Jaunavas Marijas upurētā šķīstība Aizvien aktuāls ir jautājums par cilvēcisko mīlestību, cilvēciskām jūtām, vēlmēm, kādas Jāzepam bija attiecībā pret mīļoto Mariju. Kā tas iespējams, ka viņš spēja pilnībā atteikties no intīmās laulāto mīlestības realizēšanas, esot blakus sievietei, kuru ļoti mīlēja, dzīvojot ar Jaunavu zem viena jumta? Vai viņš nebaidījās kaut vismazākā mērā nodarīt pāri viņas un savai šķīstībai, ne tikai miesīgajai, bet arī domās, jūtās, vēlmēs vai tieksmēs? Marijas atbilde eņģelim pasludināšanas brīdī: “Kā tas notiks, jo es vīra nepazīstu?” (sal. Lk 1,34) norāda uz viņas pārliecinošo lēmumu dzīvot jaunavībā – lēmumu, kuru pieņēma kā atbildi Dieva aicinājumam un, visticamāk, esēņu tradīcijas garā, kas uzskatīja, ka labprātīgi izvēlēta un upurēta šķīstība ir veids, kā paātrināt Mesijas atnākšanu. Sv. Akvīnas Toms izvirzīja hipotēzi, ka Marija un Jāzeps jau kādu laiku pirms pasludināšanas kopā salika pilnīgas šķīstības solījumu.[i] Pati Vissvētākā Jaunava sv. Brigitai, Eiropas aizbildnei, uzticēja šo: “Bez šaubām, zini, ka Jāzeps, pirms mani bildināja, zināja, Svētā Gara apgaismots, ka esmu solījusi Dievam saglabāt jaunavību vārdos, domās un darbos. Viņš solīja man šajā nodomā kalpot, uzskatot mani par savu kundzi, nevis sievu. Es arī pilnīgi droši zināju, pateicoties Svētajam Garam, ka mana jaunavība uz mūžiem paliks neskarta, kaut arī apslēptā veidā tiku saderināta vīram.”[ii]
Jaunavības liecinieks un sargātājs
Apveltīts ar žēlastību, sv. Jāzeps nolēma, ka arī viņš saglabās jaunavību, dzīvos šķīstībā. Svētais Hieronims to nepārprotami apgalvo atbildē Helvīdijam[iii]: “Tu apgalvo, ka Marija nepalika Jaunava, bet es eju vēl tālāk un apgalvoju, ka arī Jāzeps dzīvoja jaunavībā, pateicoties Marijai, lai no jaunavīgās laulības dzimtu Dēls. Ja jau pār svētu vīru nevar krist aizdomas par ārlaulības dzīvi un nav rakstīts, ka viņam būtu bijusi cita sieva, ja jau Marijai viņš bija vairāk sargs nekā vīrs, ir skaidrs, ka tas, kurš izpelnījās tikt saukts par Kunga tēvu, palika ar Mariju – Jaunavu.” Šī pārliecība ātri izplatījās visā latīņu Baznīcā, un jau XI gadsimtā sv. Pēteris Damiāns apgalvoja, ka tāda ir Baznīcas ticība: “Vai jūs nezināt, ka Dieva Dēls tik ļoti vērtēja miesas šķīstību, ka laulāto atturība Viņam nebija pietiekama, bet vēlējās, lai iemiesošanās notiktu jaunavīgajā klēpī? Un arī tas vēl nebija pietiekami: ne tikai Viņa Māte bija Jaunava, bet, vēl vairāk, saskaņā ar Baznīcas ticību tas, kurš tika uzskatīts par Viņa tēvu, arī ievēroja šķīstību.”[iv] Jāzeps kā vīrs kļuva Vissvētākās Jaunavas gādnieks, Viņas jaunavības liecinieks un sargātājs. Kā tādu viņu pieņēma Marija un kā tāds Jāzeps pilnībā veltījās Marijai.
Jāzepa un Marijas cilvēcīgā mīlestība – brīnumaini pārveidota
Jāzeps bija taisnīgs vīrs, jo ar visu savu sirdi, visu dvēseli, visu prātu mīlēja Dievu un Mariju, kuru no Viņa saņēma. Viņa taisnīgums kļuva redzams, dzīvs viņa paklausībā, uzticībā, bet arī iekšējā jūtīgumā, maigumā, dabiskajā labestībā. Nav iespējams, ka Jāzepa un Marijas mīlestība paliktu bez jūtām, bez erosa, kuru nevar atdalīt (pat nedrīkst to darīt) no cilvēka dabas, jo tad tā tiktu izkropļota. Tāda mīlestība būtu necilvēciska. Tai tiktu atņemts tas, kas ir dabisks ikvienam cilvēkam. Dievs neaicina “mīlestībai”, kura pretotos dabai, kuru Viņš pats radījis. Tad Viņš nebūtu mīlestības Dievs. Ja aicina Jāzepu un Mariju uz jaunavīgu mīlestību, tad ne jau ārpus cilvēciskas mīlestības, bet tieši viņu cilvēciskajā mīlestībā. Svētais Gars ne tikai paveica to, ka Marija ieņēma brīnumainā veidā, bet arī to, ka viņu cilvēciskā mīlestība – eross – netika “pakārta gaisā”, bet brīnumaini pārveidota. Var pilnīgi droši teikt, ka viņi mīlēja viens otru ar cilvēcisku mīlestību kā neviens cits uz zemes. Erotiskā mīlestība ir Dieva dāvana. Kaut arī pirmdzimtā grēka dēļ šis cilvēciskās mīlestības veids tika ievainots, tomēr ar to vēl eross nav pārstājis būt Dieva dāvana – skaista un laba. Eross pats par sevi nav slikts, bet mīlestības identificēšana tikai ar šo sfēru dara to nabadzīgāku. Šeit uzreiz jāpiebilst, ka mīlestība, kādai tika radīti Jāzeps un Marija, līdzīgi kā ikviens no mums, sniedzas tālāk par erosu. Sasniedz to mīlestību, ko Bībelē sauc par agapi. Tā ir mīlestība, uz kādu ir spējīgs vienīgi Dievs un uz kādu tikai Viņš pats var darīt spējīgu cilvēku. Tā ir mīlestība, kas pilnībā upurējas otra cilvēka labā līdz pat sevis aizliegšanai. Tāda mīlestība var tikt ielieta cilvēku sirdīs ar Svēto Garu (sal. Rom 5,5). Tādu mīlestību Svētais Gars ielēja Marijas un Jāzepa sirdīs. Darīja viņus spējīgus uz dievišķi cilvēcisku mīlestību, agapi. Dievišķā un cilvēciskā mīlestība viņos savienojās. Viņi mīlēja viens otru ar cilvēcisku jūtu mīlestību, pilnu dedzības. Vienlaicīgi ikviena viņu būtības šūniņa bija dievišķas mīlestības caurstrāvota, upurgatava, sevi dāvājoša, sevi pilnībā aizliedzoša. Šī mīlestība viņus vienoja vairāk par jebkādu erotisku mīlestību. Skaisti un vienkārši to ir izteicis sv. Jānis Eids: “Ir pilnīgi droši, ka Jāzepam un Marijai ir viena sirds”, ka “viņi ir savienoti vienā sirdī”.[v] Var teikt, ka šīs mīlestības spēkā Jāzeps un Marija savstarpēji sargāja savu jaunavīgo šķīstību un par to rūpējās. ______________________ [i] Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, 3,qu.16- 37
[ii] Sv. Brigita, objawienia iinne dziela, tulk. J. Hojnovskis, S. Kafels, T Vieteha, Izdevniecība M, Krakova 2004, VII grāmata, 25. nod. 330. lpp.
[iii] Aptuveni 382. gadā cilvēks vārdā Helvīdijs uzrakstīja nelielu grāmatiņu, kurā apgalvo, ka pēc Jēzus dzimšanas Jāzeps un Marija piepildīja savu laulību un viņiem piedzima citi bērni, šie Jēzus “brāļi un māsas”, par kuriem runā evaņģēliji (Mk.3,31-35; Mt. 12, 46-50; Lk.8, 19-21; Jņ.2, 12; Ap. d. 1, 14)
[iv] sv. Pēteris Damiāns, Opusc. 17, De coelib. Sacred., c.3
[v] J. Eids, Le coeur admirable de la Tres Sainte Mere de Dieu ou la Devotion au Tres-Saint Coeur de la Bienheureuse Vierge Marie |
