Kāpēc Romas bīskapus sauc par pāvestiem? Romas bīskaps, Jēzus Kristus Vikārs, apustuļa Pētera pēctecis, Katoliskā Baznīcas Galva, Itālijas primass, Romas provinces arhibīskaps un metropolīts, Vatikāna valsts vadītājs un visu Dieva kalpu kalps. Līdz 2006. gadam Romas pāvestu sauca arī par Rietumu patriarhu, tomēr pāvests Benedikts XVI no šī titula atteicās. Vārds “pāvests” ir izveidojies no vārda, ar kuru grieķu valodā uzrunā tēvu – “papa”. Kristietības pirmajos gadsimtos šādi tika uzrunāti visi bīskapi. Oficiālajos vēsturiskajos dokumentos tieši Romas bīskapu šādi sauc kopš 3. gs. sākuma, bet kopš 4. gs. beigām šis Romas bīskapa tituls pēc nozīmes jau ir vairāk nekā tikai parastas cieņas apliecinājums. Sākot ar 11. gs par pāvestu Katoliskajā Baznīcā sauc tikai Romas bīskapus. Līdz šim ir bijuši 264 vai 265 apustuļa Pētera pēcteči, jo pāvestu sarakstā ir nelielas hronoloģiskas neprecizitātes, kuras pārsvarā attiecas uz mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem. Runājot par Romas bīskapiem, būtu loģiski domāt un uzskatīt, ka visi apustuļa Pētera pēcteči bijuši svētie, tomēr vēstures fakti liecina par pretējo – lielākā daļa no pāvestiem patiešām bija svētie, tomēr ne visi. Pirmais pāvests – sv. Pēteris Evaņģēlija vēstījumā ir skaidri redzams, ka Kristus uzticēja apustulim Pēterim īpašu lomu un vietu Baznīcā – būt par klinti, uz kuras ir uzbūvēta Kristus Mistiskā Miesa. “Es tev saku, Sīmani: tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es uzcelšu savu Baznīcu, un elles vārti To neuzvarēs; un Es tev došu Debesu valstības atslēgas: un tas, ko tu sasiesi virs zemes, būs sasiets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” (Mt 16,18–19) Katoliskās Baznīcas mācība nosaka, ka visiem apustuļa Pētera pēctečiem pieder šī vara un privilēģija, kuru Kristus ir dāvājis šim apustulim. Tieši Romā Pēteris nodibināja pirmo kristiešu kopienu – Baznīcu – un izlēja kā moceklis savas asinis par Kristu. Pēteris bija apustuļa Andreja brālis, kurš arī atveda Pēteri pie Kristus. Tas, ka abi nākamie apustuļi Andrejs un Pēteris satikās ar Kristu pie Jordānas upes, kur Jānis Kristītājs kristīja, norāda uz to, ka abi brāļi bija Kristus priekšgājēja mācekļi. Apustuļu tēvu sauca par Jāni; viņš bija zvejnieks. Pēteris atšķirībā no dažiem citiem apustuļiem ne uzreiz atstāja visu, kas viņam piederēja; kādu laiku Pēteris vēl nodarbojās ar savu zvejniecību un tikai pēc brīnumainā loma Pēteris kopā ar Andreju pilnībā pievienojās Kristum. Pēteris bija precējies un ar ģimeni dzīvoja Kafarnaumā savas sievasmātes mājā. Vai apustulim bija bērni? Kaut arī droši uz šo jautājumu nevar atbildēt, saglabājies agrīnās kristīgās Tradīcijas apgalvojums, ka apustulim Pēterim bija meita Petronella. Jēzus skaidri un nepārprotami izcēla Pēteri starp pārējiem apustuļiem. Pirmās satikšanās dienā Kungs mainīja šī apustuļa vārdu, bija kas īpašs; Pēteris kopā ar Jāni un Jēkabu bija aculiecinieki tam, kā Jēzus uzmodināja no mirušajiem sinagogas priekšnieka Jaira meitu; kopā ar šiem apustuļiem Pēteris arī piedzīvoja Kristus pārveidošanos Tabora kalna virsotnē; Pēteris redzēja, kā Kristus savas lūgšanas laikā Ģetzemanē pārklājās ar asins sviedriem. Kad apustuļi atstāstīja Jēzum, ko ļaudis par Viņu domā, Pēteris drosmīgi apliecināja un teica: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mt 16,16) Jēzus izglāba no bojāejas slīkstošo Pēteri; Jēzus Pēterim liek samaksāt nodokli ar monētu, kuru brīnumainā veidā izvilka no noķertās zivs. Tieši ar Pēteri Jēzus sāka mazgāt saviem mācekļiem kājas Pēdējo vakariņu laikā; šī mielasta laikā Pēteris sēdēja blakus Jēzum. Pirms Kristu apcietināja, Pēteris visskaļāk deklarēja savu gatavību sekot Viņam, pat ja vajadzēs mirt; Jēzus atbildot teica, ka “gailis vēl nebūs nodziedājis trīs reizes, bet tu, Pēteri, trīs reizes Mani noliegsi” (Lk 22,34). Pēteris patiešām bija gatavs aizstāvēt Jēzu: kad Kristu ieradās apcietināt, Pēteris izvilka zobenu un nocirta virspriestera kalpam ausi, tomēr, kad pienāca laiks apliecināt savu piederību bez bravūras, Pēteris trīs reizes atteicās no Jēzus. Pēterim tika piedots, jo “viņš izgāja ārā un rūgti raudāja”. Pirms Jēzus uzkāpa debesīs, Pēterim tika simboliski uzticēta “apustuļu prinča” vara – par ko stāsta evaņģēlists Jānis (Jņ 21,15–19). Apustuļu darbu liecība par sv. Pēteri Pēterim patiešām piederēja centrāla vieta un loma starp apustuļiem un agrīnajā Baznīcā pēc Jēzus debesīs uzkāpšanas. Tieši Pēteris piedāvā Jūdasa vietā ievēlēt jaunu apustuli. Viņš arī kā pirmais no apustuļiem uzstājās cilvēku priekšā Jeruzalemes svētnīcā Vasarsvētkos; izdziedināja no dzimšanas klibo cilvēku; noorganizēja pirmo Kristus mācekļu draudzi Jeruzalemē un to vadīja; piedāvāja nozīmēt septiņus diakonus, kuri veiktu karitatīvo kalpošanu draudzē. Pēteris piedzīvoja arī pārdabisku vīziju, kurā tika atļauts Baznīcā uzņemt arī pagānus; viņš devās pie Kornēlija, romiešu oficiera, un nokristīja viņu un visu viņa namu. Pēteris pirmais uzstājās tā sauktajā pirmajā apustuļu koncilā un akceptēja Pāvila un Barnabas misijas panākumus – Evaņģēlija sludināšanu starp pagāniem. Tieši Pēteri kā pirmo no apustuļiem jūdi apcietināja un turēja cietumā, un tikai Dieva providence un Baznīcas lūgšana viņu izglāba. Pēc šīs brīnumainās atbrīvošanas Pēteris devās uz Antiohiju, no turienes uz Mazo Āziju, tad uz Korintu un beidzot nonāca Romā. Tieši Romā ap mūsu ēras 64. gadu, imperatora Nerona laikā, Pēteris nomira, piesists pie krusta. Svēto Rakstu kanonā varam atrast divas apustuļa Pētera vēstules, kas uzrakstītas 63. vai 64. gadā. Pēteris tās diktējis savam māceklim Silvānam: “Ar Silvāna palīdzību, kuru es uzskatu par uzticamu brāli, es īsos vārdos esmu uzrakstījis mudinājumu un apstiprinājumu, ka tā ir Dieva patiesā žēlastība, kurā jūs stāvat.” (1Pēt 5,12) "Nāc", Nr. 124 Foto: apustuļu Pētera un Andreja aicinājums (no Maestà, 1308.–1311) |