Saņēmuši imperatora pavēli pierakstīties, Jāzeps ar Mariju dodas uz Betlēmi. Tikko atnākuši, viņi meklē mājvietu, bet to neatrod. Marija ir spiesta dzemdēt kūtiņā. “Padomāsim”, iesāka Francisks, “visuma Radītājam nav vietas, kur piedzimt”. Jau iepriekš piepildījās tas, ko rakstīs evaņģēlists Jānis: “Viņš nāca savā īpašumā, bet savējie Viņu neuzņēma” (1, 11). Un pats Jēzus sacīs: “Lapsām ir alas, debess putniem – ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt” (Lk 9, 58). Skaidrojot Ziemassvētku simbolus, pāvests norādīja, ka eņģelis ir Dieva vēstnesis, zvaigzne atgādina, ka Dievs radīja gaismu un ka šis Bērns būs “pasaules gaisma”, gani pārstāv Izraēļa nabagus. Viņi ir pazemīgi ļaudis, kuri dzīvo ar iekšēju apziņu par savu trauslumu un tāpēc vairāk par visiem paļaujas uz Dievu. Viņi ir pirmie, kuri ierauga par cilvēku tapušo Dieva Dēlu, un šī satikšanās viņus izmaina. Austrumu gudrie pārstāv pagānu tautas, īpaši tos, kuri cauri gadu simteņiem meklē Dievu un dodas Viņu atrast. Viņi simbolizē arī bagātos un varenos, taču tikai tos, kuri nav kļuvuši par savas bagātības vergiem. “Evaņģēlija vēsts ir skaidra”, turpināja Svētais tēvs, “Jēzus piedzimšana ir universāls notikums, kas attiecas uz visiem ļaudīm”. Viņš uzsvēra: Tikai pazemība ir ceļš, kas mūs ved pie Dieva, un tieši tāpēc, ka ved pie Dieva, vienlaikus ved arī pie tā, kas mūsu dzīvē ir visbūtiskākais, ļauj saskatīt tās patieso jēgu, ieraudzīt, ka dzīvi patiešām ir vērts dzīvot. Tikai pazemība ļauj mums patiešām atrast patiesību, piedzīvot īstu prieku. Ja nav pazemības, mēs esam it kā “atstāti ārpusē”, atrauti no Dieva pazīšanas un arī no sevis pašu izpratnes. Lai mēs varētu sevi izprast un, vēl jo vairāk, lai varētu izprast Dievu, mums ir jābūt pazemīgiem. Ikviens cilvēks savas sirds dziļumos ir aicināts meklēt Dievu – sacīja pāvests. Katrā no mums ir nemiers, un mums jācenšas neapslāpēt šo nemieru, bet ļaut tam pieaugt, jo tās ir slāpes pēc Dieva. Ar Viņa paša žēlastību mēs varam Viņu atrast. Turpinājumā Francisks aicināja visus uz “Betlēmi”, lai pielūgtu Jēzu. Lai katrs no mums tuvojas Betlēmītei savās mājās, baznīcā vai kādā citā vietā un mēģina pielūgt, savā sirdī sakot: “Es ticu, ka Tu esi Dievs, ka šis Bērns ir Dievs. Lūdzu, dod man pazemības žēlastību, lai varētu to izprast”. Svētais tēvs paskaidroja, ka, ejot pie silītes un lūdzoties, pirmajā rindā “jānovieto” nabagi. Mums jāmīl izsalkušos, izslāpušos, svešiniekus, slimos utt. Mums jāpalīdz tiem, kuri cieš. Līdz ar to, mums ir jālūdz pazemība kā žēlastība: “Kungs, lai es neesmu augstprātīgs, lai neesmu pašpietiekams, lai neuzskatu sevi par pasaules centru. Dari mani pazemīgu. Dod man pazemības žēlastību. Lai ar šo pazemību varu Tevi atrast”. Pāvests piebilda, ka tas ir vienīgais ceļš. Bez pazemības mēs nekad neatradīsim Dievu, jo cilvēks, kuram trūkst pazemības, neredz sev priekšā apvāršņus. Viņš redz tikai spoguli. Viņš skatās tikai uz sevi. “Lūgsim no Kunga žēlastību sasist spoguli un spēt redzēt tālāk, skatīties uz apvārsni, kur ir Viņš”, mudināja Francisks. Ar Vatikāna II koncila vārdiem uzrunājis tos, kuri netic Dievam, pāvests atgādināja, ka mūsu prieka iemesls ir tas, ka mēs esam mīlēti. Kungs mūs mīl un meklē, lai mīlētu mūs vēl vairāk. Dieva mīlestība ir tik konkrēta, ka Viņa Vārds tapa miesa un iemājoja mūsu vidū – šajā Bērnā, ko redzam silītē. “Jēzus ir mīlestības vārds un seja”, uzsvēra Francisks. Svētais tēvs novēlēja visiem priecīgus Ziemassvētkus un, lai mēs apzinātos, ka Dievs nāk “manis dēļ”. Viņš aicināja apzināties, ka, lai atrastu Dievu, ir vajadzīga pazemība. Mums ir jāsasit savs uzpūtības un lepnības spogulis un jābeidz skatīties uz sevi, lai skatītos uz Dievu. Kungs caur nemieru pieskaras mūsu sirdij un paver to cerībai. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
