Tikšanos koordinēja Vatikāna notikumu atspoguļotājs Itālijā, žurnālists Fabio Markeze Ragona, raidījumā piedalījās Džovanna – ģimenes māte, kas palikusi bez darba un pieredzējusi vardarbību mājas sienās, Marija – bezpajumtniece, Maristella – 18 gadus veca meitene, skautu apvienības locekle, kurai pandēmija atņēmusi prieku dzīvot un Pjerdonato – bijušais uz nāvi notiesātais, kurš 25 gadus pavadījis cietumā. Sniedzot atbildi Džovannai, kura vaicā, vai viņā ir palikusi cieņa, pāvests apgalvoja, ka vardarbība mājas sienās ir “tikpat kā sātaniska”. Viņš atzina, ka tā ir “pazemojoša, ļoti pazemojoša”. “Ir pazemojoši, kad tētis, vai mamma iecērt pļauku bērna sejā,” teica Francisks, paskaidrojot, ka “cieņa ir seja”. Kāda ir vardarbību pieredzējušas sievietes cieņa? Pāvests atgādināja par pazīstamo “Pieta” skulptūru, kas atrodas Svētā Pētera bazilikā. “Dievmāte ir pazemota, jo atrodas kaila, no krusta noņemta dēla priekšā, kurš apkārtējo acīs ir ļaundaris. Mamma, kas Viņu audzinājusi, ir pilnīgi pazemota. Taču viņa nepazaudēja savu cieņu,” teica pāvests. Viņš apliecināja, ka raugoties uz šo attēlu, var smelties spēku. “Raugies uz Dievmāti un paliec ar šo drosmes pilno attēlu,” ieteica pāvests Džovannai. Marijai, kura jautā, kāpēc sabiedrība ir tik cietsirdīga pret nabadzīgajiem, Francisks teica: “Mēs ienākam vienaldzības kultūrā, kur cenšamies attālināties no patiesajām problēmām, no mājokļu trūkuma, no darba trūkuma. Līdz ar šo pandēmiju problēmas ir samilzušas vēl vairāk, jo pie durvīm klauvē tie, kuri piedāvā naudu uz parāda. Tie ir augļotāji. Nabadzīgais, persona, kurai tā ir vajadzīga, krīt augļotāju rokās, zaudē visu, jo viņi nepiedod. Tā rodas cietsirdība pēc cietsirdības. Pāvests aicināja bezpajumtnieci Mariju palīdzēt tādam cilvēkam, kuram klājas vēl grūtāk nekā viņai. “Kad mums sāp, tad saprotam sāpju dziļumu. Centies vienmēr raudzīties problēmām acīs, jo atradīsies kāds, kuram klājas grūtāk nekā tev un kuram ir vajadzīgs tavs skatiens, kas viņam palīdz iet uz priekšu,” teica Francisks. Trešais “neredzamais” – ieslodzījumu pieredzējušais Pjerdonato. Viņš pāvestam jautāja, vai ir cerība tam, kurš vēlas mainīties. Francisks atbildēja ar Svēto Rakstu vārdiem: “Cerība nekad nepieviļ!” Viņš piebilda: “Ir kāda opera, kas man ļoti patīk un kur tiek teikts pretējais. “Turandotā” par cerību saka, ka tā vienmēr pieviļ. Taču es tev saku, ka cerība nekad nepieviļ,” apliecināja pāvests. Viņš paskaidroja, ka ir Dievs un Viņš neatrodas kaut kur orbītā, bet atrodas blakus cilvēkam, jo Dieva stils ir tuvība, līdzjūtība un maigums. Dievs ir ar katru cietumnieku, ar katru, kurš cieš grūtības. “Tu to nesaki, taču savas sirds dziļumos zini, ka tev ir piedots un ka tev ir tā cerība, kura nepieviļ,” teica pāvests cietumniekam. Svētais tēvs uzsvēra: “Dievs piedod vienmēr, Dievs piedod vienmēr! Mūsu spēks ir cerībā uz šo tuvo, līdzjūtīgo un maigo Dievu, tik maigo, cik maiga mēdz būt mamma.” Maristella saskaras ar Covid sekām jauniešu vidū. Viņa pajautāja, kā veidot veselīgas attiecības, kas sastāv no personiska kontakta un pieredzēm. Pāvests teica: “Mājsēdes laikā tev ir trūcis kontakta ar draugiem un draudzenēm, ar ģimeni, jo tu nevarēji iet ārā un iespējams, nedarbojās skola. Mums ir vajadzīgs kontakts, kontakts seju pret seju, taču krītam kārdinājumā, kas mūs izolē, piedāvājot citas kontaktēšanās metodes, piemēram, ar telefona starpniecību, ar draudzību caur telefonu un konkrēta dialoga trūkumu. Tu no šīs situācijas esi mācījusies, ka konkrētu dialogu nevar aizvietot ar dialogu “onlainā”, ka ir vajadzīgs kas vairāk.” Runājot par jauniešu ieradumu vienmēr lietot viedtālruni, Francisks piebilda: “Ja tu vēlies izmantot viedtālruni, izmanto to, taču, lai tas tev neatņem kontaktu ar cilvēkiem, tiešu kontaktu, kas rodas, kopā ejot skolā, ejot pastaigāties, ejot iedzert kafiju. Tas ir reāls un nevis virtuāls kontakts. Ja mēs atstāsim reālu kontaktu, tad mēs izšķīdīsim, paliksim bez konsistences, vienmēr būsim “onlainā” un cilvēkam “onlainā” trūkst maiguma.” Sarunas noslēgumā pāvests tiešā veidā vērsās pie televīzijas skatītājiem ar jautājumu: “Ko tu domā par Ziemassvētkiem? Vai to, ka man jāaiziet nopirkt tas un tas… Labi, bet kas ir Ziemassvētki? Vai tā ir eglīte? Vai Bērna statuja ar sievieti un vīrieti blakus? Jā, tas ir Jēzus, tā ir Jēzus dzimšana, apstājies nedaudz un padomā par Ziemassvētkiem kā par miera vēsti. Es jums novēlu Ziemassvētkus ar Jēzu, patiesus Ziemassvētkus. Vai tas nozīmē, ka nedrīkstam ēst? Ka nedrīkstam rīkot svētkus? Nē, rīkojiet svētkus, ēdiet visu, bet dariet to ar Jēzu, proti, ar mieru sirdī. Visiem jums, kuri mani klausāties, es novēlu priecīgus Ziemassvētkus. Sviniet svētkus, dāviniet dāvanas, bet neaizmirstiet Jēzu, Ziemassvētki ir Jēzus, kurš nāk, Jēzus, kurš nāk pieskarties tavai sirdij, Jēzus, kurš nāk pieskarties tavai ģimenei, kurš nāk pie tevis, ienāk tavās mājās, tavā sirdī, tavā dzīvē. Ar Jēzu ir viegli sadzīvot, jo Viņam ir raksturīgs liels respekts, taču neaizmirsti Viņu!” Pāvests novēlēja visiem priecīgus Ziemassvētkus un kā ierasts, aicināja par viņu palūgties. Vaticannews.va |
