Konferencē notika pieredzes apmaiņa par vardarbības izskaušanu un prevencijas pasākumu nodrošināšanu, kā arī dalīšanās ar labās prakses piemēriem šajā jomā, veicinot sadarbību reģiona ietvaros, jo, kā bieži konferences dalībnieki atzina, ne vienmēr pietiek resursu, lai spētu paši risināt tik traģiski kompleksu problēmu. Polijas katoļu bīskapu konferences prezidents arhibīskaps Staņislavs Gadecki (Stanislaw Gadecki) konferenci raksturoja, sakot, ka tā ir iespēja pašiem sevi ārstēt no vienaldzības vai pat no nevīžības pret ļaunumu Baznīcā. Konferences pārstāvjus uzrunāja arī pāvests Francisks, sūtot video vēsti konferences dalībniekiem, kurā norādīja uz bērnu un mazāk aizsargāto labā veiktā darba nozīmi, uzsverot, ka “vienīgi atzīstot ļaunumu, kas ir nodarīts, un pazemīgi meklējot piedošanu no upuriem, Baznīca spēs atkal kļūt par pieņemošu un drošu vietu tiem, kas pie tās vēršas”. Viņš uzsvēra, ka “visām Baznīcas darbībām, kas ir vērstas uz drošas vides radīšanu, ir jāsniedz pārliecība, ka vajadzīgās reformas ir iespējamas un nodrošinās reālas un uzticamas izmaiņas”. Visbeidzot pāvests norādīja, ka šāda atvērtība un godīgums pret sevi un citiem ir ļoti biedējošs process, bet vienlaikus tas var būt kā pašiztukšošanās, kas paver jaunus apvāršņus, tādējādi dodot cerību. Vatikāna komisijas prezidents kardināls Šons Patriks Omelijs (Seán Patrick O'Malley) konferences sākumā norādīja uz pastorālo atgriešanos, kas sākas ar klausīšanos. To minot, viņš norādīja uz savu bīskapa pieredzi, kad vajadzējis risināt pedofilijas problēmas dažādās diecēzes ASV un jo īpaši Bostonā, kur viņš šobrīd ir arhibīskaps. Šīs atgriešanās būtiskākie elementi tiek raksturoti ar trīs vārdiem: caurspīdīgums, atbildība un atskaitīšanās (accountability). Bet viņš uzreiz piebilda, ka šie principi ir jāpauž skaidros un konkrētos soļos, kā klausīšanās, cieņpilnā upura stāsta pieņemšana, skaidra komunikācija, upura aizsardzība, netiesāšana un kompensācija. Baznīcas nožēlai ir jābūt paustai ne tikai vārdos, bet reālos lēmumos un rīcībās, vispirms darot visu iespējamo, lai nekas tāds nevarētu notikt un nevarētu tikt slēpts. Otrkārt, Baznīcai ir jāatzīst sava vaina, kur tā ir vainīga, un jādara viss, lai atbalstītu un nodrošinātu vajadzīgo atbalstu upuriem, tādējādi panākot taisnību un lai līdz ar to varētu sākties dziedināšanas process. Kardināls sacīja, ka šis process ietver savas vainas atzīšanu un tas nozīmē kļūt viegli ievainojamam, bet tā var būt ’kenoze’ – žēlastība, kas var nest dziedināšanu arī pašai Baznīcai. Pēc ievada aicinājuma klausīties un būt gataviem mainīties, meklēt veidus, kā veikt vajadzīgo reformu, konferences dalībniekus uzrunāja divi seksuālas vardarbības upuri: sieviete un vīrietis. Viens no upuriem bija priesteris Tarsicjuss Krasucki (Tarsycjusy Krasucki), kuru jaunībā kāds priesteris bija seksuāli izmantojis. Neskatoties uz to, viņš kļuva par mūku un šobrīd runā par savu traumu, lai iedrošinātu arī citus neklusēt, runāt un palīdzēt Baznīcai mainīties. Varmāka, kurš viņu izmantoja, pēc gandrīz 30 gadiem ir saņēmis spriedumu, bet tas nav publicēts, un tā neļaujot rast mieru. Tas, savukārt, liek šim upurim jautāt – ja Baznīca nav spējīga godīgi un atklāti runāt par šo lietu, atzīt savu vainu, ja tā nespēj pateikt patiesību, tad kā Baznīca var uzticami sludināt Jēzu, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība? Konferencē tika piedāvātas izaicinošas uzrunas, liekot domāt daudz dziļāk par seksuālo krīzi Baznīcā, tās iemesliem un par Centrālo un Austrumeiropu raksturojošām problēmām. Tomašs Haliks, čehu priesteris un filozofs, runāja par vardarbības fenomenu plašākā kontekstā. Viņš norādīja, ka klerikālisms ir ļoti spēcīgi klātesošs Baznīcā un sabiedrībā. Nepietiekošu resursu, zināšanu, to nepieejamības un arī valodu zināšanu trūkuma dēļ padomju režīma ietekmē Vatikāna II koncila reforma netika izprasta un īstenota, tādēļ notika ļoti maz sarunu par vardarbību Baznīcas kontekstā, un tās pavada slepenības aizsegs ar vēlmi pasargāt Baznīcas reputāciju. Šajā kontekstā profesors Haliks norādīja, ka visas postpadomju valstis raksturo liekulība un izvēlēts aklums, mazvērtības kompleksi, sekularizācija, ļaunuma meklēšana un tā asociēšana ar Rietumiem. To visu pavada nespēja izprast šos procesus un atrast adekvātu rīcību. Taču patiesībai ir dziedējošs un atbrīvojošs spēks, tāpēc viņš provokatīvi norādīja, ka “Kristus bez rētām, Baznīca bez rētām, ticība bez rētām ir vien dēmoniska ilūzija”. Ja mēs nespējam ieskatīties un pieskarties šīm rētām, mēs arī nespējam apliecināt ticību, kopā ar apustuli Tomu sakot: “Mans Kungs un mans Dievs.” Haliks vardarbību Baznīcā redz nevis vienkārši kā kāda indivīda problēmu, bet gan kā sistēmas problēmu, kur disciplināri mēri nebūs pietiekoši. Ir vajadzīga dziļāka pastorāla, garīga, teoloģiska reforma Baznīcas un priesterības izpratnē, uzskata Haliks. Viņš sacīja, ka mūsdienu Baznīca ir ļoti līdzīgā situācijā kā pirms Reformācijas un ka ir vajadzīgas dziļas pārmaiņas. Reformu ierobežošana tikai institucionālā līmenī var palikt virspusēja vai vest uz shizmu. Profesors iedvesmai piedāvāja atcerēties 16. gs. notikušo “Katoļu Reformu”, izceļot garīgo atjaunotni, piem., spāņu mistiķu Avilas Terēzes, Jāņa no Krusta vai Ignācija no Lojolas devumu, un garīgo reformu pavadošās pastorālās pārmaiņas (Kārlis Boromejs un citi). Profesors Haliks tālāk analizēja reģiona problemātiku, kas lielā mērā ir līdzīga daudzviet pasaulē. Saskaroties ar sociālajām izmaiņām sabiedrībā, reliģijas un garīguma atdalīšanos no Baznīcas, kā Haliks norādīja, parādās “nostalģija pēc pirms-modernajām sabiedrībām, kā arī bīstama Baznīcas savienība ar populistiskām un nacionālistiski politiskajām kustībām”. Arī Baznīcas pārlieku lielais uzsvars uz seksuālo moralitāti cīņā ar 1960. gadu seksuālo revolūciju atklāja Baznīcas mācības nesaderību ar pašas praksēm. Tikai reaģējot uz sekulāro mediju rakstiem, Baznīca sāka risināt liekulību pašā Baznīcā. Bet pāvests Francisks Baznīcas ieciklēšanos uz seksuālo morāli nodēvēja par “neirotisku apsēstību”. Tā visa pamatā, norādīja Haliks, ir varas, klerikālisma un triumfālisma pozīcija, kuru Baznīca ir ilgstoši uzturējusi. Visbeidzot Haliks izaicināja, sakot, ka reforma un krīze ir risināma, vienīgi pilnīgi no jauna pārdomājot Baznīcas lomu modernā sabiedrībā. Viņš piedāvāja vērst uzmanību uz Baznīcu kā “svētceļojošo Dieva tautu”, “kristīgās gudrības skolu”, “karalauka slimnīcu”, Baznīcu kā satikšanās, dalīšanās un izlīgšanas vietu. Konferencē uzstājās gan kanonisko tiesību eksperte prof. Miriama Vijlena (Myriam Wijlen) no Vācijas, gan Polijas augstākās tiesas tiesnesis prof. Pāvels Vilinskis (Pavel Wilinski). Tika izskaidrots process, ko Baznīca jeb Vatikāns ir veicis kanoniskajās tiesībās un dokumentos, lai nodrošinātu vajadzīgās rūpes par upuriem, nodrošinātu preventīvos pasākumus, kā arī paredzētu un skaidri, atvērti un ātri risinātu seksuālās vardarbības problemātiku. Vienlaikus tika izklāstīts arī tas, kā sekulārā tiesu sistēma var palīdzēt risināt problēmu, izceļot pamatprincipus: informācijas pieejamība, aizsardzība, reprezentācija, kompensācija, norādot, ka skaidras procedūras ir arī līdzeklis savstarpējās uzticēšanās veicināšanai, kas ir būtiska šajā procesā. Konferencē notika arī poļu profesora Gžegora Strelčika (Grzegorz Strzelczyk) vadītā teoloģiskā refleksija par seksuālās vardarbības teoloģiskajām konsekvencēm, izceļot vajadzību pēc priesterības teoloģijas izmaiņām, kas priesteri nepaceltu pāri pārējai Baznīcas sabiedrībai, vai arī Baznīcas pāreju no feodāla modeļa uz jaunu pieeju, bet kas vēl būtu diskutējams un teoloģiski risināms jautājums. Vienlaikus viņš uzdeva jautājumus par to, kā seksa skandāli ir ietekmējuši mūsu personīgo ticību, kā vietējās Baznīcas risina krīzi un kā tā būtu. Pašās beigās Hanss Colners SJ (Hans Zollner SJ), Vatikāna komisijas pārstāvis un eksperts nepilngadīgo un neaizsargāto personu aizsardzības jautājumos no Romas, uzsvēra, ka bailes no nesaprotamā un šķietami neiespējamā, sastopoties ar seksuāliem noziegumiem, izraisa noliegumu. Bet risinājums ir drosmīga problēmu risināšana. Taču drosmei ir jānāk no dziļākās būtības, no sevis apzināšanās, jo tikai tad šī drosme ir pastāvīga un spējīga stāties pretī noziegumam un grēkam. Daudzajās diskusijās mazajās grupās tika nepārprotami norādīts uz vajadzību pēc savstarpējas sadarbības, lai veicinātu vajadzīgo procesu īstenošanu katrā diecēzē un konsekrēto kopienā un lai tā būtu visaptveroša. Tāpat tika uzsvērta “upuris pirmajā vietā” attieksme, prioritizējot rūpes par upura drošību un tiesībām. Vienlaikus jāapzinās nepieciešamība pēc noteiktiem principiem, lai iespējamais varmāka netiktu notiesāts vēl pirms izmeklēšanas un tiesas. Skaidri tika izcelta proaktīvā prevencija, ar to domājot vajadzīgās sistēmas ieviešanu, kas ļautu absolūti minimalizēt šādu kriminālu darbību iespējamību. Visbeidzot tika uzsvērta nepieciešamība pēc aizsargājošas kultūras (safeguarding culture) veidošanas Baznīcā un plašākā sabiedrībā, līdz ar vajadzīgo procedūru, likumu, teoloģisko, pastorālo un garīgo reformu īstenošanu. Turklāt šādu reformu īstenošanai un kultūras veidošanai ir vajadzīga visu cilvēku, ne tikai priesteru vai bīskapu, bet arī visu ticīgo un laicīgo struktūru iesaiste. Kāda no dalībniecēm definēja nepieciešamo reformu kā attiecību atjaunošanu, jo tik dažādos līmeņos attiecības vienkārši nepastāv, tādējādi viņa norādīja gan uz iztrūkstošām attiecībām Baznīcas iekšienē, gan uz āru vērstām attiecībām. Baznīcas centieni veikt nepieciešamo darbu dziļākā pastorālās, teoloģiskās un garīgās atjaunotnes ziņā iezīmējas ar Vatikāna iniciatīvu sasaukt bīskapu konferenci, kas būs veltīta sinodalitātei, aicinot visus Baznīcas locekļus iesaistīties šajā procesā kā vienu Dieva tautu, kas ieklausās viens otrā un iet kopīgu ceļu. Tā ir iespēja ikvienam paust savu nostāju un viedokli, lai kopībā varētu daudz autentiskāk un pilnvērtīgāk izdzīvot ticību gan individuāli, gan kā vietējās Baznīcas un universālās Baznīcas loceklim. _______________ *Pontifikālā Nepilngadīgo aizsardzības komisija tika izveidota 2014. gadā kā padomdevējorgāns, lai kalpotu Svētajam tēvam. Komisijas uzdevums – “piedāvāt Svētajam tēvam iniciatīvas, kuru mērķis ir atbildības veicināšana vietējās Baznīcās par visu nepilngadīgo un ievainojamo pieaugušo aizsardzību” Katedrāle.lv |
