Šai svētdienai veltītajā Evaņģēlija fragmentā tiek vēstīts par Kunga atnākšanu laiku beigās. Jēzus runā par lieliem satricinājumiem, taču aicina mūs nebaidīties. Kāpēc viss būs labi? – jautāja Francisks. Tāpēc, ka Viņš atkal atnāks. Jēzus apsolīja, ka atgriezīsies. “Skatieties un paceliet savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas!” saka Kungs (Lk 21, 28). Tie ir iedrošinājuma pilni vārdi. Tieši tad, kad šķiet, ka visam ir pienācis gals, Kungs nāk, lai mūs izglābtu – atgādināja Svētais tēvs. Svarīgi gaidīt Viņu ar prieku pat tad, ja mūs piemeklē vislielākās ciešanas un traģēdijas. Taču kā tas iespējams? Kā lai paceļam savu galvu un neļaujam sevi pārņemt grūtībām, ciešanām un sakāvēm? Jēzus mums rāda ceļu, izsakot šo uzstājīgo aicinājumu: “Pielūkojiet, ka jūsu sirdi neapgrūtinātu negausība, dzeršana un šīs dzīves rūpes (…). Esiet nomodā un vienmēr lūdzieties” (21, 34.36). Turpinājumā pāvests pievērsās šim, kā viņš teica, tik ļoti svarīgajam kristīgās dzīves aspektam, proti, būšanai nomodā. Tā ir saistīta ar vērību. “Pielūkojiet,” Kristus saka. Būt nomodā nozīmē nepieļaut, ka sirds varētu kļūt kūtra un garīgā dzīve – remdena. Tas nozīmē uzmanīties, jo mēs varam būt arī “iemiguši kristieši”. Tādu ir daudz. Daudzi kristieši “garīgā pasaulīguma” dēļ ir kļuvuši nejūtīgi. Tiem pietrūkst garīgā entuziasma un degsmes lūgšanā. Viņi lūdzas “kā papagaiļi” un misija viņus neinteresē. Tie ir kristieši, kuri visu laiku skatās sevī un nespēj paraudzīties uz apvārsni. Tas noved pie apātijas un vienaldzības. Viņiem interesē tikai savas ērtības. Tāda dzīve ir skumīga, tajā nav laimes – atzina Francisks. Mums jābūt nomodā, lai nedzīvotu rutīnā un lai mūs neapgrūtinātu dažādas dzīves rūpes. Pāvests aicināja mūs uzdot sev sekojošus jautājamus: “Kas apgrūtina manu sirdi? Kas apgrūtina manu dvēseli? Kas mani tur slinkuma atzveltnē? Kādas ir tās viduvējības, kas mani paralizē, kādi netikumi mani nospiež zemē un neļauj pacelt galvu? Un kas attiecas uz nastām, kuras nospiež manu brāļu plecus, vai spēju tās ievērot, vai arī esmu pret tām vienaldzīgs?”
Francisks piebilda, ka šie jautājumi palīdzēs mums pasargāt savu sirdi no acēdijas. Kas ir acēdija? Tā ir liels garīgās dzīves ienaidnieks. Acēdija ir slinkums, kas grūž skumjās, kas atņem dzīves garšu un gribu darboties – skaidroja pāvests. Tā ir negatīva noskaņa, slikts gars, kas nomoka dvēseli, atņemot tai prieku. Sakāmvārdu grāmatā lasām: “Sargā savu sirdi, lai no tās izplūstu dzīvība” (Sak 4, 23). Sargāt savu sirdi nozīmē būt nomodā. Taču atrašanās nomodā būtiska sastāvdaļa ir lūgšana – turpināja Svētais tēvs. “Tāpēc esiet nomodā un vienmēr lūdzieties,” saka Jēzus (Lk 21, 36). Lūgšana uztur degošu mūsu sirds lāpu. Īpaši brīžos, kad jūtam, ka zūd entuziasms, lūgšana palīdz to atgūt, jo tā aizved mūs atpakaļ pie Dieva, pie visa kodola. Lūgšana pamodina dvēseli no miega un liek tai pievērsties tam, kas patiešām ir svarīgs, liek pievērsties dzīves beigām. Pāvests aicināja nepamest lūgšanu novārtā pat tajās dienās, kad mums ir pilnas rokas darba. Adventa laikā mēs varam, piemēram, atkārtot: “Nāc, Kungs Jēzu”. Šis sagatavošanās Ziemassvētkiem laiks ir skaists laiks. Padomāsim par Betlēmes silīti – mudināja Svētais tēvs – un no sirds sacīsim “Nāc, Kungs Jēzu!” Atkārtosim šo lūgšanu visas dienas garumā, un mūsu gars paliks nomodā. Vaticannews.va | 
