Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Dievmāte neatstāj nevienu, kas sauc uz viņu pēc palīdzības
08.12.2021 pl. 20:15
Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētku pusdienlaikā pāvests vadīja mariānisko lūgšanu “Kunga eņģelis” un uzrunāja Svētā Pētera laukumā sapulcējušos Romas ticīgos un ārzemju svētceļniekus.

“Dievs izmainīja vēsturi”, viņš sacīja. “Arī šodien Viņš grib darīt lielas lietas ar mums mūsu ikdienas dzīvē – ģimenē, darbā, ikdienas vidē. Vai mēs tam ticam?”

Uzrunā Francisks atgādināja, ka Evaņģēlijs nav atrauts no dzīves. Varbūt mēs domājam, ka svētums ir utopija, kaut kas tāds, kas domāts tikai “piederošām personām”, dievbijības ilūzija, kam nav nekāda sakara ar parasto ikdienas dzīvi? Lai izprastu šo jautājumu, pāvests pievērsās šai svētku dienai veltītajam Evaņģēlija fragmentam (sal. Lk 1, 26-38). Tur tiek stāstīts par to, kas savā laikā notika Nācaretes mazajā namiņā, kad pie Marijas ieradās eņģelis, un kāda bija viņas reakcija pasludināšanas brīdī.

Šodienas Evaņģēlijs mūs ieved Dievmātes mājā, Nācaretē, kur notika pasludināšana, un iepazīstina mūs ar Marijas skaisto sirdi. Savas mājas sienās cilvēks jūtas labāk nekā citur – atzina Svētais tēvs. Eņģelis sauc Mariju par “žēlastības pilno”. Ja Marija ir pilna žēlastības, tas nozīmē, ka viņā nav ne kripatiņas no ļaunā, ka viņa ir bez grēka, Bezvainīga – viņš skaidroja.

Marija, dzirdot eņģeļa sveicienu, “izbīstas”. Viņa ir ne tikai pārsteigta, bet izbīstas. Saņemot svarīgus sveicienus, lielus pagodinājumus un komplimentus, dažreiz mēs varam kļūt iedomīgi. Mēs zinām, ka Jēzus nav pārāk laipns pret tiem, kuri mīl sveicienus laukumos, glaimus un grib būt ievēroti (sal. Lk 20, 46). Marija, turpretī, netīksminās, bet izbīstas, ir izbrīnīta. Kāpēc? Viņa sirdī jūtas maziņa. Viņa ar savu pazemību piesaista Dieva skatienu.

Pāvests norādīja, ka Nācaretes mājas sienās mums atklājas brīnišķīga Marijas sirds īpašība. Viņa nepretendē ne uz ko, necildina sevi, jo zina, ka viss nāk no Dieva. Viņa, tātad, ir brīva no sevis – uzsvēra Francisks. Viņa ir visa pievērsta Dievam un citiem. Bezvainīgā Marija neskatās uz sevi. Tā ir īstā pazemība – skatīties nevis uz sevi, bet uz Dievu un citiem.

Turpinājumā Svētais tēvs aicināja paturēt prātā, ka eņģelis pasludina Marijai, ka viņa ir žēlastības pilnā, viņas mājās. Nevis Nācaretes centrālajā laukumā, bet “četrās sienās”, slepus, lielā pazemībā. Šajā Nācaretes namiņā pulsēja viscēlākā sirds, kāda kādai radībai vispār ir bijusi.

“Dārgie brāļi un māsas”, sacīja pāvests, “tā mums ir brīnišķīga vēsts, jo ar to tiek pateikts, ka Kungam, lai Viņš darītu brīnumus, nav vajadzīgi lieli līdzekļi un mūsu pārcilvēciskās spējas. Viņam ir vajadzīga mūsu pazemība, mūsu skatiens, kas ir pievērsts Viņam un citiem.”

Līdz ar šo pasludināšanu Dievs izmainīja vēsturi. Viņš grib darīt lielas lietas arī ar mums mūsu ikdienas dzīvē. Dievam patīk darboties. Vai mēs tam ticam? – jautāja Francisks. Varbūt mēs domājam, ka svētums ir utopija, kaut kas tāds, kas domāts tikai “piederošām personām”, dievbijības ilūzija, kam nav nekāda sakara ar parasto ikdienas dzīvi? Pāvests mudināja lūgt no Marijas žēlastību atbrīvot mūs no briesmīgās domas, ka viena lieta ir Evaņģēlijs un pavisam kaut kas cits dzīve. Lūgt, lai iededz mūsos entuziasmu tiekties uz svētumu. Būt svētam nozīmē izdzīvot ikdienā notiekošo ar pazemību un prieku, esot brīviem no sevis, ar Dievam un savam tuvākajam pievērstu skatienu. Francisks mudināja nezaudēt drosmi, neļauties šaubām un skumjām par to, ka it kā mēs būtu nepiemēroti svētumam, bet ļaut sevi uzlūkot Dievmātes “žēlsirdīgajam skatienam”. Nav neviena, kurš būtu vērsies pie viņas pēc palīdzības un būtu ticis atstumts.

Vaticannews.va