien debesu gari pārnesa uz Debesīm Svētā Gara mājokli. (..) Izdzīvojot savā miesā nevainojamu dzīvi, tiki apustuļu ieskauta un pēc Dieva gribas aiznesta sava Dēla valstībā”. Līdzīgi vārdi izskan arī abesīņu liturģijā, Baznīca dzied: “Šajā dienā Vissvētākās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, mūsu Valdnieces, miesa ir paņemta uz Debesīm”. Par šo ticības patiesību visskaistāk izsakās austrumu tēvi. Sv. Jānis no Damaskas (+ ap 749.g.) raksta, ka ķeizariene Pulhērija (ap 450. g.) Konstantinopolē uzcēla baznīcu Marijas godam un rakstiski lūdza Jeruzalemes bīskapam Juvenālim Dievmātes relikvijas, uz ko Juvenālis vēstulē atbildēja viņai, ka tādu relikviju nav, jo viņas miesa tika paņemta uz debesīm, “kā mēs to zinām no sena un ļoti droša avota”. Vai Dievmāte fiziski nomira vai iemiga? Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga vai vienkārša. Ne visi Baznīcas tēvi bija pārliecināti par Marijas fizisko nāvi un jo īpaši austrumos. Pāvests Pijs XII, pasludinot dogmu, nepieminēja nāvi, bet tikai cēlo Marijas miesas pagodināšanu un Debesīs uzņemšanu. Baznīca nav izšķīrusi, vai Marija nomira un tad tika uzņemta Debesu godībā, vai nonāca godībā nevis nomirstot, bet “iemiegot”. Tāpēc arī dažādās tradīcijās ir šie dažādie svētku nosaukumi. Nobeigumā nevar neaprakstīt arī ikonu “Marijas iemigšana”. Tajā Jēzus Māte ir guloša, jau “iemigusi”, un apkārt viņai ir sapulcējušies apustuļi, bet fonā stāv Jēzus ar mazu bērnu uz rokām. Interesants ir fakts, ka apustuļu acis ir vērstas uz Mariju un Jēzu tie nemaz nepamana. Tas nozīmē, ka dievišķie noslēpumi ir aizklāti miesas acīm. Bet mazais bērns Jēzus rokās ir Marija. Kā Marija Pestītāju nēsāja savās miesās un deva Viņam šīs zemes dzīvi, tā viņas Dēls nes to uz Debesīm un dod viņai pārdabisko godības dzīvi. Svinot Vissvētākās Jaunavas uzņemšanu Debesu godībā, mīlot un godinot Dieva Māti un iemiesojot Kristu savā dzīvē, arī mēs varam cerēt uz debesu godības dzīvi Tēva valstībā. "Nāc", Nr.121 | 
