Grūtie laiki Dokumenta rašanās bija saistīta ar ļoti grūtiem laikiem. Viss ilgais Pija IX pontifikāta laiks (1846–1878) bija īpaši grūts gan no politiskā, gan reliģiskā viedokļa. Pijs IX iesāka pakāpeniskas politiskas reformas. Piekrita izbūvēt dzelzceļa līniju Baznīcas valsts teritorijā un ierīkot gāzes apgaismojumu, mazināja cenzūras ietekmi, amnestēja ieslodzītos. Tas viss veicināja pāvesta popularitāti. Ar laiku uzskati par pāvestu kā liberāli mainījās. Ar 1848. gada revolūciju pāvests sāka ieņemt konservatīvāku nostāju. Bija spiests Baznīcas valstī ieviest konstitūciju (1848. gada 14. martā), kā arī piekrist Itālijas divpalātu parlamentam, kas kategoriski atteicās piedalīties karā ar Austriju. Pijs IX, vēloties saglabāt neitralitāti, neieņēma konkrētu nostāju, kas tika uzskatīta par nodevību. Tā rezultātā sākās nekārtības Baznīcas valstī un 1848. gada 15. novembrī tika noslepkavots tieslietu ministrs. Revolucionāri ielenca Kvirinālu, un pēc divām nedēļām (1848. gada 24. novembrī) pāvests bija spiests bēgt uz Gaetu. 1849. gada 9. februārī tika pasludināta īslaicīgi pastāvējusī Romas republika. Pateicoties franču armijai, 1850. gada 12. aprīlī pāvests atgriezās Romā. Pijam IX pastāvīgi pretojās antiklerikālā liberālisma piekritēji. Baznīcas valsts pamazām zaudēja savas zemes, tā ka pāvestam palika tikai Roma ar sv. Pētera mantojumu. Valdošie antiklerikālie uzskati kavēja visus mēģinājumus Itālijas valdībai samierināties ar Svēto Krēslu, jo īpaši attiecībā uz daudzu “Sede vacante” diecēžu pastāvēšanu. Arī Garibaldi uzbrukumi postīja Romu. Kļūdas filozofiskajā, reliģiskajā, morālajā un sociālajā jomā gāja roku rokā ar politiskiem nemieriem, par ko liecina to nosodījums, kas notika pēc desmit gadu ilgām pārdomām un atspoguļojās enciklikā ”Quanta cura” (no lat. val. – “Cik daudz rūpju”, 1864. gada 8. decembrī). Dieva dārgumu sargs Pāvesta dekrēts saskaņā ar sv. Jāņa XXIII rakstīto “atklāja vēlāko laiku pāvestiem ļoti bagātas un vērtīgas iedvesmas avotu” (apustuliskā vēstule par sv. Jāzepu, Vatikāna II koncila aizbildni, 1961. g. 19. martā). Dokuments bija patiess pagrieziena punkts. Kamēr agrākos Svētā Krēsla dokumentos sv. Jāzeps labākajā gadījumā tika dēvēts par “it kā” Dieva Mātes dzīvesbiedru”, tad šajā dokumentā dzīvesbiedra titulam priekšā ir visvarenā Dieva Dēla “audžutēva” tituls. Dokumentā ir arī neliels oficiāls traktāts par sv. Jāzepu, atsaucoties uz tituliem par viņa diženumu, cieņu, svētumu un misiju, kas izplatījās visā pasaulē. Sv. Jāzepa persona tiek ilustrēta caur patriarha Jāzepa lomu pestīšanas vēsturē. Kas Jāzeps kā Vecās derības Jēkaba dēls bija Izraēļa tautas dabiskajā dzīvē, tas sv. Jāzeps ir Jaunās derības cilvēks pārdabiskajā dzīvē. Pijs IX rakstīja: “Tieši tāpat kā Dievs novietoja patriarha Jēkaba dēlu Jāzepu visas Ēģiptes zemes priekšgalā, lai vāktu cilvēkiem kviešus, tā arī, piepildoties laikam, kad bija jāsūta vienpiedzimušais Dēls uz zemi kā pasaules Pestītājs, Viņš izvēlējās citu Jāzepu, ko Dievs iecēla par sava nama un īpašuma kungu un valdnieku un izvēlējās par Dieva dārgumu sargātāju.” Viņš bija Līgavainis Bezvainīgajai Jaunavai Marijai, no kuras caur Svēto Garu piedzima mūsu Kungs Jēzus Kristus, kurš cilvēku vidū tika uzskatīts par Jāzepa dēlu un bija viņam pakļauts. Jāzeps ne tikai redzēja to, kuru tik daudzi ķēniņi un pravieši vēlējās redzēt, bet viņš dzīvoja kopā ar Viņu, apskāva Viņu un skūpstīja Viņu ar tēva mīlestību. Vēl vairāk, viņš baroja to, kuru ticīgie ļaudis ēdīs kā maizi, kas nākusi no debesīm, lai varētu iemantot mūžīgo dzīvi. Lielās cieņas dēļ, ar kādu Dievs apveltīja šo uzticīgo kalpu, Baznīca vienmēr ir izrādījusi augstāko godu un slavu svētajam Jāzepam pēc Jaunavas Marijas, viņa Līgavas, īpaši grūtos laikos. Pārdomās par Svēto Jāzepu šis dokuments apraksta, cik “ļoti tumši” bija tie laiki: “Tagad, šajos ļoti tumšajos laikos, pati Baznīca, kurai ienaidnieki uzbrūk no visām pusēm, ir liela ļaunuma apspiesta, ka bezdievīgi cilvēki iedomājas, ka, galu galā, elles vārti to uzvarējuši, un tāpēc cienījamie katoļu pasaules bīskapi nodeva savus un viņiem uzticēto ticīgo lūgumus pāvestam iecelt sv. Jāzepu par katoliskās Baznīcas aizbildni”. Uzklausījis bīskapus, Pijs IX svinīgi pasludināja sv. Jāzepu par katoliskās Baznīcas aizbildni, nosakot 19. martu par Sv. Jāzepa svētku dienu. Varenais gādnieks Baznīca, oficiāli atzīstot sv. Jāzepa cieņu un svētumu, vienlaicīgi atzīst, ka Dieva uzticētā misija attiecībā uz Jēzus fizisko miesu ietver arī Viņa Mistisko Miesu, un tādēļ lūdz viņa aizbildniecību. Pāvesta sv. Jāņa Pāvila II dokumenta “Redemptoris custos” (no lat. val. – “Pestītāja aizbildnis”, turpmāk RC) apakšvirsraksts “Svētā Jāzepa figūra un misija Kristus un Baznīcas dzīvē” ir skaidra deklarācija par sv. Jāzepu, kura misija ir ne tikai vēsturiska, t.i, ierobežota noteiktā laikā un telpā, kā tas notiek ar katru personāžu, bet arī “pārvēsturiska”, t.i, iekļauta Iemiesošanās noslēpumā, kas balstīta noteiktā vēsturiskā laikā un vietā, bet nav iespiesta šaurās robežās, jo piedalās “dievišķajā pestīšanas darbā”, kas ir balstīts Iemiesošanās noslēpumā” (sal. RC, 1) un izplešas līdz laiku piepildījumam, kas raksturīgs Iemiesotā Vārda neizprotamajam noslēpumam” (skat. RC, 32). “Patiešām, visa Baznīca jau bija tur” kopā ar Viņu, jau ieņemta Jaunavas Marijas, visu ticīgo Mātes, klēpī, jaunavīgajā Mātes miesā. Tik maza, bet gara acīs liela, Baznīca jau bija tur ar sv. Jāzepu, kad viņš bija Svētās Ģimenes aizbildnis” (sal. Pijs XI, 1926. gada 21. aprīļa uzruna). “Baznīca vēlas, lai viņš būtu aizbildnis,” apgalvo pāvests sv. Pāvils VI, jo viņa nelokāmi paļaujas, ka tas, kuram Kristus vēlējās uzticēt rūpes par savu trauslo cilvēcību, turpinātu no debesīm savu misiju sargāt, vadīt un aizstāvēt mistisko Kristus Miesu, kas vienmēr ir vāja, apdraudēta, dramatiski nedroša” (sal. sv. Pāvils VI, 1969. g. 19. marta homīlija). Svētās Baznīcas aizstāvis: tas ir aicinājums, saka sv. Jānis Pāvils II, dziļi iesakņots Jaunās derības atklāsmē. Baznīca ir tieši Kristus Mistiskā Miesa. Vai tad nebija loģiski un nepieciešami, ka tas, kuram mūžīgais Tēvs uzticēja savu Dēlu, arī rūpējas par Kristus Miesu, kas ir Baznīca? Mūsdienās ticīgo kopiena, kas izplatījusies visā pasaulē, uztic sv. Jāzepam sevi un visas vajadzības šajā grūtajā vēstures periodā. Tā piesauc brīnišķīgā Kunga sargātāja palīdzību: “Tu, kas aizstāvēji Jēzu Kristu, tu, kas esi Svētās Baznīcas sargātājs” (sal. Sv. Jānis Pāvils II, Monterotondo, 1993. g. 19. marta homīlija). Materiālu sagatavoja Liepājas diecēzes bīskaps
Viktors Stulpins |
