Zīdaiņu mazumam, nevarībai piemīt liels mīlestības pievilkšanas spēks; bet priekš mums daudz pievilcīgākam būtu jābūt Bērna Jēzus mazumam, kurš, būdams neizprotamais Dievs, padarīja sevi mazu tās mīlestības dēļ, kas Viņam ir pret mums: “Mūsu dēļ viņš kļuva par bērnu (Propter nos factus est parvulus (Sv. Augustīns, Tract. 22. in Joan.)” Ādams nāca pasaulē pieaudzis; bet Mūžīgais Vārds izvēlējās parādīties mums kā mazs bērns, jo “mums ir piedzimis Bērns (Parvulus enim natus est nobis (Is 9, 5))”, lai Viņš varētu ar vēl lielāku spēku pievilkt mūsu sirdis sev klāt: “Viņš vēlējās piedzimt tāds [kā Bērns], jo vēlējās lai Viņu mīl (Sic nasci voluit, qui amari voluit (Sv. Augustīns)”. Viņš nenāca pasaulē, lai iedzītu bailēs, bet gan lai Viņu mīlētu; šī iemesla dēļ Viņš izvēlējās pirmajā parādīšanās reizē ļaut sevi ieraudzīt kā maigu, nevarīgu zīdaini. “Kungs ir liels un augsti teicams (Magnus Dominus, et laudabilis nimis (Ps 47(48), 1),” saka sv. Bernards (Serm.47. in Cant.). Mans Kungs ir liels, un tāpēc arī Viņam pienākas augsta slava par Viņa dievišķo varenību. Taču, kad svētais [sv. Bernards] apcerēja to un ieraudzīja Viņu kā mazu bērnu Betlēmes stallī, viņš izsaucās ar maigumu: “Kungs ir mazs un ļoti mīlams! (Parvus Dominus, et amabilis nimis) (Serm in Cant. s. 48.) Mans lielais un augstais Dievs manis labad ir kļuvis mazs. Ak, vai gan ir iespējams, ka kāds, ar ticību uzlūkojis šo Dievu, kurš kļuvis mazs bērns, raudošs un vaimanājošs, noguldīts alā uz salmiem, var nemīlēt Viņu, un neaicināt visus cilvēkus mīlēt Viņu, kā sv. Francisks no Asīzes, kurš teica: “Mīlēsim Betlēmes bērnu, mīlēsim Betlēmes bērnu! (Amemus puerum de Bethlehem; Amemus puerum de Betlehem!)” Viņš ir mazs zīdainis, Viņš vēl nerunā, Viņš tikai raud. Bet, ak, mans Dievs, vai gan šīs vaimanas nav visas mīlestības balsis, ar kurām Viņš mūs aicina Viņu mīlēt un pieprasa sev mūsu sirdis! Turklāt ņemsim vērā arī to, ka maziem bērniem, zīdaiņiem pieķeramies tāpēc, ka uzskatām viņus par nevainīgiem; bet visi pārējie bērni piedzimst inficēti ar pirmgrēka vainu; Jēzus piedzima kā zīdainis, taču Viņš piedzima svēts, “svēts, nevainīgs, neaptraipīts“ (Sanctus, innocens, impoliutus (Ebr 7, 26)). Mans mīļotais, saka svētā līgava, ir sārts aiz mīlestības un viss balts aiz savas tīrās nevainības, bez jebkāda grēka traipa: “Mans draugs ir žilbinoši balts ar sārtu ādas krāsu, viņš ir īpašs un izceļas starp tūkstošiem (Dilectus meus candidus et rubicundus; electus ex millibus (Dz 5, 10).” Šajā Bērnā Mūžīgais Tēvs atrada savu iepriecinājumu, jo, kā teicis sv. Gregors [Lielais]: “Tikai Viņā vienīgajā Viņš neatrada nekādu vainu (In hoc (eo) solo non invenit culpam (Gregorius Magnus, Homiliae in Ezech. 1, VII.). Mierināsim sevi, nožēlojamos grēciniekus, jo šis dievišķais Bērns nonāca no debesīm, lai ar savām ciešanām nodotu tālāk mums savu nevainību. Viņa nopelni, ja vien mēs zinām, kā tos izmantot, var pārvērst mūs no grēciniekiem par svētajiem un nevainīgajiem. Uz šiem nopelniem mēs saliekam visu savu paļāvību, vienmēr vienmēr lūdzot Mūžīgajam Tēvam žēlastību, un mēs saņemsim visu. Veltīšanās un lūgšana Mūžīgais Tēvs, man, nožēlojamam grēciniekam, kas pelnījis elli, nekā nav, ko piedāvāt Tev kā izpirkumu par maniem grēkiem: es piedāvāju Tev šī Bērna, Tava Dēla, asaras, sāpes, asinis un nāvi, un to dēļ es lūdzu Tavi apžēlot mani. Ja man nebūtu šī Dēla, ko piedāvāt Tev, es būtu pazudis; man vairs nebūtu nekādas cerības; taču manai glābšanai Tu esi devis man Viņu, lai piedāvājot Tev Viņa nopelnus, es varētu cerēt uz savu Atpestīšanu. Mana nepateicība, ak, Kungs, ir milzīga; Taču Tava žēlastība ir lielāka. Un uz kādu gan lielāku žēlastību no Tevis man cerēt, ja vien uz to, ka Tu dosi Savu Dēlu man par Pestītāju un kā upuri par maniem grēkiem. Tāpēc Jēzus Kristus mīlestības dēļ piedod man par visiem noziegumiem, ko esmu pret Tevi nodarījis un kurus es nožēloju no visas savas sirds, jo tādējādi esmu apvainojis Tevi, ak, bezgalīgais Labum! Un Jēzus Kristus dēļ es lūdzu no Tevis svētu neatlaidību. Ak, mans Dievs, ja es atkal noziegtos pret Tevi pēc tā, ka esi gaidījis uz mani ar tik lielu pacietību, pēc tā, ka esi mani pavadījis ar tik daudz gaismas un piedevis man ar tik lielu mīlestību, man patiešām pienāktos elle. Ak, mans Tēvs, es lūdzu, nepamet mani! Es trīcu bailēs, kad domāju par to, cik reižu esmu Tevi nodevis, cik reižu esmu apsolījis Tevi mīlēt, bet vēlāk atkal uzgriezis Tev muguru. Ak, mans Radītāj, nepieļauj, ka man nāktos sērot un vaimanāt par nelaimi, ieraugot sevi atkal atrautu no Tavas žēlastības - “neļauj man būt šķirtam no Tevis, neļauj man būt šķirtam no Tevis! (Ne permittas me separari a te! Ne permittas me saparari a te! (vārdi no lūgšanas Anima Christi)) Es atkārtoju to, un atkārtošu līdz pat pēdējam elpas vilcienam; un lūdzu Tevi vienmēr dāvāt man žēlastību atkārtot šo lūgšanu: “Neļauj man būt šķirtam no Tevis!” Mans Jēzu, mans visdārgais Bērns, savažo mani ar savu mīlestību. Es mīlu Tevi un vienmēr mīlēšu. Nekad neļauj man atkal būt atšķirtam no Tavas mīlestības. Es mīlu arī tevi, mana Māte! Ak, mīli arī tu mani. Un ja tu mani mīli, es lūdzu tev izlūgt man žēlastību, lai es nekad nepārstāju mīlēt savu Dievu. "The Aesthetical Works of St. Alphonsus De Liguori.
Volume IV – The Incarnation, Birth and Infancy of Jesus Christ"
Foto:Pixabay.com/Gerd Altmann |
