Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Advents: Vārds kļuva par Miesu, kad laiks bija piepildījies
02.12.2021 pl. 08:06

Svētais Alfonss Liguori

"Bet Dievs, laikam piepildoties, sūtīja savu Dēlu." (Gal 4, 4)
Iedomājies, ka Dievs ļāva paiet četriem gadu tūkstošiem pēc Ādama pārkāpuma, līdz sūtīja savu Dēlu virs zemes pasaules atpestīšanai. Bet tajā laikā, ak, kāda fatāla tumsa valdīja pār zemi! Patiesais Dievs nebija ne pazīstams, ne arī pielūgts nekur, kā vien kādā mazā pasaules nostūrī. Visur valdīja elkdievība: velni, zvēri un akmeņi tika pielūgti kā dievi.

Bet apbrīnosim tajā dievišķo Gudrību: Viņš atlika Pestītāja nākšanu, lai cilvēki Viņa atnākšanu ļoti gaidītu un lai  grēka ļaunums būtu labāk zināms, un tādējādi būtu lielāka nepieciešamība pēc dziedināšanas līdzekļa un Pestītāja žēlastības. Ja Jēzus Kristus būt nācis pasaulē uzreiz pēc Ādama kritiena, šīs labvēlības diženums būtu bijis, bet tas paliktu nenovērtēts. Tādēļ pateiksimies Dieva labestībai par to, ka Viņš mūs ir sūtījis pasaulē pēc tam, kad tika īstenots šis lielais pestīšanas darbs.  Lūk, ir pienācis laimīgais laiks, ko sauc par laika pilnību: Kad laiks bija piepildījies, Dievs sūtīja savu Dēlu, [..] lai atpirktu tos, kuri bija padoti likumam (“Ubi venit plenitudo temporis, misit Deus Filium suum [..] ut eos, qui sub lege erant, redimeret.”(Gal 4, 4-5)).

To dēvē par “laiku piepildījumu” žēlastības pilnības dēļ, ko Dieva Dēls nāca dot cilvēkiem caur pasaules atpestīšanu. Lūk, eņģelis, kurš tika sūtīts kā vēstnesis uz Nācaretes pilsētu, lai paziņotu Jaunavai Marijai par Vārda nākšanu, kurš vēlas iemiesoties viņas klēpī. Eņģelis sveic viņu, sauc viņu par “žēlastības pilno” un svētītu starp sievietēm. Pazemīgā Jaunava, izraudzītā būt par Dieva Dēla māti, savas lielās pazemības dēļ ir satraukta un noraizējusies par šādiem slavējumiem, taču eņģelis viņu iedrošina un pastāsta, ka viņa atradusi žēlastību pie Dieva; proti, to žēlastību, kas nes mieru starp Dievu un cilvēkiem un atjauno to, ko grēks pārvērtis drupās. Tad viņš [eņģelis] pasaka viņai, ka viņai jādod savam dēlam Pestītāja vārds: “Nosauksi Viņu vārdā Jēzus,” (Lk 1,31) un ka šis viņas dēls ir patiess Dieva Dēls, kuram ir jāatpestī pasaule, un kuram jāvalda pār cilvēku sirdīm. Lūk, beidzot Marija piekrīt būt par māti tādam Dēlam: Lai man notiek pēc Tava vārda (“Fiat mihi secundum verbum tuum.”). Un mūžīgais Vārds ieguva miesu un kļuva cilvēks: Un Vārds ir tapis miesa (“Et Verbum caro factum est.”).

Pateiksimies šim Dēlam, un pateiksimies arī Viņa Mātei, kura, piekrītot būt šāda Dēla mātei, piekritusi būt mūsu pestīšanas Māte un arī ciešanu Māte, vienlaikus pieņemdama dziļo bēdu un ciešanu bezdibeni, saprotot, ko viņai maksās būt mātei šim Dēlam, kuram jānāk pasaulē ciest un mirt par cilvēku.

Veltīšanās un lūgšana

Ak, dievišķais Vārds, kļūsti par cilvēku arī man, un, lai gan es redzu Tevi tik pazemīgu un kļuvušu par mazu bērnu Marijas klēpī, es tomēr atzīstu un apliecinu, ka Tu esi ne vien mans Kungs un Karalis, bet arī mīlestības Ķēniņš. Mans visudārgais Glābēj, tā kā Tu esi nokāpis virs zemes un apģērbis sevi ar mūsu nožēlojamo miesu, lai valdītu pār mūsu sirdīm, es lūdzu Tevi, nāc un nostiprini savu valdīšanu arī manā sirdī, kurā kādreiz, diemžēl, valdīja Tavi ienaidnieki, bet tagad, es ceru, tā pieder Tev, un es alkstu, ka tā vienmēr būtu Tava un ka no šīs dienas arī turpmāk Tu varētu būt tās vienīgais Kungs: Valdi savu ienaidnieku vidū! (“Dominare in medio inimicorum tuorum.”) (Ps 110, 2) Citi valdnieki valda ar ieroču spēku, bet Tu nāci valdīt ar mīlestības spēku; un tāpēc Tu neatnāci ne ar karalisku greznību un pompu, ne rotājies ar scepteri un kroni, ne karavīru armijas pavadībā. Tu ienāci pasaulē piedzimt stallī, nabadzīgs, pamests, ielikts silītē uz saujas siena, jo tieši tādā veidā Tu vēlējies sākt valdīt mūsu sirdīs. Ak, mans mazais Karali, kā gan es varēju tik bieži sacelties pret Tevi un dzīvot tik ilgi kā Tavs ienaidnieks, atrauts no Tavas žēlastības, ja Tu, lai pamudinātu mani, Tavu ienaidnieku, Tevi mīlēt, esi novilcis savu dievišķo varenību un esi tā pazemojies, parādīdamies vispirms kā zīdainis kalnu grotā; pēc tam - kā veikala kalpotājs, tad - kā noziedznieks pie krusta? Ak, es, laimīgais,  jo tagad, kad esmu atbrīvots (kā es ceru) no verdzības sātanam, es ļauju sev uz visiem laikiem atrasties Tavā un Tavas mīlestības varā! Ak Jēzu, mans Karali, kas esi tik laipns un tik mīlošs pret mūsu dvēselēm, es lūdzu Tevi, pārņem savā īpašumā arī manējo, es atdodu to visu Tev; pieņem to, tā var kalpot Tev mūžīgi, un kalpo Tev vienīgi aiz mīlestības. Tava majestāte ir pelnījusi, lai no tās baidās, taču Tava labestība ir pelnījusi būt mīlēta. Tu esi mans Karalis, un būsi vienmēr vienīgais, ko mīlu; bet vienīgās bailes, kas man jebkad būs, ir bailes Tevi pievilt, Tev nepatikt. Uz šo es ceru. Palīdzi man savā žēlastībā. Ak Marija, mūsu dārgā Dieva Māte, parūpējies par to, lai es varētu būt uzticīgs šim mīļotajam manas dvēseles Ķēniņam.

"The Aesthetical Works of St. Alphonsus De Liguori.
Volume IV – The Incarnation, Birth and Infancy of Jesus Christ"