Pirmais ir žēlastības avots, kurā mēs varam nomazgāt no sevis visu mūsu grēku netīrību. Šo avotu radījis mūsu Pestītājs no savām asarām un asinīm, “kas mūs mīlējis un savām asinīm nomazgājis mūsu grēkus (Dilexit nos, et lavit nos a peccatis nostris in sanguine suo) (Atkl 1, 5).” Otrais avots ir tas, no kura smelt mieru un mierinājumu mūsu bēdās: “Un piesauc mani bēdu laikā, tad es izglābšu tevi (Invoca me in die tribulationis; eruam te) (Ps 50, 15).” “Kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer! (Si quis sitit, veniat ad me, et bibat) (Jņ 7, 37).” Kas slāpst pēc patiesa mierinājuma pat šajā pasaulē, lai nāk pie Manis, jo Es viņu iepriecināšu. Kurš kaut reizi ir baudījis manas mīlestības ūdeni, tas uz mūžīgiem laikiem nicinās visas pasaules jaukumus: bet kas dzers no ūdens, ko Es viņam došu, tam mūžam vairs neslāps (sal. Jņ 4, 13). Taču pilnībā slāpes remdējis viņš būs tad, kad ieies svētīgo valstībā, jo manas žēlastības ūdens pacels viņu no zemes debesīs. Tas “kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei” (Fiet in eo fons aquae salientis in vitam aeternam” (Jņ 4, 14). Miers, ko Dievs dod dvēselēm, kuras mīl Viņu, nav tas miers, ko pasaule apsola jutekliskiem priekiem, kas atstāj dvēselē vairāk rūgtuma nekā miera; miers, ko Dievs dāvā, pārsniedz visas jutekļu baudas, tas ir “miers, kas pārspēj visu saprašanu” (Pax Dei, quae exsuperat omnem sensum) (Fil 4, 7). Svētīgi tie, kas ilgojas pēc šī dievišķā avota - “Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst [pēc] taisnības” (Beati, qui esuriunt et sitiunt justitiam) (Mt 5, 6). Trešais avots ir veltīšanās [Dievam], dievbijība. Ak, cik dievbijīgs un gatavs izpildīt dievišķo gribu ir tas, kurš, katru dienu pieaugdams tikumos, pastāvīgi apcer to, ko Jēzus Kristus izdarījis mūsu labā! Tas ir kā koks, kas iestādīts ūdeņu malā, “tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm” (erit tamquam lignum quod plantatum est secus decursus aquarum) (Ps 1, 3). Ceturtais avots ir mīlestības avots. “Manas pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē” (in meditatione mea exardescet ignis) (Ps 39, 4). Ir neiespējami apcerēt Jēzus Kristus ciešanas un negodu, ko Viņš izcieta aiz mīlestības uz mums, un neaizdegties ar to dievišķo uguni, kuru Viņš nonāca uz zemes mūsos iekvēlināt. Tad cik pareizi un taisnīgi ir, ka ikviens, kas izmanto šos svētīgos Jēzus Kristus avotus, vienmēr smelsies no tiem prieka un pestīšanas ūdeni! Jūs ar prieku dzersiet ūdeni no Pestītāja avotiem (Haurietis aquas in gaudio de fontibus Salvatoris)! Veltīšanās un lūgšana Ak, mans dārgais un mīļais Pestītāj, cik gan daudz esmu Tev parādā! Cik ļoti Tu esi man licis mīlēt Tevi: Tu manis dēļ esi darījis to, ko neviens dēls nebūtu darījis sava tēva dēļ un neviens kalps nedarītu savam kungam! Un, ja jau Tu esi mani mīlējis vairāk, nekā jebkuru citu, ir taisnīgi un pareizi, ka arī es Tevi mīlu vairāk par visiem citiem. Es gribētu nomirt aiz sāpēm un bēdām, kad iedomājos, ka Tu esi tik daudz cietis manis dēļ un ka Tu biji spiests pieņemt manis dēļ sāpīgāko un kaunpilnāko nāvi, kādu vien cilvēks var izciest, un ka nu es esmu tik bieži nonicinājis Tavu draudzību. Cik reižu Tu man esi piedevis, bet es no jauna esmu Tevi pievīlis? Taču Tavi nopelni ir mana cerība. Tavu žēlastību es tagad cienu vairāk par visām pasaules karaļvalstīm. Es mīlu Tevi, un Tevis dēļ es pieņemu jebkuras ciešanas, sodu, jebkādu nāvi. Un ja es neesmu cienīgs nomirt no bendes rokām tavas slavas dēļ, es ar prieku pieņemu vismaz to nāvi, kādu esi man nolēmis; es to pieņemu tādā veidā un laikā, kādu Tu esi izraudzījis. Mana dārgā Māte Marija, izlūdz priekš manis žēlastību vienmēr dzīvot un mirt, mīlot Jēzu. "The Aesthetical Works of St. Alphonsus De Liguori.
Volume IV – The Incarnation, Birth and Infancy of Jesus Christ"
Foto: Pixabay.com/jacksondavid |
