Šīsdienas katehēzes mācībā Francisks aplūkoja apustuļa Pāvila Vēstules galatiešiem fragmentu, kurā lasām: “Ak jūs, bezprātīgie galatieši, kas jūs ir nobūris? Jūs, kam acu priekšā Kristus attēlots, krustā sists! Tikai vienu gan es gribētu no jums uzzināt: vai jūs Garu esat saņēmuši no bauslības darbiem vai no ticības vēsts, ko esat dzirdējuši? Vai esat tādi nejēgas – reiz sākuši Garā, nu gribat tapt pilnīgi caur miesu?” (3, 1-3) Komentējot šo tekstu, Svētais tēvs norādīja, ka kristieši ir pakļauti iekrišanas formālismā riskam. Tas ir viens no kārdinājumiem, kas ved pie divkosības. Pāvila laikā pastāvēja un arī šodien pastāv briesmas iekrist formālismā un noliegt savu jauno identitāti, tas ir, Kristus atpestīto ļaužu cieņu. Apustulis, vēršoties pie galatiešiem, šoreiz ir dusmīgs un lieto nepatīkamu vārdu. Viņš saka: “Bezprātīgie galatieši….” Viņš tā saka ne jau tāpēc, ka viņi nebūtu gudri, bet tāpēc, ka, pašiem gandrīz neapzinoties, riskē pazaudēt ticību Kristum, ko iepriekš bija pieņēmuši ar lielu entuziasmu. Viņi ir bezprātīgi, jo neapzinās draudošās briesmas, tas ir, briesmas pazaudēt lielu dārgumu. Pāvils uzdod galatiešiem jautājumus, lai “sapurinātu” viņu sirdsapziņas. Viņš grib, lai tie atgriežas pie sava kristīgā aicinājuma pirmsākumiem. Vārds, ko tie no Pāvila mutes dzirdēja, koncentrējās uz Dieva mīlestību, kas pilnībā atklājusies Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Dieva Dēls “ir mani mīlējis un atdevis sevi par mani” (Gal 2, 20). Pāvils grib, lai viņu reliģiskā dzīve būtu vērsta uz Kristu, bet nevis tikai uz skrupulozu priekšrakstu ievērošanu. Galatieši arī labi saprata, par ko apustulis runāja. Viņi bija pieredzējuši Svētā Gara darbību kopienās – gan citās Baznīcās, gan arī viņu pašu vidū bija manāmas tuvākmīlestības izpausmes un atklājušās citas harizmas. Tagad tie bija spiesti atzīt, ka piedzīvotais bija Gara novitātes auglis. Viņu ticības pirmsākumu pamatā bija Dieva, nevis cilvēku iniciatīva. Viņu pieredzes galvenais varonis bija Svētais Gars. Tagad atstāt Viņu sekundārā plāksnē, lai priekšplānā izvirzītu savus darbus, tas ir, likuma priekšrakstu izpildīšanu, būtu neprāts. Pāvests piebilda, ka svētuma avots ir Svētais Gars, un mēs tiekam attaisnoti pateicoties Jēzus pestīšanas dāvanai. Tādā veidā Pāvils pamudina arī mūs pārdomāt, kā mēs izdzīvojam savu ticību. “Vai krustā sistā un augšāmcēlušā Kristus mīlestība ieņem centrālo vietu mūsu dzīvē kā pestīšanas avots, vai arī mēs apmierināmies ar dažām reliģiska rakstura formalitātēm, lai tikai nomierinātu savu sirdsapziņu?” Kā mēs izdzīvojam savu ticību? Vai mūsu vislielākais dārgums ir Kristus, vai arī priekšroku dodam kaut kam tādam, kas piesaista mūs tikai uz mirkli, bet pēc tam atstāj iekšēju tukšumu? Pārejošais bieži klauvē pie mūsu ikdienas durvīm, taču tā ir skumja ilūzija, kas liek mums iekrist virspusīguma slazdos un neļauj saprast, kas patiešām dzīvē ir vērtīgs – norādīja Francisks. Katehēzes noslēgumā pāvests aicināja glabāt drošu pārliecību, ka arī tad, kad piedzīvojam kārdinājumu attālināties, Dievs turpina mūs apveltīt ar savām dāvanām. Neraugoties uz mūsu grēkiem, Dievs nekad mūs neatstāj un bagātīgi izlej pār mums savu žēlsirdīgo mīlestību. Viņš savā labestībā ir vienmēr mums līdzās. Tēva mīlestība nekad nepagurst. Tāpēc Francisks aicināja mūs sargāties no stīvuma reliģiskajā dzīvē, no tiem, kuri saka, ka svētums pastāv tikai stingrā priekšrakstu ievērošanā. “Esiet uzmanīgi!” viņš piekodināja. “Stīvums mums laupa Gara brīvību.” Apustulis Pāvils atgādina, ka Tēvs pārpilnībā dāvā mums savu Garu un dara mūsu vidū brīnumus (sal. Gal 3, 5). Vaticannews.va | 
