Šā gada janvāra sākumā Ferrāras arhibīskaps Džankarlo Perego (Giancarlo Perego) piedalījās ceremonijā par godu A. Vivaldi operas “Farnaks”, kurā tiek stāstīts par ķēniņa Farnaka II dinastijas traģisko likteni, iestudējumam pilsētas teātrī. Teātra mākslinieciskais direktors nosauca to par “brīnišķīgu žestu”, kas palīdz dziedināt pagātni un izcelt vienu no Vivaldi mazāk pazīstamiem darbiem. “Mēs vēlamies Vivaldi atjaunot to, kas viņam tika atņemts šeit, Ferrārā,” Marčello Korvino (Marcello Corvino) sacīja ziņu aģentūrai The Associated Press pirms operas pirmizrādes. Saskaņā ar vēsturnieku pētījumiem 1730. gados Ferrāras kardināls Tommazo Rufo (Tommaso Ruffo) izsūtīja Antonio Vivaldi no pilsētas, jo komponists, būdams arī ordinēts katoļu priesteris, bija pārtraucis celebrēt Svētās Mises un tika apsūdzēts tajā, ka ir tuvās attiecībās ar vienu no viņa operdziedātājām Annu Džiro (Anna Giro). Šis kardināla lēmums faktiski nozīmēja 1739. gada karnevālam paredzētās operas izrādes “Farnaks” atcelšanu, lai gan tā jau bija guvusi panākumus citur Itālijā un arī ārpus tās. Operas pirmizrāde Ferrārā tā arī nekad nenotika, jo priesteris-komponists bija nonācis katoļu Baznīcas nežēlastībā un pirmizrāde tādēļ tika atcelta. Tagad, kad Ferrāras operas trupa ir iestudējusi slavenā komponista darbu, Baznīca ir pārskatījusi savu lēmumu. Neskatoties uz patieso situāciju, kas bija tenku apēnota, Baznīca diez vai varēja tolaik pieļaut, ka tās priesteris, turēts aizdomās par priesterim nepieļaujamu dzīvesveidu, varētu kļūt pamanāms ar panākumiem bagātu operas iestudējumu. Tāpēc Ferrāras kardināls Tommazo Rufo ar savu rīkojumu atcēla visus izrādes mēģinājumus un faktiski aizliedza Vivaldi atrasties pilsētā. Patiesībā Vivaldi nevarēja celebrēt Svētās Mises, jo tajā laikā viņš ilgstoši slimoja ar elpceļu saslimšanu, bet viņa attiecības ar Džiro nebija nekas vairāk kā komponista cieša sadarbība ar savu vadošo dziedātāju, primadonnu, turklāt Džiro palīdzēja slimajam komponistam slimošanas laikā kā slimnieka kopēja. Izrādes atcelšana Vivaldi nozīmēja finansiālu krahu, sacīja Korvino, jo komponists par saviem personīgajiem līdzekļiem finansēja visu izrādes iestudēšanas procesu. Turklāt komponists līdz tam jau bija piedzīvojis savas popularitātes norieta periodu, jo viņa instrumentālie skaņdarbi bija zaudējuši popularitāti. Tā kā Ferrāras teātra durvis palika komponistam slēgtas, viņam vairs nebija nekādas iespējas atgūt ieguldīto naudu, un viņš bija spiests pamest pilsētu gandrīz pilnībā izputināts. Atlikusī nauda izsīka, pārceļoties uz dzīvi Vīnē, kur komponists agrāk bija iemantojis panākumus. Neskatoties uz Vivaldi ražīgo komponēšanu – viņš uzrakstīja vēl 221 operu pēc “Farnaka” – viņš līdz pat savai nāvei 1741. gadā tomēr nespēja vairs izkļūt no nabadzības. Vivaldi darbi ir iedvesmojuši citus baroka laikmeta komponistus, piemēram J. S. Bahu, taču no klausītāju atmiņas viņš izplēnēja samērā drīz pēc savas nāves. Tā tas turpinājās līdz pat 20. gadsimtam, kad viņa darbi no jauna tik celti gaismā un ieguva plašu popularitāti, tādējādi nodrošinot komponistam pēcnāves slavu. Pasaulē visvairāk un visbiežāk spēlētais baroka laikmeta skaņdarbs nenoliedzami ir viņa komponētais četru vijoļkoncertu cikls “Četri gadalaiki”, taču ne mazāk slaveni mūsdienās kļuvuši arī citi koncerti un sakrālās mūzikas darbi. Ferrārā dzimušais Baznīcas vēsturnieks un teologs Masimo Fadžoli (Massimo Faggioli) sacīja, ka Vivaldi līdzīgi citiem tā laikmeta māksliniekiem baudīja daudz lielāku māksliniecisko brīvību savā dzimtajā Venēcijā, nekā citās dzīvesvietās, kā, piemēram, Ferrārā, kura kā pāvesta valsts daļa bija pakļauta pāvesta autoritātei. “Vivaldi savā dzīvē tika sveikā cauri daudzās lietās, taču noteiktā brīdī nevarēja izvairīties no tā, ka kultūru tomēr kontrolēja Vatikāns vai Baznīca,” sacīja Fadžoli. Vivaldi eksperts un operas diriģents Federiko Marija Sardelli (Federico Maria Sardelli) sacīja, ka, saņēmis kardināla Rufo aizliegumu uzturēties Ferrārā, slavenais Venēcijas komponists vispirms mēģināja operu iestudēt attālināti. Viņš pierakstīja skaidrus norādījumus operas iestudējumam un deva izteiksmīgus mūzikas interpretācijas skaidrojumus un komentārus, ko parasti būtu sniedzis saviem operdziedātājiem personīgi klātienē. Šīs autora piezīmes ir saglabājušās manuskriptā, kas bija sagatavots Ferrāras iestudējumam, kurš tā arī palika neuzvests. Tomēr pēc tām vadījās, iestudējot operas pirmizrādi Ferrārā šogad. “Mums ir šis dārgums, šīs nošu lapas, kas ir Vivaldi darba procesa spogulis,” sacīja Sardelli. “Viņš rakstīja neiedomājamas, pārsteidzošas lietas, ko neviens baroka laikmeta komponists nekad nav rakstījis partitūrā, tāpēc ka tādus norādījumus būtu pateikuši māksliniekiem personīgi. Mums ir tā veiksme dzirdēt Vivaldi balsi, kas pierakstīta uz šīm nošu lapām.” Konferencē, kas pirms pirmizrādes notika pie Ferrāras teātra, Sardelli nodeva tagadējam Ferrāras arhibīskapam Perego iesietu partitūras kopiju. “Ar šo žestu mēs vēlamies sadziedēt plaisu, kas ir jāizdziedina,” sacīja Sardelli. Arhibīskaps Perego savukārt pieņēma partitūru un atzina, ka kardināls Rufo pret Vivaldi savulaik pieņēmis lēmumu, kas bijis balstīts vairāk uz baumām, nekā uz faktiem. Viņš atzīmēja, ka pat Vivaldi draudzes priesteris savā vēstulē kardinālam Rufo liecinājis par priestera-komponista “morālo stāju” un ka Džiro bija pazīstama kā sieviete, kurai piemīt “ticība un tikumība”. “Lai gan Rufo bija centies veicināt “sabiedrības moralitāti”,” Perego sacīja, “Vivaldi, operas “Farnaks” un Ferrāras vēstures mācība mums ir tāda, par kuru pāvests Francisks bieži runā: “Ar mēli nogalina vairāk [cilvēku], nekā ar zobenu””. | 
