Daudzi droši vien sacītu, ka Ziemassvētki viņiem saistās ar mājīgu un ģimenisku atmosfēru, ar kopīgu maltīti, dāvanām un oblātes laušanu, ar labiem vārdiem un vēlējumiem, ar piedalīšanos dievkalpojumā un lūgšanu baznīcā pie Betlēmītes. Taču tā drīzāk ir tikai svētku fasāde, kas sniedz īslaicīgu prieku un patīkamas emocijas, bet neizmaina mūsu dzīvi. Svarīgi būtu neapstāties pie šo svētku ārējās puses, bet doties uz priekšu dievišķā noslēpuma dziļumā, lai atklātu Dieva Dēla iemiesošanās būtību un saikni ar mūsu dzīvi. Unikāls un neatkārtojams notikums Kristus dzimšana, Viņa dzīve, nāve un augšāmcelšanās ir vissvarīgākie notikumi cilvēces vēsturē. Ticīgi un arī neticīgi cilvēki laiku sadala divās daļās – pirms un pēc Kristus piedzimšanas. Dieva Dēla iemiesošanās ir dāvājusi pilnīgi jaunu skatījumu uz Dievu: Dievs nav abstrakta ideja vai visu caurvijoša garīga enerģija. Dievs ir Mīlestība, un tas nozīmē, ka Viņš ir Trīsvienība – trīsvienīgs Dievs, jo vārds „mīlestība” taču izsaka vienas personas attieksmi pret otru. Dievs ne tikai uzrunā cilvēku, – Dievs Kristū to meklē, lai viņam atklātu sevi un aicinātu uz līdzdalību savā dievišķajā dzīvē. Pieņemdams cilvēcisko dabu, Dievs Jēzū kļuva par vienu no mums. Grāmatā „Pārkāpjot cerības slieksni” pāvests Jānis Pāvils II rakstīja: „Nav jābrīnās, ka pat monoteisma piekritējiem, kas atzīst vienu vienīgu Dievu, par kuru liecināja Ābrahams, ir grūti pieņemt ticību Dievam, kurš ir krustāsists. Viņi uzskata, ka Dievs var būt vienīgi varens un apbrīnas pilns, absolūti transcendentāls un lielisks savā spēkā, svēts un nesasniedzams cilvēkam. Dievs var būt tikai tāds! Viņš nevar būt Tēvs un Dēls un Svētais Gars. Viņš nevar būt Mīlestība, kas dāvā sevi otram, kas ļauj sevi redzēt, dzirdēt un sekot sev gluži cilvēciskā veidā. Viņš nevar ļaut sevi ierobežot, sist un pazemot līdz pat nāvei uz krusta. Tāds taču nevar būt Dievs...! Tā, lūk, monoteisma tradīcijas pašā centrā ir radusies tik dziļa plaisa.” Fakts, ka Kristū Dievs tapa cilvēks, ieļaunoja dievbijīgos jūdus, savukārt pagāni un grieķu filozofi to uzskatīja par muļķību. Austrumu reliģijām tas joprojām ir šķērslis, lai saprastu Dievu. Taču tas mums atklāj, ka cilvēks vienmēr nes sevī kaut kādu paša radītu priekšstatu par Dievu un iespējams pat vēlmi, lai Dievs būtu tāls, transcendentāls, cilvēkam nesasniedzams, majestātisks un visvarens un tomēr tāds, ar kuru ir iespējams manipulēt. Tādēļ tad, kad Dievs mums sevi atklāj kā cilvēktapušais Dievs, ienākdams mūsu dzīves realitātē, daudzos rodas spontāns protests: „Nē, tas nevar būt Dievs! Viņš nevar tik ļoti pazemoties, lai kļūtu cilvēks.” Saņemtā Atklāsme par Dieva mīlestību ir tik pārsteidzoša, ka apstrīd un sagrauj pašizdomāto jeb cilvēka radīto Dieva tēlu. Kristū reliģija pārstāj būt par Dieva meklēšanu it kā taustoties tumsā un kļūst par ticības atbildi Dievam, – atbildi, kurā cilvēks uzrunā Dievu kā savu Radītāju un Tēvu. Svētā Jāņa evaņģēlijā lasām: „Tiem, kas Viņu uzņēma, kas Viņa vārdā ticēja, Viņš deva tiesības kļūt par Dieva bērniem.” (Jņ 1,12) Tikai tādēļ, ka Dieva Dēls ir tapis cilvēks, mēs varam Viņā patiesi kļūt par Dieva bērniem un pazīt Dieva mīlestību un pestīšanu. Iepazīsim Dieva mīlestību! Ticība tam, ka Dieva Dēls patiesi iemiesojās, ir kristīgās ticības atšķirības zīme. Dievs tapa Cilvēks, lai šādā veidā mēs pazītu Dieva mīlestību, atklātu patiesību par sevi un varētu tikt samierināti ar Viņu. Savā darbā „Uzkāpšana Karmela kalnā” svētais Jānis no Krusta rakstīja: „No tā brīža, kad Dievs mums ir dāvājis savu Dēlu, kas ir Viņa vienīgais Vārds, Dievs ir izteicis visu šajā vienā Vārdā un Dievam vairāk nav ko teikt.” (2,22) Vienīgais un galīgais Tēva Vārds ir Jēzus Kristus. Viņš ir Dieva Dēls, kurš tapa cilvēks un atdeva savu dzīvību, lai mūs atbrīvotu no grēka, sātana, nāves un vestu pa svētuma ceļu. Reiz kāds cilvēks, dedzīgs kristietis, stāstīja, kā jau pusaudža vecumā viņa attieksmi pret Dievu pilnīgi izmainīja ciemošanās pie gados vecākas radinieces, kas viņam nolasīja uz istabas sienas uzrakstītus vārdus: „Dievs, Tu mani redzi.” Pēc tam viņa sacīja: „Izlasi vēlreiz skaļi šos vārdus. Tie nebūt nenozīmē, ka Dievs nemitīgi skatās tikai uz taviem sliktajiem darbiem. Tie nozīmē, ka Dievs tik ļoti tevi mīl, ka nevar no tevis novērst savu skatienu, lai vajadzības gadījumā tev palīdzētu.” Tieši tādu Dievu mums atklāja Kristus – Tēvu, kurš nevar no mums novērst savu mīlošo skatu, jo Viņš pastāvīgi rūpējas un ir nomodā par mums. Patiešām ir vērts iepazīt Dievu, kurš negrib piespiest mūs Viņu mīlēt, jo ir radījis mūs brīvus un respektē mūsu lēmumus – ir vērts iepazīt Dievu, kurš ļauj mums kļūdīties, pat pakrist, bet palīdz arī piecelties, ja mēs to lūdzam. Vatikānā Siksta kapelā Mikelandželo Buonarroti ir ģeniāli atveidojis Ādama radīšanu – Dievs izstiepj savu roku Ādama virzienā un Ādams – Dieva virzienā, tomēr rokas nesaskaras, starp tām ir neliela sprauga. Ādama pirksts ir saliekts, un, lai pieskartos Dievam, viņam vajadzētu to iztaisnot. Tieši tā tas ir – Dieva pirksts ir gandrīz mums blakus un tajā ir ietverts viss, ko Dievs vēlas mums dot, un arī viss, ko Viņš ir izdarījis mūsu labā. Cilvēkam vajadzētu veikt tikai vienu kustību – iztaisnot pirkstu, lai to saņemtu visā pilnībā. Citādi nekas nenotiks. Šajā epizodē ir nolasāma doma par mūsu brīvību, kas ir būtisks ticības nosacījums, lai ļautu Dievam darboties mūsu dzīvē. Tas varbūt skan ļoti abstrakti, bet katram no mums ir nopietni jāizvērtē: vai esam pieņēmuši šo personīgo lēmumu teikt jāvārdu Dievam un atbildēt uz Viņa mīlestības aicinājumu? Betlēmes silīte – apbrīnas pilna zīme Otra būtiska patiesība, kuru mums atklāj Kristus dzimšana ir tā, ka Jēzū mēs sākam apzināties savu patieso cieņu un vērtību, un atklājam dzīves dziļāko jēgu. Bez Kristus mēs nevarētu pazīt patiesību par sevi un aptvert to, ka esam Dieva mīlēti un pieņemti, ka Viņš mūs ir izglābis no grēka, nāves un sātana varas. Jo skaidrāk mēs ieraudzīsim savu grēcīgumu, jo stiprāk mīlēsim un vairāk uzticēsimies Kristum. Ne jau tikumi mūs atver uz Dievu, bet gan mūsu vājības, nespēks, un pat grēki. Problēma nav tā, ka mēs esam grēcinieki, bet gan tā, ka īsti neuzticamies Kunga žēlsirdībai. Pāvests Francisks bieži atkārto: „Dievs nekad nenogurst mums piedot, – mēs nogurstam lūgt Viņam žēlsirdību.” Svētā Lūkasa evaņģēlija otrajā nodaļā trīs reizes tiek pieminēts silītē gulošais Bērns. Kunga eņģelis Betlēmes ganiem sacīja: „Un šī būs jums zīme: jūs atradīsiet drēbītēs ietītu un silē guldītu Bērnu” (Lk 2,12). Ar šīs zīmes starpniecību Dievs māca kaut ko ļoti būtisku. Gadsimtu gaitā kristieši saprata, cik svarīga ir šī zīme. Tā spēj mūs uzrunāt pat spēcīgāk nekā tikai vārdi. Šodien Betlēmes silītes relikvijas mēs varam uzlūkot Romā Svētās Marijas Madžori bazilikā. Ko tad īsti simbolizē šī silīte? Baznīcas tēvi skaidro, ka sile ir grēka simbols. Jo pie kā gan atgriežas dzīvnieks? Pie siles, jo tajā ir barība. Vērsis un ēzelis agrāk vai vēlāk tur atgriežas. Bet pie kā mēs atgriežamies? Pie grēkiem. Man ir savs un tev savs grēks – katram ir tāds grēks, pie kura agri vai vēlu atgriežamies. Patiesībā visas dzīves garumā mēs cīnāmies ar saviem grēkiem, bet tajā pat laikā atkal un atkal grēkojam, jo domājam, ka grēks piepildīs iekšējo tukšumu, remdēs garīgo izsalkumu, kļūs par barību. Taču diezgan ātri saprotam, ka šī barība mūs saindē, rada ciešanas un beigās nogalina. Labā vēsts ir tā, ka tad, kad mēs atgriežamies pie saviem grēkiem, tur mūs jau gaida Kristus. Tieši tā ir vieta, kur Viņš vēlas būt un kur vēlas būt guldīts – mūsu grēka pašā centrā. Lūk, tas ir šīs svētās nakts vislielākais brīnums! Mums šķiet, ka Dievam pati svarīgākā vieta ir dievnams, ka Viņš tikai tur grib mājot. Taču Viņš no paša sākuma gribēja dzīvot grēcinieku vidū, jo Viņš ir nācis šajā pasaulē nevis sevis dēļ, bet vienīgi mūsu labā – nācis aicināt atgriezties no grēkiem nevis taisnīgos, bet grēciniekus. Ziemassvētki nes patiesu prieku, un šim priekam ir dziļš pamatojums, jo Kristus pieskaras mūsu problēmu pašai saknei. Viņš vēlas, lai mēs ielaistu Viņu tur, kur grēkojam, jo Viņš grib būt klātesošs un šo mūsu pasauli – šo mūsu „sili” – vēlas padarīt par savas klātbūtnes vietu, par svētnīcu. Kā teicis svētais Gregors Lielais: „Līdz Kristum grēks bija cietums, bet ar Kristus atnākšanu tas kļūst par ceļu.” Kad Jēzus ienāk mūsu dzīvē, Viņš dāvā pestīšanu – Viņš piedod grēkus un nosūta Svēto Garu, un mēs atklājam, cik ļoti Viņš mums ir vajadzīgs. Viņš un tikai Viņš dod to, bez kā mēs nevarētu būt laimīgi. Tā ir vislabākā vēsts, kuru mums nes Kristus dzimšanas svētki! Sadosimies rokās! Raugoties nākotnē, mēs vēlētos, lai Dievs mums visu izskaidrotu. Taču to, kas mūs gaida, mēs nezinām. Bet neatkarīgi no tā, kas mūs gaida nākotnē, Dievs vienmēr būs mums blakus – tāda ir mūsu kristīgā cerība. Tādēļ mēs nedrīkstam nolaist rokas, nedrīkstam padoties, nedrīkstam nelūgties. Rožukronis ir pazemīgu un svētu cilvēku lūgšana, kurā kopā ar Jaunavu Mariju pārdomājam Jēzus dzīvi. Tas ir ļoti ietekmīgs līdzeklis, kas palīdz mums atgūt mieru savās sirdīs, ģimenēs, Baznīcas kopienās un arī visā sabiedrībā. Šajā sarežģītajā laikā lūgsim, lai Dievs ar savu visvareno roku iesaistās un atbrīvo mūs no šīs pandēmijas briesmām! Mīļie draugi, izmantojot šo iespēju, vēlos no sirds pateikt Jums lielu paldies par Jūsu atbalstu, pašaizliedzību, palīdzību, lūgšanām, bet galvenais par Jūsu sirds siltumu, dāsnumu un mīlestību! Novēlu mums visiem šajos Ziemassvētkos un arī Jaunajā 2022. gadā sadoties rokās un kopīgiem spēkiem veidot tādu sabiedrību, kurā ikviens cilvēks būtu cienīts, vērtēts, mīlēts! Uzticot Jūs Dievmātes patvērumam un Dieva svētību vēlot, Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests. Katedrāle.lv
Foto: S. Pekarevs |
