Viens no galvenajiem secinājumiem, ko izvirzīja zinātniskās sanāksmes trīssimt dalībnieku, bija tāds, ka ar jauno evaņģelizāciju, kas nebija paredzēta kā dzīvās ticības Euharistiskais centrs, nepavisam nepietiek. Turklāt ar katehēzes izstrādi sludināšanai nepietiek. Ir jātiecas pēc dzīvās ticības, tai skaitā liturģiskās prakses. No otras puses, simpozijs koncentrējās arī uz domu, ka Euharistijas teoloģiju un Euharistijas liturģiju nevar nošķirt vienu no otras; teoloģija un liturģiskā diskusija pastāv un papildina viena otru. “Kādā veidā no Euharistijas gūt dzīvi un cerību 21. gadsimta cilvēkam, kurš dzīvo bailēs, kurš vēlas aizsargāt radīto vidi un kuram nav ne jausmas, ko darīt? Gadsimta cilvēks ir satraucies par savu pārgurušo kultūru, jūt, ka pasaule būtu daudz nabadzīgāka bez kristietības, un joprojām nezina, ko darīt, lai šo apbrīnojamo spēku padarītu dzīvu un efektīvu mūsdienu cilvēcei,” atklāšanas dienā apsveikuma runā uzdeva jautājumu kardināls Peters Erdo (Péter Erdő) gan vietējiem, gan ārzemju apmeklētājiem, kuri bija ieradušies no Eiropas, Āfrikas un Dienvidamerikas. Runātāji sniedza atbildes uz šo dilemmu plenārsēdē un fakultātēs. Citu starpā tika norādīts, ka, ja mēs vēlamies, lai Baznīcas liturģija tiktu saglabāta arī turpmāk, mums tā būtu jāatzīst kā svēts notikums, ievērojot stingras formalitātes, nevis jāpieņem tās desakralizācija un deformācija. Tāpat tika noteikts, ka Evaņģēlijam, kas „sēja sēklu” un pārjaunoja cilvēces vēsturi, vajadzētu turpināties nemainīgā veidā, vienlaikus izstarojot savu gaismu un spēku mūsu pašreizējā laicīgajā pasaulē. Visu iepriekš minēto papildina galvenais vēstījums, - ka aicinājums pie Euharistijas galda noved pie kristīgā noslēpuma sirds. Simpozijs patiesi noskaņoja un ievadīja katoļu pasaules notikumā (Euharistijas kogresā), kas sākās 5. septembrī Budapeštā. Iec2020.hu | 
