Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Svē­tie Ro­mas pā­ves­ti
17.02.2022 pl. 15:13

Priesteris Vjačeslavs Bogdanovs

Epis­co­pus Ro­ma­e, Vi­ca­ri­us Ie­su Chris­ti, Suc­ce­sor prin­ci­pi ap­os­to­lo­rum, Sum­mus Pontifex Ec­cle­si­ae Uni­ver­sa­lis, Pra­mas Ita­li­ae, Ar­chie­pis­ko­pus et Met­ro­po­li­ta pro­vin­ci­ae Ro­ma­na­e, Prin­cips Ci­vi­ta­tis Va­ti­ca­na­e, Servus ser­vo­rum Dei – tā la­tī­ņu va­lo­dā, Ka­to­lis­kās Baz­nī­cas ofi­ci­āla­jā va­lo­dā, skan vis­i Ro­mas pā­ves­ta ti­tu­li.

Kā­pēc Ro­mas bīs­ka­pus sauc par pā­ves­tiem?

Ro­mas bīs­kaps, Jē­zus Kris­tus Vi­kārs, ap­us­tu­ļa Pē­te­ra pēc­te­cis, Ka­to­lis­kā Baz­nī­cas Gal­va, Itā­li­jas pri­mass, Ro­mas pro­vin­ces ar­hi­bīs­kaps un met­ro­po­līts, Va­ti­kā­na valsts va­dī­tājs un vi­su Die­va kal­pu kalps. Līdz 2006. ga­dam Ro­mas pā­ves­tu sau­ca arī par Rie­tu­mu pat­ri­ar­hu, to­mēr pā­vests Be­ne­dikts XVI no šī ti­tu­la at­tei­cās.

Vārds “pā­vests” ir iz­vei­do­jies no vār­da, ar ku­ru grie­ķu valodā uz­ru­nā tē­vu – “papa”. Kris­tie­tī­bas pir­ma­jos gad­sim­tos šā­di ti­ka uz­ru­nā­ti vis­i bīs­ka­pi. Ofi­ci­āla­jos vēs­tu­ris­ka­jos do­ku­men­tos tie­ši Ro­mas bīs­ka­pu šā­di sauc kopš 3. gs. sā­ku­ma, bet kopš 4. gs. bei­gām šis Ro­mas bīs­ka­pa ti­tuls pēc no­zī­mes jau ir vai­rāk ne­kā ti­kai pa­ras­tas cie­ņas ap­lie­ci­nā­jums. Sā­kot ar 11. gs par pāvestu Ka­to­lis­ka­jā Baz­nī­cā sauc ti­kai Ro­mas bīs­ka­pus.

Līdz šim ir bi­juši 264 vai 265 ap­us­tu­ļa Pē­te­ra pēc­te­či, jo pā­ves­tu sa­rak­stā ir ne­lie­las hro­no­lo­ģis­kas ne­pre­ci­zi­tā­tes, ku­ras pār­sva­rā attiecas uz mū­su ēras pir­ma­jiem gad­sim­tiem. Ru­nā­jot par Ro­mas bīs­ka­piem, bū­tu lo­ģis­ki do­māt un uz­ska­tīt, ka vis­i ap­us­tu­ļa Pē­te­ra pēc­te­či bi­juši svē­tie, to­mēr vēs­tu­res fak­ti lie­ci­na par pre­tē­jo – lie­lā­kā da­ļa no pā­ves­tiem pa­tie­šām bi­ja svē­tie, to­mēr ne visi.

Pirmais pāvests – sv. Pēteris

Evaņ­ģē­li­ja vēs­tī­ju­mā ir skaid­ri re­dzams, ka Kris­tus uz­ti­cē­ja apus­tu­lim Pē­te­rim īpa­šu lo­mu un vie­tu Baz­nī­cā – būt par klin­ti, uz ku­ras ir uz­bū­vē­ta Kris­tus Mis­tis­kā Mie­sa. “Es tev sa­ku, Sī­ma­ni: tu esi Pē­te­ris, un uz šīs klints Es uz­cel­šu sa­vu Baz­nī­cu, un el­les vār­ti To ne­uz­va­rēs; un Es tev do­šu De­be­su val­stī­bas at­slē­gas: un tas, ko tu sa­sie­si virs ze­mes, būs sa­siets arī de­be­sīs, un tas, ko tu at­rai­sī­si virs ze­mes, būs at­rai­sīts arī de­be­sīs.” (Mt 16,18–19) Ka­to­lis­kās Baz­nī­cas mā­cī­ba no­sa­ka, ka vis­iem ap­us­tu­ļa Pē­te­ra pēc­te­čiem pie­der šī va­ra un pri­vi­lē­ģi­ja, ku­ru Kris­tus ir dā­vā­jis šim apus­tu­lim. Tie­ši Ro­mā Pē­te­ris no­di­bi­nā­ja pir­mo kris­tie­šu kop­ie­nu – Baz­nī­cu – un iz­lē­ja kā mo­cek­lis sa­vas asi­nis par Kris­tu.

Pē­te­ris bi­ja ap­us­tu­ļa An­dre­ja brā­lis, kurš arī at­ve­da Pē­te­ri pie Kris­tus. Tas, ka abi nā­ka­mie ap­us­tu­ļi An­drejs un Pē­te­ris sa­ti­kās ar Kris­tu pie Jor­dā­nas upes, kur Jā­nis Kris­tī­tājs kris­tī­ja, no­rā­da uz to, ka abi brā­ļi bi­ja Kris­tus priekš­gā­jē­ja mā­cek­ļi. Ap­us­tu­ļu tē­vu sau­ca par Jā­ni; viņš bi­ja zvej­nieks. Pē­te­ris at­šķi­rī­bā no da­žiem ci­tiem ap­us­tu­ļiem ne uz­reiz at­stā­ja vi­su, kas vi­ņam piederē­ja; kā­du lai­ku Pē­te­ris vēl no­dar­bo­jās ar sa­vu zvej­nie­cī­bu un ti­kai pēc brī­nu­mai­nā lo­ma Pē­te­ris ko­pā ar An­dre­ju pilnībā pie­vie­no­jās Kris­tum. Pē­te­ris bi­ja pre­cē­jies un ar ģi­me­ni dzī­vo­ja Ka­far­nau­mā sa­vas sie­vas­mā­tes mā­jā. Vai apus­tu­lim bi­ja bēr­ni? Kaut arī dro­ši uz šo jautājumu ne­var atbildēt, sa­gla­bā­jies ag­rī­nās kris­tī­gās Tra­dī­ci­jas ap­gal­vo­jums, ka apus­tu­lim Pē­te­rim bi­ja mei­ta Pet­ro­nel­la.

Jē­zus skaid­ri un ne­pār­pro­ta­mi iz­cē­la Pē­te­ri starp pā­rē­jiem ap­us­tu­ļiem. Pirm­ās sa­tik­ša­nās die­nā Kungs mai­nī­ja šī ap­us­tu­ļa vār­du, bi­ja kas īpašs; Pē­te­ris ko­pā ar Jā­ni un Jē­ka­bu bi­ja acu­lie­ci­nie­ki tam, kā Jē­zus uz­mo­di­nā­ja no mi­ru­ša­jiem si­na­go­gas priekš­nie­ka Jai­ra mei­tu; ko­pā ar šiem ap­us­tu­ļiem Pē­te­ris arī pie­dzī­vo­ja Kris­tus pār­vei­do­ša­nos Ta­bo­ra kal­na vir­sot­nē; Pē­te­ris re­dzē­ja, kā Kris­tus sa­vas lūg­ša­nas lai­kā Ģet­ze­ma­nē pār­klā­jās ar asins svied­riem. Kad ap­us­tu­ļi at­stās­tī­ja Jē­zum, ko ļau­dis par Vi­ņu do­mā, Pē­te­ris dros­mī­gi ap­lie­ci­nā­ja un tei­ca: “Tu esi Kris­tus, dzī­vā Die­va Dēls.” (Mt 16,16)

Jē­zus iz­glā­ba no bo­jā­ejas slīk­sto­šo Pē­te­ri; Jē­zus Pē­te­rim liek sa­mak­sāt no­dok­li ar mo­nē­tu, ku­ru brī­nu­mai­nā vei­dā iz­vil­ka no no­ķer­tās zivs. Tie­ši ar Pē­te­ri Jē­zus sā­ka maz­gāt sa­viem mā­cek­ļiem kā­jas Pē­dē­jo va­ka­ri­ņu lai­kā; šī mie­las­ta lai­kā Pē­te­ris sē­dē­ja bla­kus Jē­zum. Pirms Kris­tu ap­cie­ti­nā­ja, Pē­te­ris vis­ska­ļāk dek­la­rē­ja sa­vu ga­ta­vī­bu se­kot Vi­ņam, pat ja va­ja­dzēs mirt; Jē­zus at­bil­dot tei­ca, ka “gai­lis vēl ne­būs no­dzie­dā­jis trīs rei­zes, bet tu, Pē­te­ri, trīs rei­zes Ma­ni no­lieg­si” (Lk 22,34). Pē­te­ris pa­tie­šām bi­ja ga­tavs aiz­stā­vēt Jē­zu: kad Kris­tu ieradās ap­cie­ti­nāt, Pē­te­ris iz­vil­ka zo­be­nu un no­cir­ta virs­pries­te­ra kal­pam ausi, to­mēr, kad pie­nā­ca laiks ap­lie­ci­nāt sa­vu pie­de­rī­bu bez bra­vū­ras, Pē­te­ris trīs rei­zes at­tei­cās no Jē­zus. Pē­te­rim ti­ka pie­dots, jo “viņš iz­gā­ja ār­ā un rūg­ti rau­dā­ja”. Pirms Jē­zus uz­kā­pa de­be­sīs, Pē­te­rim ti­ka sim­bo­lis­ki uz­ti­cē­ta “ap­us­tu­ļu prin­ča” va­ra – par ko stās­ta evaņ­ģē­lists Jānis (Jņ 21,15–19).

Ap­us­tu­ļu dar­bu liecība par sv. Pēteri

Pē­te­rim pa­tie­šām pie­de­rē­ja cen­trā­la vie­ta un lo­ma starp ap­us­tu­ļiem un ag­rī­na­jā Baz­nī­cā pēc Jē­zus de­be­sīs uz­kāp­ša­nas. Tie­ši Pē­te­ris pie­dā­vā Jū­da­sa vie­tā ie­vē­lēt jaun­u apus­tu­li. Viņš arī kā pir­mais no ap­us­tu­ļiem uz­stā­jās cil­vē­ku priekš­ā Je­ru­za­le­mes svēt­nī­cā Va­sar­svēt­kos; iz­dzie­di­nā­ja no dzim­ša­nas kli­bo cil­vē­ku; no­or­ga­ni­zē­ja pir­mo Kris­tus mā­cek­ļu drau­dzi Je­ru­za­le­mē un to va­dī­ja; pie­dā­vā­ja no­zī­mēt sep­ti­ņus di­ako­nus, ku­ri veik­tu ka­ri­ta­tī­vo kal­po­ša­nu drau­dzē. Pē­te­ris pie­dzī­vo­ja arī pār­da­bis­ku vī­zi­ju, ku­rā ti­ka atļauts Baz­nī­cā uz­ņemt arī pa­gā­nus; viņš de­vās pie Kor­nē­li­ja, ro­mie­šu ofi­cie­ra, un no­kris­tī­ja vi­ņu un vi­su vi­ņa na­mu. Pē­te­ris pir­mais uz­stā­jās tā sau­kta­jā pir­ma­jā ap­us­tu­ļu kon­ci­lā un ak­cep­tē­ja Pā­vi­la un Bar­na­bas mi­si­jas pa­nā­ku­mus – Evaņ­ģē­li­ja sludināšanu starp pa­gā­niem. Tie­ši Pē­te­ri kā pir­mo no ap­us­tu­ļiem jū­di ap­cie­ti­nā­ja un tu­rē­ja cie­tu­mā, un ti­kai Die­va pro­vi­den­ce un Baz­nī­cas lūg­ša­na viņu iz­glā­ba. Pēc šīs brī­nu­mai­nās at­brī­vo­ša­nas Pē­te­ris de­vās uz Anti­ohi­ju, no tu­rie­nes uz Ma­zo Āzi­ju, tad uz Ko­rin­tu un bei­dzot no­nā­ca Ro­mā. Tie­ši Ro­mā ap mū­su ēras 64. ga­du, im­pe­ra­to­ra Ne­ro­na lai­kā, Pē­te­ris no­mi­ra, pie­sists pie krus­ta.

Svē­to Rak­stu ka­no­nā va­ram at­rast di­vas ap­us­tu­ļa Pē­te­ra vēs­tu­les, kas uz­rak­stī­tas 63. vai 64. ga­dā. Pē­te­ris tās dik­tē­jis sa­vam mā­cek­lim Sil­vā­nam: “Ar Sil­vā­na pa­lī­dzī­bu, ku­ru es uz­ska­tu par uz­ti­ca­mu brā­li, es īsos vār­dos es­mu uz­rak­stī­jis mu­di­nājumu un ap­stip­ri­nā­ju­mu, ka tā ir Die­va pa­tie­sā žē­las­tī­ba, ku­rā jūs stā­vat.” (1Pēt 5,12)

"Nāc", Nr. 124
Foto: apustuļu Pētera un Andreja aicinājums (no Maestà, 1308.–1311)