Kā jau tika ziņots, svētdien, 29. augustā, pēc lūgšanas “Kunga eņģelis”, no Apustuliskās Pils loga uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos Romas ticīgos un ārzemju svētceļniekus, pāvests sacīja: “Es visus aicinu neatlaidīgāk lūgties un gavēt; lūgšana un gavēnis, lūgšana un gandarīšana. Šis ir laiks, lai to darītu. Es runāju nopietni: [vajag] neatlaidīgāk lūgties un gavēt, izlūdzot no Kunga žēlsirdību un piedošanu”. Šo pašu aicinājumu Svētais tēvs izteica arī pie daudz plašāka – virtuālā “loga”. Mikroblogošanas vietnē Twitter viņš vērsās pie visas pasaules ticīgajiem, prasot, lai viņi lūdzas un atturas no ēšanas. Turklāt tā nav pirmā reize, kad Francisks lūdz to darīt. Tik pat uzstājīgi viņš jau 2013. gada 7. septembrī aicināja pasauli lūgties par karā izmocīto Sīriju, 2017. gadā mudināja lūgties un gavēt par bada un vardarbības piemeklēto Dienvidsudānu un Kongo Demokrātisko Republiku, 2020. gadā – par Libānu, kur pirms mēneša bija notikusi postošā eksplozija. Redzot, cik izmocītas ir šīs un citas zemes, kā tiek sagrauti to sociālie un politiskie pamati, un cik milzīgas ir šo tautu vajadzības, lūgšana un gavēnis pat dažu ticīgo acīs var šķist kaut kas vecmodīgs vai esam galīgi nevietā. Andra Rigardi, aicināts pie Vatikāna Radio mikrofona, norādīja, ka lūgšana un gavēšana nekādā ziņā nav anahroniskas. “Manuprāt, taisni otrādāk,” viņš sacīja, “mūsu baznīcās pārāk maz lūdzas par mieru. Svētdienās mēs gandrīz nekad nedzirdam lūdzamies par Afganistānu vai, piemēram, par Ziemeļmozambiku ar 800 tūkstošiem bēgļu, vai par daudziem aizmirstajiem kariem. Mēs maz lūdzamies par mieru. Mums katru dienu vajadzētu ņemt rokās Rožukroni, uzskaitīt visas zemes, kur notiek kari, un lūgties par tām. Lūgšana ir spēks. Džordžo La Pira teica: Es ticu lūgšanas vēsturiskajam spēkam. Lūk, lūgšana kaut kādā ziņā kļūst par veidu, kā varam pasargāt tos, kuri nevar sevi pasargāt, ieliekot viņus Dieva tēvišķajās rokās.” Profesors Rikardi atzina, ka karu, kas notiek kaut kur tālu, un situāciju, kuras nevaram atrisināt, gadījumos mums liekas, ka nevaram neko darīt, un vispirms rodas bezspēcības sajūta. Tad šī bezspēcības sajūta izsauc vienaldzību. Pāvests Francisks, uzstājoties Lampedūzā, kur ierodas neskaitāmi bēgļi, to nosauca par “vienaldzības globalizāciju”. Patiešām, šajā globālajā pasaulē mēs redzam visu, dzirdam ziņas, bet paliekam vienaldzīgi, jo mums liekas, ka nevaram neko darīt. “Ko gan es, mazais cilvēks, varu izdarīt Afganistānas labā, ja jau pat ASV nezina, ko darīt?” Rikardi pauda pārliecību, ka katrs cilvēks tomēr var kaut ko izdarīt. “Ja mazas grupas var sēt teroru,” viņš teica, “tad mazas grupas var sēt mieru”. Un to var darīt ar lūgšanu un gavēni, kas ir atraisīšanās no ikdienas un reizē sava veida “sacelšanās” pret karu, kā arī, protams, - vēstures Kunga piesaukšana, lai Viņš paver miera ceļus un caur savu Garu iedvesmo tos, kuru rokās ir vara. Rikardi dažos vārdos atskatījās arī uz savu audienci pie pāvesta un kopā pārrunāto. Kas attiecas uz skatu uz nākotni un pasauli pēc Covid pandēmijas, viņš aicināja, lai mēs katrs uzdodam sev jautājumu: Kādu sabiedrību mēs gribam veidot? Mūru un baiļu vai cerības pilnu un viesmīlīgu sabiedrību? Un lūgšana ir tā, kas dzīvina mūsos cerību un atvērtību, jo, pateicoties lūgšanai, mēs kļūstam drošsirdīgāki un arī spējīgāki izdomāt kaut ko jaunu labākai savstarpējai sadzīvošanai. Vaticannews.va
Foto: cathopic.com/lespinosalc | 
