Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Gudrie pielūdz Jēzu
06.01.2022 pl. 15:16

t. Pēteris Upenieks MIC (1906-1972)

Katoļu teologs un rakstnieks Francs Mihaels Villems (Franz Michel Willam), kurš studiju nolūkos uzturējās Palestīnā un kaimiņu zemēs, lai izpētītu Pestītāja dzimšanas un šīs zemes dzīves vietas, ir sarakstījis skaistu grāmatu „Jēzus dzīve”. Viņš ļoti dzīvi un uzskatāmi apraksta to, kas mums ir grūtāk saprotams, tāpēc ka dzīvojam pavisam citādos apstākļos un nekad neesam bijuši šinī dienvidu austrumu pasaulē.

Par brīnišķo zvaigzni un trim gudrajiem viņš raksta: “Austrumos, sevišķi Arābijas tuksnesī, debesis naktī ir neaprakstāmi krāšņas. Tās vairs nav plaša sega, uz kuras nemierīgi kustas milzīgs zvaigžņu daudzums, nē, tā ir milzīga telpa, kurai zvaigznes staro cauri. Viņas mierīgi, ne drusku netrīsēdamas, peld samtaini melnajā bezdibenī. Viņas mierīgi, kā acis, raugās mums pretī un ir tāds daudzums, ka nevar pat saskaitīt labi pazīstamās zvaigznes.

Piena Ceļš, kas mūsu zemē liekas bāls ceļš uz pelēcīga fona, tur ir kā grandiozs, starojošs mākonis. Vienu nakti pēc otras ir skatāms šis krāšņums. Tikai retumis debesis ir apmākušās. Tā cilvēkiem ir iespējams novērot zvaigžņu un veselu zvaigznāju parādīšanos un nozušanu. Dzejnieku fantāzija šinīs zemēs ir devusi zvaigznēm un zvaigznājiem tos nosaukumus, kas arī mums vēl tagad pazīstami. Tādos apstākļos vienmēr ir bijuši cilvēki, kas ar neatlaidīgu interesi novēro zvaigžņu debesis.

Tādi vīri arī pēc Jēzus piedzimšanas parādījās Jeruzālemē un jautāja: „Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Mēs esam austrumos redzējuši viņa zvaigzni un atnākuši viņu pielūgt.”

Svešinieki, kas lepnās karavānās parādās austrumzemju pilsētu ielās, vienmēr piedzīvo apbrīnu. Pēc kamieļu dzinēju izsaucieniem, iemauktu un sedlu rotājumu sīkumiem, pēc nastu nesēju lopu pasugas [vietējie] iemītnieki cenšas noteikt atnācēju dzimteni. Tūlīt visi, kas vēl kādu darbu dēļ nav uz ielas, skubā atstāj telpas un sākas nebeidzami minējumi: kas tie tādi varētu būt, no kurienes viņi nāk un kurp iet? Vienmēr rodas viens vai vairāk tādu, kas pakalpīgi piedāvājas par pavadoņiem. Tā tas droši vien bija arī to dienu, kad gudrie ieradās Jeruzālemē.

Hērodam visur bija savi spiegi, tāpēc drīz vien šī ziņa par svešajiem atnācējiem nonāca līdz viņa ausīm.

Apbrīnojami īsi vēsta evaņģēlists: “Hērods nobijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu.”

Šis notikums sastapa ķēniņu Hērodu viņa dzīves pēdējās dienās, kad viņa neuzticība pret katru, kas varētu kaut kā apdraudēt viņa troni, bija sasniegusi augstāko kāpinājumu. Viņš slimoja ar vajāšanas māniju. Ļaudis uztraucās, jo no pieredzes zināja, ka tādos gadījumos ķēniņš ar citu dzīvībām nerēķinājās.

„Jūdu ķēniņš” nebija vis tikai šāds tāds ķēniņš, bet ķēniņš vārda tiešajā nozīmē jeb Mesija. Hērods zināja, ka par šo ķēniņu Svētajās Grāmatās bija visādi pravietojumi.

Hērods paaicināja pie sevis priesterus un Rakstu mācītājus. Tie bija reizē arī Sinedrija locekļi un tāpēc varēja viņam dot skaidru atbildi. Viņš jautāja: “Kur šim ķēniņam jāpiedzimst?”

Austrumu zemēs jaunumi izplatās neticami ātri: no mājas uz māju, no viena lēzenā jumta uz otru. Sinedrija locekļi varēja skaidri zināt par gudro ierašanos Jeruzālemē, kaut arī par tiem Hērods nebūtu minējis. No jautājumiem viņi varēja izlobīt, ka tiem ir sakars ar gudro ierašanos.

Uz jautājumu, kur jāpiedzimst Mesijam, Rakstu mācītāji atbildēja nepārprotami: „Viņš piedzims Jūdu Betlēmē, jo tā pravietis rakstījis: “Un tu, Betlēme, jūdu zeme, necik neesi mazāka par Jūdas lielpilsētām, jo no tevis izies Vadonis, kas valdīs pār manu Izraēļa tautu.”

Šī atbilde Hērodu drusku nomierināja. Tātad Mesijam ir jāpiedzimst Betlēmē! Betlēmes nozīme bija ļoti maza. Arī Dāvida pēcnācēji šeit vairs nebija nekas. No atbildes Hērods arī noprata, ka paši priesteri un Rakstu mācītāji uz svešo gudro ziņu neskatās nopietni, tāpēc viņš pats negribēja viņu acīs kļūt smieklīgs un kaut ko nopietnu iesākt. Vajadzēja nogaidīt.

Tad Hērods slepus ataicināja gudros. Vai gudrie pirmo reizi bija pie Hēroda, nav zināms.

Hērods gribēja izzināt, kad zvaigzne bija parādījusies. Gudros viņš nosūta uz Betlēmi, lai viņi visu labi uzzina. Arī viņš gribot iet bērniņu pielūgt.

Ceļš uz Betlēmi veda gar Hēroda pils durvīm. Hērods šo ceļu viegli varēja uzraudzīt.

Hērods pat nesūta spiegus. Neuzkrītoši viņš spiegošanā iesaista trīs gudros.

Aiz Jeruzālemes gudrie nonāca kalnu augstienē. Viņi tagad bija pagriezušies dienvidu virzienā. Šeit viņiem parādījās zvaigzne, kura viņu skatam bija nozudusi. Gudrie iegāja mājā, kurā Bērns atradās. Viņi upurēja zeltu, vīraku un mirres. Pēc Bērna pielūgšanas gudrie, eņģeļa brīdināti, neatgriezās atpakaļ uz Jeruzālemi, bet gāja tieši uz dienvidiem, pāri Jordānai uz Arābijas vidieni.”