Dieva Vārda sludināšana rada sirdī ticību, lai mūsos varētu īstenoties dievišķie apsolījumi. Kristīgajā izpratnē garīgā dzīve nozīmē svētdarošu Dieva darbību cilvēkā, kurš no savas puses to pieņem, uzticas, līdzdarbojas un ļauj sevi vadīt. Šī atvērtība un lēmums pieņemt Jēzu kā savas dzīves Kungu un Pestītāju izraisa mūsos radikālas pārmaiņas, garīgu atdzimšanu un ved uz personības integrālu attīstību un briedumu. Te ir svarīgi trīs aspekti: pirmkārt, Dieva žēlastība un Viņa darbība, kas vienmēr ir pirmā un bez jebkādiem nosacījumiem; otrkārt, mūsu gatavība pieņemt šo Dieva darbību un tai arī līdzdarboties; treškārt, nemitīgs atgriešanās process – dinamiska, pastāvīga pāreja no egocentrisma uz teocentrismu, no “vecā”, grēcīgā cilvēka uz “jaunu radību” – cilvēku, kuru vada un svētdara Svētais Gars. Kristīgajam garīgumam ir četras būtiskas iezīmes: Pirmā, Kristus ir mūsu dzīves centrs. Garīgums nav vērsts uz manām vajadzībām, interesēm, plāniem, sevis pilnveidošanu, bet gan uz Kristus personu, kurš vienmēr mudina iziet, veltīt sevi, sniegties pāri, lai atvērtu sirdi citiem un kalpotu tiem, kuriem ir nepieciešama mūsu palīdzība. Tikai tas, kurš paļāvīgi uzticas Dievam un noliek pie malas savus plānus un savas ērtības, saka Viņam īstu “jā” vārdu. Un tas nes bagātīgus augļus. Ticība mūsu dzīvē paveic tādu revolūciju jeb Kopernika apvērsumu, kādu piedzīvoja Jēzus mācekļi Vasarassvētku dienā, jo ticība mūs izstumj no centra, un šo centrālo vietu ierāda Dievam. Tā ir pati svarīgākā pārmaiņa, ko veic Svētais Gars, kurš mūs iegremdē dievišķā mīlestībā un dod drošības sajūtu, žēlastību un cerību. Līdz brīdim, kad šī pārmaiņa ir mūs skārusi, mums ir kārdinājums visu laiku griezties ap savu asi, nostādot sevi visa centrā, un domāt, ka viss dzīvē ir atkarīgs tikai no paša. Kādu brīdi mēs varam būt kā apreibuši no materiālām vērtībām, slavas vai varas, bet tas ir tikai īslaicīgs prieks un gandarījums. Lai uzsāktu jaunu dzīvi ar Kristu ir jādodas ceļā, nevis fiziskā, bet garīgā nozīmē – izejot no sevis un pārvarot sevi. Apustulis Pāvils to skaidro šādi: Jēzus nomira par mums visiem, lai mēs vairs nedzīvotu sev, bet gan tam, kurš par mums nomira un augšāmcēlās (2 Kor 5,15). Lūk, Labā Vēsts – Jēzū nāve tika uzvarēta! Kristus ir augšāmcēlies! Viņš ir dzīvs! Grēkam un ļaunumam vairs nepieder pēdējais vārds! Viņš atdeva savu dzīvību uz krusta, lai mēs varētu saņemt no Tēva apsolīto Svēto Garu – to pašu Garu, kurš dara mūs spējīgus mīlēt tā, kā Kristus ir mīlējis. Tā ir Viņa krusta nāves dāvana un auglis. Otrā iezīme, Baznīca ir mūsu Māte un ticības Audzinātāja. Kā teica svētais Cipriāns no Kratāgas: “Dievs nevienam nevar būt par Tēvu, ja par Māti tam nav Baznīca.” Baznīca ir visu ticīgo Māte, jo tā mūs dzemdē ticībai, un arī uztur un baro mūsu ticību. Taču mūsdienās arvien biežāk cilvēki šaubās un vaicā: “Kāpēc ir vajadzīga Baznīca? Kāda ir tās būtība un galvenā sūtība?” Patiesībā tas ir jautājums par mūsu kristīgo identitāti, kas ir piederība Baznīcai – Dieva tautai. Bez Baznīcas mēs nevaram būt kristieši – Jēzus mācekļi un misionāri. Baznīcā mēs esam ienākuši caur Kristības sakrametu un kļuvuši par Debesu Tēva pieņemtiem bērniem, Kristus Miesas locekļiem un Svētā Gara svētnīcām. Tātad mēs ticam, ka Baznīca ir nevis organizācija, bet gan dzīvs organisms jeb Kristus mistiskā Miesa. Tādēļ Baznīcas dzīves galvenais nosacījums ir mīlestība un vienotība. Patiesa personu kopība ir iespējama tikai ar Kristu un Baznīcā, jo mēs varam dzīvot citu dēļ vienīgi ar Kristu un Viņā. Pāvests Pāvils VI vispārējā audiencē, runājot par Baznīcas patieso seju, sacīja: “Tas, kurš ienāk baznīcā, ienāk mīlestības atmosfērā. Lai neviens nesaka: esmu te kā svešinieks. Lai ikviens saka: esmu te pie sevis. Ja esmu Baznīcā, tas nozīmē – esmu mīlestībā. Esmu te mīlēts, jo esmu gaidīts, pieņemts, cienīts, pamācīts, aprūpēts un sagatavots šīm pārdabiskām attiecībām – satikties ar Kristu, kurš ir ceļš, patiesība un dzīvība. Lai mēs varētu patiesi sastapt Kristu, mums ir nepieciešama Baznīca.” (Vatikāns, 13.03.1968.) Ikviens kristietis šo mīlestības aicinājumu īsteno ne tikai dzīvojot kopā ar citiem brāļiem un māsām, bet dzīvojot viņu dēļ. Kopš 2021. gada rudens visā Baznīcā tika uzsākts sinodālais process. Pirmais gatavošanās posms noslēgsies 2022. gada 15. augustā, bet 2023. gadā Vatikānā notiks Bīskapu sinodes ģenerālā asambleja. Šis kopīgais ceļš ir domāts kā sastapšanās, savstarpējas klausīšanās un izvērtēšanas dinamisms, kas tiek īstenots visos Baznīcas līmeņos, iesaistot visu Dieva tautu. Pateicoties šādai sinodālai pieredzei, kas ir Dieva žēlastības notikums, rodas cerība, ka Svētais Gars vadīs Baznīcas atveseļošanās procesu un pasargās mūs, lai mēs nekļūtu par Baznīcu-muzeju – skaistu, bet mēmu, ar tik lielu pagātni un tik mazu nākotni. Sinodālam procesam ir trīs mērķi: veidot Baznīcu par “komūnijas mājokli un skolu”, tas ir – atvērtu vietu, kur katrs jūtas kā lielā ģimenē, kā savās mājās. Otrkārt, būt par Baznīcu, kas prot klausīties un arī dalīties savā ticības pieredzē. Treškārt, veidot Baznīcu, kas ir tuva sabiedrībai un pasaulei. Mūsu ticība ir ceļš, tādēļ mēs nevaram stāvēt uz vietas, bet mums vajag virzīties uz priekšu. Pajautāsim sev – vai mēs gribam pa šo ceļu iet paši, vai arī kopā ar citiem? Trešā iezīme – atzīt, ka Bībele un sakramenti ir pestīšanas līdzekļi. Ja mēs meklējam īstu garīgumu, tad tas nav iespējams bez iedziļināšanās Svētajos Rakstos un sakramentiem, jo pateicoties tiem mēs kļūstam par dievišķās dzīves līdzdalībniekiem. Svētie Raksti ir patiesība un gaisma mūsu dzīvei, kas rāda, pa kuru ceļu jāiet, lai, atsakoties no egoistiskā domāšanas veida un pieņemot Jēzus domāšanas veidu, mēs varētu pilnībā īstenot savu augstāko aicinājumu un sūtību. Svētais Hieronims uzsvēra, ka tas, kurš nepazīst Svētos Rakstus, nepazīst arī Kristu. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai ikviens kristietis lasītu, apdomātu un lūgtos ar Dieva Vārdu, kas nav pagātnes notikumu apraksts, bet gan dzīvais Vārds, kas mūs uzrunā, gaida atbildi un savā gudrībā mūs formē. Ar Bībeles starpniecību mēs sastopamies ar dzīvu Personu, kurai varam jautāt: “Kungs, ko Tu man šodien vēlies teikt? Ko Tu saki par manu dzīvi?” Iepazīt Dievu nozīmē ne tikai kaut ko uzzināt par Viņu, bet nodibināt ar Viņu personiskas attiecības. Svēto sakramentu un Baznīcas liturģijas mērķis ir cilvēka svētdarīšana (mēs dodam Dievam iespēju darboties); Dieva godināšana (tā ir mūsu atbilde uz Viņa darbību) un Baznīcas veidošana (jo tuvāk Kristum, jo tuvāk cilvēkam). Svētais Gars mūs sagatavo sakramentiem, uzrunājot caur Dieva Vārdu, lai mēs spētu uzņemt Dievu ar atvērtu un pazemīgu sirdi. Tad arī sakramenti uztur un stiprina mūsu ticību (sal. KBK, 1122-1133). Svētā Mise ir visas kristīgās dzīves avots un virsotne. Tajā mēs smeļam garīgo spēku, lai varētu pasaulē īstenot savu sūtību. Pateicoties Euharistijai, Jēzus vēlas ienākt mūsu dzīvē un darīt mūs spējīgus mīlēt arī tos cilvēkus, kuri mūs nemīl, spējīgus uzvarēt ļaunumu ar labestību, piedot, kalpot, dalīties ar citiem, būt atvērtiem un viesmīlīgiem. Mācīsimies no jauna atklāt Svētās Mises skaistumu un nozīmi, darot to par mūsu dzīves, ģimenes, draudzes centru! Ceturtā garīguma iezīme ir misionārā darbība – evaņģelizācija. Ja šodien kāds cilvēks mums vaicātu: “Kāda ir Baznīcas un draudzes misija Latvijā?”, ko mēs viņam atbildētu? Daudzi varbūt sacītu: veikt žēlsirdības darbus, palīdzēt grūtdieņiem, lūgties, skaidrot Bībeli, vadīt katehēzes, īpaši pieaugušajiem. Taču Baznīcas galvenā misija vienmēr ir tā pati – evaņģelizācija. Kā sacīja Pāvils VI: “Baznīca pastāv, lai evaņģelizētu.” Ja mēs to nedarām, tad zaudējam savu identitāti, autentiskumu, dzīvīgumu, citiem vārdiem sakot, mēs mirstam. Patiesībā, evaņģelizācija ir Baznīcas pastāvēšanas jautājums: būt vai ne būt. Pāvests Francisks uzskata, ka jaunā evaņģelizācija un pastorālā atgriešanās mūsdienās ir svarīgākais Baznīcas uzdevums un arī vienīgā reālā Baznīcas atbilde uz esošo civilizācijas krīzi. Mēs nedrīkstam pasīvi un mierīgi noslēgties savā dievnamā, nepieciešams pāriet “no pastorālā darba, kas vērsts uz vienkāršu saglabāšanu, uz izteikti misionāru pastorālo kalpošanu.” (Evangelii gaudium, 15) Ja evaņģelizācija ir tik svarīga Baznīcai, tad kāpēc mēs tik maz par to runājam un darām? Jau pirms piecdesmit gadiem par to runāja pāvests Pāvils VI un norādīja uz dedzības trūkumu kristiešu vidū kā ļoti nopietnu šķērsli evaņģelizācijā, jo tas rodas Baznīcas iekšienē un ir grūti pamanāms. Daudzos kristiešos dedzības trūkums izpaužas kā pagurums un vilšanās, rutīna un vienaldzība, bet jo īpaši kā ticības un cerības trūkums. Tādēļ pāvests aicināja visus, kam ir pienākums evaņģelizēt spēcināt sava gara degsmi (Evangelii nuntiandi, 80). Apustuļu darbu grāmatā lasām, ka jūdu augstā tiesa apustuļiem stingri aizliedza runāt un mācīt Jēzus vārdā, bet viņi sacīja: “Mēs nevaram nerunāt par to, ko paši esam redzējuši un dzirdējuši.” (Apd 4,20) To, ko saņēma, viņi deva tālāk, jo nevarēja to paturēt sev, bet vēlējās, lai arī citi sastaptos ar Kristu – vienīgo cilvēka Pestītāju. Mēs sludinām Evaņģēliju nevis tāpēc, ka apkārt pieaug ļaunums un netaisnība, bet gan tādēļ, ka tas izriet no iekšējās vajadzības, jo nevaram nerunāt par dzīvo Kristu. Savā būtībā evaņģelizācija ir ne tikai tas, ko mēs darām, bet galvenokārt tas, kas mēs esam. Nodot tālāk ticību mēs varam ne vien ar vārdiem, bet gan ar savas kristīgās dzīves liecību, jo neviens nevar dot otram to, kā pašam nav. Svētā māte Terēze no Kalkutas sacīja: “Es nevaru citiem dot Jēzu, ja pati Viņu nepazīstu. Es nevaru kļūt par Evaņģēlija sludinātāju, ja neesmu Jēzus mācekle. Bet, ja esmu patiesa Jēzus mācekle, tad noteikti gribēšu sludināt Evaņģēliju.” Tātad evaņģelizēt nozīmē vispirms pašam iepazīt Jēzu un dzīvot ar Viņu, būt par Viņa mācekli un tikai pēc tam runāt par Viņu ar citiem. Ja mēs paši uzticīgi sekosim Kristum un būsim patiesi Viņa mācekļi, tad varam būt droši, ka cilvēki sekos arī mūsu piemēram. Foto: Pixabay.com/momentmal |
