Homīlijā viņš izvirzīja jautājumu, kā pārvarēt plaisu starp ideāliem un dzīves realitāti, un aicināja šai ziņā mācīties no Marijas. Francisks pievērsās vardarbības pret sievietēm problēmai. Gani atrod “Mariju un Jāzepu un silē gulošu Bērnu” (Lk 2, 16) – iesāka pāvests. Silīte ganiem ir priecīgā zīme – apstiprinājums tam, ko tie dzirdēja no eņģeļa, vieta, kur tie atrada Glābēju. Tas ir pierādījums tam, ka ar viņiem ir Dievs. Silīte ir arī mums priecīgā zīme: Jēzus aizskar mūsu sirdi, piedzimstot mazs un nabadzīgs, un tādējādi piepilda mūs ar mīlestību, nevis bailēm. Viņa nabadzība ir skaistā ziņa visiem, īpaši tiem, kuri ir atstumti, atraidīti, kuri pasaulei nav nekas. Dievs ierodas viņu vidū. Francisks norādīja, ka Marijai – svētajai Dieva Mātei nācās pārciest “silītes skandālu”. Eņģelis bija apsolījis, ka viņas Dēlam Kungs dod karaļa Dāvida troni, bet tagad ir viņa spiesta Viņu guldīt dzīvnieku silītē. Kā to savienot? Kas gan mātei var būt smagāks par to, kā redzēt savu dēlu ciešam trūkumu? – jautāja pāvests. Tomēr Marija nezaudē dūšu, nežēlojas, bet cieš klusu. Tā vietā, lai žēlotos, viņa izvēlas paturēt visas šīs lietas, pārdomājot tās savā sirdī (sal. Lk 2, 19). No vienas puses – ganu prieks, no otras – Marijas domīgums. Šīs divas atšķirīgās attieksmes varam novērot arī sevī. Izbrīns, ko piedzīvoja gani, liek domāt par ticības sākumiem. Kad cilvēks kļūst ticīgs, tad sākumā viss liekas viegli. Viņš brīnās un priecājas. Tai pat laikā Marijas domīgā attieksme simbolizē nobriedušu, radošu ticību. Ceļš uz garīgo auglīgumu ved caur pārbaudījumiem. Svētais tēvs norādīja, ka šodien Dieva Māte aicina mūs gūt kādu mācību no šī kontrasta starp gaidām un realitāti. Viņa māca glabāt vārdus, pārdomājot tos savā sirdī. Ticības ceļš ir krusta ceļš, bez kā nav augšāmcelšanās. Šis kontrasts ir kā sāpīgas dzemdības, kuru iznākums ir nobriedušāka ticība. Marija glabā visas lietas, visu dzirdēto un redzēto, pārdomādama to savā sirdī. Viņa neizkaisa, bet pieņem realitāti tādu, kāda tā ir, viņa neko neizskaistina. Viņa pieņem grūtības un pārbaudījumus. Pārdomājot, Marija saista labo un slikto, un atklāj visa dziļāko jēgu, saskata Dieva perspektīvu. Tas ir iekļaujošs skatiens. Daudzas mātes raugās ar tādu pašu skatienu, ar kādu raugās Marija. Pāvests atzina, ka viņam nāk prātā tās mātes, kuras aprūpē savu slimo vai grūtībās nonākušo dēlu. Cik daudz mīlestības ir viņu acīs. Viņas, pat raudot, prot iedvesmot cerībai. Viņu skatiens ir apzināts skatiens. Tajā nav ilūziju. Mātes iet cauri grūtībām, rūpējas un mīl ar tādu mīlestību, pateicoties kurai var atdzimt cerība. Viņas prot pārvarēt šķēršļus un konfliktus, prot izplatīt mieru sev apkārt. “Jaunais gads iesākas svētās Dieva Mātes zīmē, Mātes zīmē,” sacīja Francisks. “Mātišķais skatiens ir atdzimšanas un augšanas ceļš. Mātes, sievietes raugās uz pasauli, nevis lai to izmantotu, bet lai pasaulei būtu dzīvība: viņas raugās ar sirdi, viņas prot saturēt kopā sapņus ar īstenību, izvairoties no aseptiska pragmatisma un abstraktuma.” Kamēr mātes dod dzīvību un sievietes sargā pasauli, rīkosimies, lai atbalstītu mātes un aizstāvētu sievietes – mudināja pāvests. “Cik daudz vardarbības ir pret sievietēm! Pietiek! Ievainot sievieti nozīmē panicināt Dievu, kurš kļuva cilvēks, pateicoties sievietei.”
Homīlijas noslēgumā Francisks aicināja ticīgos, iesākot jauno gadu, atvēlēt sevi šīs sievietes – Dieva Mātes, kura ir mūsu visu Māte, aizsardzībai. “Lai viņa mums palīdz visu glabāt un pārdomāt, nebaidoties no pārbaudījumiem, bet dzīvojot ar drošu pārliecību, ka Kungs ir uzticīgs un ka Viņš prot krustus pārvērst par augšāmcelšanos.” Vaticannews.va | 
