Kunga Parādīšanās jeb Triju ķēniņu svētkos, ko dēvē arī par Zvaigznes dienu, Francisks pēc Euharistijas svinībām vadīja mariānisko lūgšanu “Kunga eņģelis”. “Padomāsim par šiem no tālienes atnākušajiem gudrajiem”, viņš mudināja. Tie ir “bagāti, izglītoti un pazīstami” vīri, kuri, “krīt uz vaiga, tas ir, noliecas līdz zemei, lai pielūgtu bērnu”. Pāvests atzina, ka mūs pārsteidz šis tik ļoti pazemīgais šo ievērojamo vīru žests. Nebūtu nekas neparasts paklanīties kādas lielas autoritātes priekšā, taču Betlēmes nabadzīgā Bērna priekšā to darīt nav vienkārši. Nav viegli pielūgt šo Dievu, kura dievišķība paliek apslēpta. Svētais tēvs paskaidroja, ka tas nozīmē pieņemt Dieva lielumu, kas atklājas pazemībā. Austrumu gudrie noliecas, pazemojas Dieva nedzirdētās loģikas priekšā, pieņem nevis tādu Kungu, kādu viņi iedomājās, bet tādu, kāds Viņš patiesībā ir – mazu un trūcīgu. Viņi ar savu krišanu uz vaiga simbolizē tos, kuri noliek pie malas savas idejas un atvēl vietu Dievam. Evaņģēlijā nav tikai teikts, ka Austrumu gudrie pielūdza, bet, ka viņi, “krītot uz vaiga, pielūdza”. Pāvests aicināja pievērst šai norādei īpašu uzmanību, uzsverot, ka pielūgšana iet roku rokā ar noliekšanos. Ar šo žestu gudrie apliecina, ka pazemīgi pieņem to, kurš atklājas pazemībā. Un tieši tādā veidā viņu sirds atveras adorācijai. Lādes, ko tie atver, simbolizē viņu atvērto sirdi: viņu īstā bagātība ir nevis gods un panākumi, bet pazemība, tas, ka viņi apzinās pestīšanas nepieciešamību. Tas ir piemērs, ko šodien mums sniedz Austrumu gudrie. “Dārgie brāļi un māsas,” turpināja Svētais tēvs, “ja visa centrā vienmēr paliekam mēs paši ar savām idejām un lepni domājam, ka varam ar kaut ko Dieva priekšā plātīties, tad nekad tā pa īstam Viņu arī nesatiksim, nekad mums neizdosies Viņu pielūgt.” Francisks norādīja, ka, ja neatmetīsim savas pretenzijas, nenovērsīsimies no tukšībām, tad var gadīties, ka pielūgsim nevis Kungu, bet kādu citu vai kaut ko. Ja turpretī atstāsim savu pašpietiekamību, kļūsim iekšēji mazi, tad no jauna atklāsim apbrīnu, ko sniedz Jēzus pielūgšana, jo pielūgsmes atslēga ir sirds pazemība – uzsvēra pāvests. Cilvēks ar lielummāniju nepamana Kunga klātbūtni. Jēzus iet garām un tiek ignorēts, kā tas tai laikā notika ar daudziem, tikai ne ar Austrumu gudrajiem. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja uzdot sev jautājumu: Kā ir ar manu pazemību? Vai es saprotu, ka lepnība kavē manu garīgo attīstību? Vai tā būtu atklāta vai slēpta lepnība – tā vienmēr noslāpē dziņu pēc Dieva. Vai es piestrādāju pie savas sirds atvērtības, lai es būtu atvērts Dievam un citiem, vai vienmēr centrējos tikai uz sevi, dzīvoju ar savām pretenzijām, ar to apslēpto egoismu, kas ir augstprātība? Vai protu nolikt pie malas savu skatījumu, lai pieņemtu Dieva un citu cilvēku viedokli? Un visbeidzot: Vai es lūdzos un pielūdzu tikai tad, kad man kaut ko vajag, vai arī to daru pastāvīgi, jo apzinos, ka man visu laiku ir vajadzīgs Jēzus? Francisks piebilda, ka šodien varam mācīties no ganiem raudzīties uz zvaigzni un iet uz priekšu. Vaticannews.va | 
