Vispirms Francisks pateicās abu zemju tautām, valdībām un reliģiskajiem vadītājiem par viņa sirsnīgo uzņemšanu. “Kipra ir Vidusjūras pērle,” viņš sacīja, “reti skaista pērle”. Taču to iezīmē sāpīga rēta, jo valsti sadala mūris. Svētais tēvs apliecināja, ka jutās tur kā ģimenē. Viņš atsauca atmiņā satikšanos ar “dārgo pareizticīgo brāli Hrizostomu”, kurš runāja par “Māti Baznīcu”. Mēs, kristieši, ejam dažādus ceļus, taču esam Jēzus Baznīcas bērni. Baznīca ir Māte, kas mūs pavada, sargā un palīdz visiem kā brāļiem iet uz priekšu. Pāvests novēlēja, lai šī sala vienmēr ir “brālības laboratorija”, un atkārtoja, ka šo cilvēku, kuri emigrē, priekšā, nevaram klusēt. Nedrīkstam viņu priekšā novērsties. Gan Kiprā, gan Lesbas salā viņš redzēja šo cilvēku ciešanas. “Lūdzu, skatīsimies acīs atstumtajiem, kurus satiekam”, viņš mudināja. “Ļausim, lai mūs uzrunā bērnu – izmisušo migrantu dēlu un meitu skatieni! Ielūkosimies viņu sejās, lai mēs pamostos no ieraduma miega!” Grieķijā, Atēnās pāvests jutās, viņa paša vārdiem runājot, “iegremdējies vēstures bagātībā, Eiropas piemiņā – humānismā, demokrātijā, gudrībā, ticībā”. Arī tur viņš piedzīvoja “kopā būšanas mistiku” – tiekoties ar brāļiem bīskapiem un katoļticīgo kopienu, svētdienas Svētajā Misē, tikšanās laikā ar jauniešiem, kuri ieradās (arī no tālienes), lai dalītos Evaņģēlija priekā. Svētais tēvs ar prieku un pateicību atcerējās “apskāvienu” ar “dārgo pareizticīgo arhibīskapu Jeronīmu” un apliecināja, ka novēl Dievmātei visu tikšanos un cerības sēklas, ko Kungs iesēja šī svētceļojuma laikā. Uzrunas noslēgumā pāvests atgādināja, ka 8. decembrī noslēdzas universālās Baznīcas aizbildnim, svētajam Jāzepam veltītais gads, bet 10. decembrī noslēgsies Loreto jubilejas gads. Viņš novēlēja, lai šo divu jubileju žēlastība turpina darboties mūsu un mūsu kopienu dzīvē un lai Jaunava Marija un svētais Jāzeps vada mūs pa svētuma ceļu. Vaticannews.va
Foto: Pāvests Lesbas salā, 05.12.2021 (Vatican Media) | 
