Šīs dienas katehēzi Svētais tēvs iesāka ar kādu, kā viņš pats sacīja, “mācību”, ko nupat bija saņēmis no viena bērna. Audiences sākumā pie viņa pienāca desmitgadīgais Paolo, kuram viņš piedāvāja apsēsties sev blakus, monsiņjora Leonardo Sapiencas vietā. “Šajās dienās, ieklausoties Vēstulē galatiešiem, mēs runājam par ticības brīvību”, teica pāvests, atsaucot atmiņā, ko Jēzus mācīja par bērnu spontānumu un brīvību. Paolo brīvi pienāca pie Svētā tēva un jutās kā savās mājās. Jēzus saka: “Ja arī jūs nekļūsiet kā bērni, neieiesiet Debesu valstībā”. Šajā sakarā pāvests norādīja uz drosmi tuvoties Kungam, būt atvērtiem, nebaidīties no Dieva. “Es pateicos šim bērnam par mums visiem sniegto mācību”, viņš sacīja. “Lai Kungs viņam palīdz viņa ierobežojumos, lai palīdz viņam augt. Viņš sniedza liecību, kas nāca no sirds”. Lai atklātu, kas ir mūsu īstā brīvība un kā varam atmaskot viltus brīvību, Francisks norādīja, ka svētais Pāvils minētajā vēstulē pamazām iepazīstina ar kādu svarīgu ticības jauninājumu. Tas ir svarīgs jaunums, jo atjauno ne tikai kādu atsevišķu mūsu dzīves aspektu, bet ieved mūs šajā “jaunajā dzīvē”, ko saņēmām Kristībā. Tajā brīdī mēs saņēmām lielu dāvanu, kļūstot par Dieva bērniem. Atdzimuši Kristū, mēs pārgājām no reliģiskās dzīves, kas sastāv no priekšrakstiem, uz dzīvo ticību, kuras centrs pastāv vienotībā ar Dievu un brāļiem, tas ir, caritas mīlestībā. Mēs tikām atbrīvoti no bailēm un grēka un ieguvām Dieva bērnu brīvību. Pāvesta katehēzes turpinājums palīdz mums labāk izprast, kāds, apustuļa skatījumā, ir šīs brīvības pats kodols. Vēstulē galatiešiem lasām: “Bet jūs, brāļi, esiet aicināti brīvībai; tikai ne tādai brīvībai, lai jūs dotu vaļu miesai, bet kalpojiet cits citam Gara mīlestībā! Jo viss likums izpildās vienā vārdā: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” (Gal 5, 13-14). Būt brīvam nenozīmē darīt vienalga ko, dodot vaļu miesai, saviem instinktiem, iegribām, egoistiskām dziņām – skaidroja Francisks, norādot, ka Jēzus brīvība ved mūs pie kalpošanas cits citam. Kāds varētu teikt: “Bet tā taču ir verdzība?” “Jā, brīvībai Kristū piemīt zināma verdzība, kāda dimensija, kas ved mūs uz kalpošanu, liek mums dzīvot citu labā”, sacīja Svētais tēvs. “Patiesā brīvība pilnīgi izpaužas mīlestībā.” Pāvests atzina, ka tas ir kārtējais Evaņģēlija paradokss. Mēs esam brīvi, kad kalpojam, nevis kad darām, ko gribam. Brīvība pastāv sevis atdevē citiem. Kā izskaidrot šo paradoksu? Ar mīlestību (sal. Gal 5, 13). “Nav brīvības bez mīlestības”, viņš uzsvēra. “Egoistiskā brīvība, kad daru, ko gribu, nav brīvība, jo tā riņķo ap sevi, nav auglīga. Mūs atbrīvoja Kristus mīlestība, un tā ir mīlestība, kas mūs atbrīvo no visbriesmīgākās verdzības, tas ir, sava es. Tāpēc brīvība pieaug līdz ar mīlestību.” “Taču uzmanību! Brīvība pieaug ne ar intīmo mīlestību, ne ar televīzijas ziepju operu mīlestību, ne ar iekāri, kas meklē tikai to, kas ir patīkams. Ne ar to, bet ar mīlestību, kādu redzam Kristū – ar caritas mīlestību. Tā ir patiesi brīvā un atbrīvojošā mīlestība.” Pāvests piebilda, ka tā ir mīlestība, kas izpaužas nesavtīgā kalpošanā, pēc paša Kristus parauga, kurš mazgā saviem mācekļiem kājas, sakot: “Jo es jums devu priekšzīmi, lai jūs darītu to, ko Es jums darīju” (Jņ 13, 15). Runa ir par to, lai mēs cits citam kalpotu. Tā ir mīlestība, kura nes patiesu brīvību. Svētais tēvs norādīja, ka brīvība, kam nav nekāda mērķa un nekādu atskaites punktu, kad darām to, kas ienāk prātā un pašiem patīk, ir tukša brīvība, “cirka brīvība”. Pēc tās paliek iekšējs tukšums. “Cik bieži, būdami sekojuši saviem instinktiem, attopamies ar lielu iekšēju tukšumu un saprotam, ka slikti izmantojām dārgo brīvības dāvanu. Brīvības skaistums pastāv tanī, ka mēs varam izvēlēties to, kas ir patiesi labs mums pašiem un citiem.” Tikai šāda brīvība ir īsta brīvība, pateicoties kurai varam pa īstam iesaistīties ikdienas reālajā dzīvē. Kādā citā vēstulē apustulis Pāvils raksta: “Viss man atļauts, bet ne viss ceļ. Neviens lai nemeklē savu, bet cita labumu!” (1 Kor 10, 23-24). Tā ir regula ikvienas egoistiskās brīvības atmaskošanai – paskaidroja Francisks. Mīlestības vadītā brīvība ir vienīgā, kas dara brīvus citus un mūs pašus, kas prot klausīties, neuzspiežot, kas grib labu, nespiežot, kas ceļ, bet nevis iznīcina, kas neizmanto citus savu ērtību labā, bet kas dara labu, nemeklējot savas intereses. Vārdu sakot ja brīvība nekalpo labajam, tā nenes augļus. Un tas ir kritērijs. Turpretī mīlestības dzīvināta brīvība ved pie nabagiem un ļauj saskatīt viņos paša Kristus skatienu – piebilda pāvests. Noslēdzot katehēzes mācību, Svētais tēvs atgādināja kādu mūsdienās izplatītu domu: “Mana brīvība beidzas tur, kur sākas tavējā”. Šeit pietrūkst attiecību – viņš paskaidroja. Tas ir individuālistisks skatījums. Tas, kuru Jēzus ir atbrīvojis, nevar domāt, ka būt brīvam nozīmē turēties no citiem pa gabalu un uzskatīt citus par traucēkli. Kristiešiem ir svarīga sociālā dimensija, kas ļauj tiem raudzīties nevis uz personīgām interesēm, bet kopējo labumu. Īpaši šodien mums būtu svarīgi no jauna atklāt brīvības kopienas dimensiju. Citi nav šķērslis manai brīvībai, bet paver man iespēju pilnīgi sevi īstenot, jo mūsu brīvība dzimst no Dieva mīlestības un pieaug mīlestībā. Vaticannews.va |
