Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Advents: Jēzus piedzimšanā cilvēkiem parādījusies Dieva mīlestība
22.12.2021 pl. 08:06

Svētais Alfonss Liguori (1696–1787)

“Jo Dieva, mūsu Pestītāja žēlastība parādījusies visiem ļaudīm, pamācīdama mūs, lai mēs, [..] dzīvotu šinī pasaulē, gaidīdami svētīgo cerību un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atnākšanu(Tit 2, 11-13)

Iedomājieties, ka runājot par žēlastību, par kuru šeit sacīts, ka tā parādījusies visiem, ir domāta Jēzus Kristus maigā mīlestība pret cilvēkiem - mīlestība, kuru mēs neesam pelnījuši, un tāpēc to sauc par “žēlastību”.

Šī mīlestība vienmēr nemainīgi ir bijusi Dievā, taču ne vienmēr tā parādījusies. Tā vispirms tika pareģota tik daudzos pravietojumos un agrāk vairākkārt likusi sevi nomanīt aizplīvurotās, aizēnotās figūrās, taču Atpestītāja piedzimšanā šī dievišķā mīlestība patiešām parādījusies un atklājusies Mūžīgajā Vārdā, kurš cilvēkim ļaujot sevi ieraudzīt kā mazu bērnu, zīdaini, guļošu uz salmiem, raudošu un drebošu aiz aukstuma: jau tad sākdams gandarīt par tām ciešanām, ko mēs esam pelnījuši, un tādējādi likdams mums iepazīt mīlestību, kuru Viņš mums dāvāja, atdodot par mums savu dzīvību. Tajā mēs esam iepazinuši Dieva žēlsirdību, jo Viņš ir atdevis savu dzīvību par mums - “No tā mēs pazinām Dieva mīlestību, ka Viņš par mums atdeva savu dzīvību (In hoc cognovimus caritatem Dei, quoniam ille animam suam pro nobis posuit (1 Jņ 3, 16)” Tāpēc Dieva, mīlestība atklājās omnibus hominibus, visiem cilvēkiem.

Tad kāpēc ir tā, ka visi cilvēki nav to iepazinuši un ka pat šodien tik daudzi Viņu nepazīst? Iemesls ir šis - “Gaisma nāca pasaulē; bet cilvēki vairāk mīlēja tumsu nekā gaismu” (lux venit in mundum, et dilexerunt homines magis tenebras quam lucem ( 3, 19). Tie nav Viņu pazinuši un nepazīst, jo negrib Viņu pazīt, vairāk mīlēdami grēka tumsu, nekā žēlastības gaismu. Centīsimies nebūt šo nalaimīgo skaitā. Ja agrāk mēs aizvērām acis gaismai, maz aizdomājoties par Jēzus Kristus mīlestību, tad tajās dienās, kas mums palikušas šajā dzīvē, centīsimies nenovērst acis no mūsu Pestītāja sāpēm un nāves, lai mīlētu to, kurš mūs tik ļoti mīlējis, “gaidīdami svētīgo cerību un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atnākšanu (exspectantes beatam spem, et adventum gloriae magni Dei, et Salvatoris nostri Jesu Christi (Tit 2, 13). Tādējādi mēs varam pamatoti,  saskaņā ar dievišķajiem apsolījumiem gaidīt to Paradīzi, kuru Jēzus Kristus mums izpircis ar savām asinīm. Pirmajā atnākšanas reizē Jēzus parādījās kā mazs bērns, nabadzīgs un pazemīgs, un nonāca uz zemes, piedzimdams stallī, kur apklāts ar trūcīgām lupatām un guļ uz salmiem; taču savā otrajā atnākšanā Viņš nāks savas godības tronī, “un [..] redzēs Cilvēka Dēlu nākam debesu padebešos lielā spēkā un godībā (et videbunt Filium hominis venientem in nubibus caeli cum virtute multa et majestate (Mt 24, 30)”. Svētīgi būs tie, kuri Viņu mīlējuši! Un nožēlojami būs tie, kuri nebūs Viņu mīlējuši!

Veltīšanās un lūgšana

Ak, mans svētais Bērns! Tagad es redzu Tevi gulošu uz šiem salmiem, nabadzīgu, nomocītu un pamestu; bet es zinu, ka kādu dienu Tu nāksi, lai mani tiesātu, sēdēdams godības tronī eņģeļu pavadībā. Piedod man, es Tevi lūdzu, pirms Tu mani tiesā. Tad, kad nāksi, Tev būs jābūt taisnīgajam tiesnesim; bet tagad Tu esi mans Pestītājs un mans žēlsirdīgais Tēvs. Esmu bijis viens no tiem nepateicīgajiem, kuri Tevi nav pazinuši, jo es negribēju tevi iepazīt. Un tā vietā, lai tiektos mīlēt Tevi tās mīlestības dēļ, ko Tu man sagādāji, es domāju tikai par to, kā apmierināt savas iekāres, noniecinot Tavu žēlastību un Tavu mīlestību. Šo savu pazudušo dvēseli es tagad nododu Tavās svētajās rokās, glāb to: “Tavās rokās es novēlu savu garu: Tu izglābsi mani, Kungs, Tu uzticīgais Dievs! (In manus tuas commendo spiritum meum; redemisti me, Domine Deus veritatis (Ps 30(31), 6) Visas savas cerības es salieku Tevī, zinot, ka Tu, lai izpirktu mani no elles, esi par mani atdevis savas asinis un savu dzīvību: “Tu mani esi atpestījis, Tu uzticīgais Dievs!” Kad es dzīvoju grēkā, Tu nenolēmi mani nāvei, bet gaidīji mani ar tik bezgalīgu pacietību, kamēr es nožēlošu, ka esmu Tevi aizvainojis, un sākšu Tevi mīlēt, lai tagad Tu varētu man piedot un mani izglābt.  Jā, mans Jēzu, es gribu Tevi iepriecināt. Es nožēloju, vairāk par katru citu ļaunumu, visus pāridarījumus, ko esmu Tev nodarījis; es nožēloju savus grēkus un mīlu Tevi pāri visam. Savā žēlastībā izglāb mani, un lai mana pestīšana ir mīlēt Tevi vienmēr šajā dzīvē un mūžībā.  Mana mīļotā māte Marija, aizbilsti par mani savam Dēlam. Parādi Viņam, ka es esmu tavs kalps un ka esmu licis uz tevi savu cerību. Viņš dzird tevi un nekad tev neatsaka.

"The Aesthetical Works of St. Alphonsus De Liguori.
Volume IV – The Incarnation, Birth and Infancy of Jesus Christ"