Pāvests Leons XIII ir sacījis, ka kristietis ir radīts cīņai. Mēs esam šajā pasaulē, lai cīnītos, tādēļ Baznīcu uz zemes sauc par Karojošo Baznīcu. Mēs esam iesaistīti garīgā cīņā pret ļauno garu un tā kalpiem, pret pasaulīgām iekārēm un pret mūsu grēka ievainoto dabu. Mūsu dvēseles ir karalauks, un, ja mēs gribam sasniegt Debesis un mūžīgo dzīvi, tad mums ir jāizcīna karš vispirms sevī. Tas nav fizisks karš, bet garīgs karš - karš, kuram ir mūžīgas sekas. Vēstulē efeziešiem apustulis Pāvils raksta: Tērpieties Dieva bruņās, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām! Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsas pasaules valdniekiem, pret ļaunajiem gariem zem debess. (Ef 6, 11-12) Ļaunā gara galvenais ierocis cīņā par dvēselēm ir kārdinājums, jo tas ir visefektīvākais līdzeklis, lai aizvestu mūs prom no Dieva. Ļaunā gara mērķis ir panākt to, lai cilvēks brīvprātīgi, neviena nepiespiests pagrieztu muguru Dievam. Ja dvēsele novēršas no Dieva patiesības, ja tā atmet Dieva likumus un dzīves centrā noliek to, kas nav Dievs, tad ļaunais svin uzvaru, jo dvēsele, kurai nav vajadzīgs Dievs, pieder viņam. Pastāv divas iespējas: mēs varam būt Dieva žēlastības stāvoklī vai arī nāvīga grēka stāvoklī, mēs nekad nebūsim kaut kur pa vidu - morāli neitrālā teritorijā. Kārdinājums ir ļaunā gara lamatas, kas tiek izliktas, lai mūs satvertu un turētu garīgas nāves stāvoklī. Ļaunais zina mūsu vājības un katram cenšas piemeklēt kārdinājumus, kas varētu nostrādāt. Viņš parasti izmanto lietas, kurām mēs esam pieķērušies, lietas, kas mūs valdzina un rada mūsos fizisku vai garīgu labpatiku. Labpatika ir kārdinājuma dzinējspēks. Sākotnējo ļaunais mūs nekārdinās ar vājprātīgām lietām, izņemot gadījumus, ja viņam šķiet, ka tas varētu nostrādāt. Piemēram, viņš neuzbāzīsies godprātīgam cilvēkam ar kārdinājumu aplaupīt veikalu, jo tam nebūs nekāda rezultāta, cilvēks paraustīs plecus, pabrīnīsies “kas tās par domām” un turpinās savas gaitas. Ar tādu ierosinājumu ļaunais varētu vērsties pie rūdīta recidīvista, bet attiecībā pret vienkāršu, godīgu ikdienas cilvēku, viņam ir jāatrod cita pieeja. Parasti viņš sāk ar mazām lietām. Viņam ir svarīgi panākt, lai cilvēks nebūtu uzticīgs sīkumos. Piemēram, ja viņš var panākt, ka ģimenes ļaudis viens otram nav uzticīgi mazās lietās, ja viņi sāk melot viens otram par šķietami maznozīmīgām lietām, tad ar to pietiek, lai tiktu izjaukts līdzsvars un starp ģimenes locekļiem mazinātos savstarpēja paļāvība. Tas, savukārt, paver ceļu lielākiem meliem, dusmām, konfliktiem, ilgstošam aizvainojumam un pat naidam. Ļaunais gars cenšas atpazīt mūsu vājības, un viņš tās izmanto pret mums, jo viņš ir varmāka. Viņa kārdinājumi ļoti bieži ir saistīti ar to, no kā mums ir grūti atteikties - ar lietām, kas veido mūsu komforta zonu un kurām mēs esam pārlieku pieķērušies. Tāpat viņš bieži izmantot arī mūsu rakstura vājības: ziņkārību, godkārību, sīkumainību, utt. Pirms kārdinājums pārtop grēkā, tas iziet cauri trīs stadijām: vispirms ir piedāvājums, tam seko zināma labpatika un viss noslēdzas ar piekrišanu. Aplūkosim šo mehānismu un centīsimies to labāk saprast. Viss sākas ar piedāvājumu, jeb ierosinājumu. Ļaunais gars mūs mudina pievērst uzmanību savai ēsmai. Tas var notikt caur ārēju stimulu, caur mūsu maņām - caur redzi, dzirdi, tausti - tas var notikt arī prāta līmenī - caur atmiņu un iztēli, tādēļ ir ļoti svarīgi būt nomodā un sekot līdzi tam, ar ko mēs piepildām savu prātu un kas notiek mūsu iztēlē. Ir svarīgi mācīties apcerēt Dieva lietas, jo, ja cilvēka prāts ir pievērsts Dieva lietām, tad dēmoniem tas rada lielu diskomfortu. Mēs nevaram pārstāt domāt un iztēloties, bet varam izvēlēties, ar ko piepildīt savu prātu. To, kā ļaunais gars kārdinot izmanto ierosinājumus, mēs redzam jau Bībeles pirmajās lapaspusēs. Radīšanas grāmatā mēs lasām: Un [Ieva] redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam. (Rad 3, 6) “Tīkams acīm” - labpatika maņu līmenī, “kārojams prātam” – labpatika prāta līmenī. Ieva ziņkārības dēļ iesaistījās diskusijā ar ļauno garu un sāka vērtēt un apcerēt viņa piedāvājumu. Šajā kārdinājuma etapā ļaunais gars cilvēku iedrošina: esi mierīgs, te nav nekā slikta. Dievs? Dievu tas neinteresē. Viņam ir nopietnākas lietas, par ko rūpēties. Neviens neko neredzēs, neviens neko nezinās. Tagad vari mazliet pagrēkot, vēlāk, ja vajadzēs no grēka tiksi vaļā. Tu esi tikai cilvēks. Tā ir daļa no ļaunā gara taktikas - viņš cenšas mazināt grēka nopietnību un pārliecināt mūs, ka mums ir darīšana ar kaut no maznozīmīgu. Atcerēsimies čūskas vārdus Ievai: Mirt jūs nemirsiet. (Rad 3, 4) Ja cilvēks ir atsaucies ļaunā gara ierosinājumam, tad tam parasti seko zināma labpatika, kas iezīmē kārdinājuma nākamo etapu. Kaislības ir atmodinātas un cilvēks soli pa solim virzās tuvāk grēka robežai. Viņš izjūt zināmu labsajūtu, satraucošas gaidas, pacēlumu. Iedziļinoties mēs sapratīsim, ka tas attiecas uz ikvienu kārdinājumu. Domai par grēku seko zināms fiziska vai emocionāla piepildījuma apsolījums. Piemēram, priekš kam tev katru svētdienu iet uz Svēto Misi, paliec mājās, mierā un siltumā, atpūties, tu to esi pelnījis/pelnījusi. Ir interesantākas nodarbes par salšanu baznīcā. Tu taču zini, ka no tā nekas būtiski nemainīsies. Šajā piemērā ļaunais sola garīgu kūtrību apbalvot ar brīvu dienu un labām sajūtām. Līdzīgi arī citiem ļaunā ierosinājumam ir pievienots zināmas labsajūtas apsolījums. Tas, ka mēs piedzīvojam šo vilinošo labsajūtu, vēl nebūt nenozīmē, ka ir izdarīts grēks. Sv.Francisks Salēzietis ir sacījis: „Bieži vien zemākajos dvēseles slāņos kārdinājums rada labsajūtu, tomēr augstākajos dvēseles slāņos piekrišana nav notikusi.” Kamēr cilvēks vilinošajai labsajūtai nav atdevies, tikmēr grēka nav. Bez šaubām, dvēsele šajā etapā piedzīvo vēlmi sasniegt kārdinājuma objektu, bet vēlme vēl nav grēks, tādēļ ļaunais pastiprināti iedarbojas uz cilvēka atmiņu, iztēli, ķermeņa sajūtām, utt. – tiek darīts viss, lai kārdinājums kļūtu neatvairāms. Turklāt, ja mums konkrētajā jomā ir izveidojies ieradums, un ir bijuši daudzi kritieni, tad pretoties kārdinājumam būs gandrīz neiespējami, tādēļ ir ļoti svarīgi nelāgus ieradumus izravēt pēc iespējas laicīgāk. Galu galā mēs nonākam pie piekrišanas. Šis ir trešais, visizšķirošākais ķēdes posms, jo tieši šeit ir robeža, kuru šķērsojot tiek izdarīts grēks. Ja prāts pretojas un kārdinājumu noraida, tad arī griba kādā brīdī spēs no tā atraisīties, un dvēsele agrāk vai vēlāk svinēs uzvaru. Uzveicot kārdinājumus mēs atbrīvojamies no netikumiem un sākam iemantot tikumus, un mums kļūst vieglāk darīt to, kas ir labs. Uzvarēts kārdinājums nes garīgus nopelnus un pagodina Dievu. Taču, ja dvēsele atsaucas ļaunā gara piedāvājumam, atveras kārdinājuma radītajai labsajūtai un labprātīgi atdodas grēka pieredzei, tad tiek izdarīts grēks, ļoti bieži nāvīgs grēks. Nāvīga grēka rezultātā mēs pazaudējam Dieva svētdarošo žēlastību, t.i., pārdabisko dzīvību savā dvēselē, Svētā Gara dāvanas un visus garīgos nopelnus. Vienīgā atjaunošanās iespēja un izeja no šī stāvokļa ir Dieva piedošana, ko varam saņemt Grēksūdzes sakramentā. Ja esam ekstremālā situācijā, un Grēksūdzes sakraments mums nav pieejams, tad ir nepieciešams uzmodināt pilnīgu grēku nožēlu, kuras vienīgais motīvs ir nevis bailes no elles vai riebums pret grēku, bet mīlestība pret Dievu, kuru esam sāpinājuši. Ir svarīgi piebilst, ka pilnīga grēku nožēla ir liels retums, tādēļ daudz saprātīgāk ir nevis cerēt uz brīnumu pēdējos dzīves mirkļos, bet sargāties no grēka un regulāri iet pie Grēksūdzes. Grēka pamatā ir mūsu piekrišana, mūsu brīvās gribas lēmums. Ja mēs piekrītam domāt ļaunas un nešķīstas domas, tad izdarām grēku domās. Ja piekrītam runāt ļaunu, tad izdarām mēles grēku. Ja piekrītam darīt ļaunus darbus, tad grēkojam darbos. Ja piekrītam nedarīt to, ko mums vajadzētu darīt, tad izdarām nolaidības grēku. Grēks sakņojas gribā, tas ir saistīts ar to, ko mēs izvēlamies darīt vai nedarīt. Vēlreiz pavisam īsi par kārdinājuma norisi. Ļaunais gars mūsu dvēselei tuvojas ar ierosinājumu, tam seko zināma labpatika, kamēr mēs to noraidām un izvēlamies palikt kopā ar Dievu, grēka nav, bet, ja mēs sakām, nekas briesmīgs nenotiks, un piedāvājumu pieņemam, tad nonākam grēka stāvoklī, no kura mūs izglābt var vienīgi Dievs. Ja mēs kādam kārdinājumam piekrītam atkal un atkal, tad grēks, ko paveicam kļūst par netikumu. Turpinot grēkot cilvēka attieksme pret grēku kļūst arvien vaļīgāka, viņš grēkam pieķeras un beigu beigās vairs nespēj saskatīt tajā neko negatīvu. Tas ir brīdis, kurā dvēsele nonāk ļoti bīstamā garīgajā telpā, jo cilvēks vairs nespēj un pat negrib grēkam pretoties. Viņš atsakās no cīņas un ļaunais gars viņa dzīvē iegūst arvien lielāku kontroli - kārdinājumi kļūst daudzveidīgāki un postošāki. Neaizmirsīsim Jēzus vārdus: [ļaunais gars nāk], lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai [manām avīm] būtu dzīvība [..]. (Jn 10, 10) Mēs dzīvojam laikā, kad tiek darīts viss iespējamais, lai “grēks” tiktu normalizēts, un ja mēs nebūsim modri, tad paši kļūsim par kādas velnišķas ideoloģijas upuriem. Mums ir jāatceras, ka kārdinājuma brīdī Jēzus mūs nepamet. Mēs necīnāmies vienīgi ar saviem spēkiem. Un pat, ja mēs iekrītam ļaunā gara slazdā, mums nevajag krist izmisumā – mums vienkārši ar patiesu grēku nožēlu un bez kavēšanās ir jāatgriežas pie Jēzus Grēksūdzes sakramentā. Ja mēs patiesi nožēlojam un apņemamies cīnīties, izvairoties no apstākļiem, kas mūs iepriekš ir ieveduši grēkā, tad grēki tiek piedoti. Ja mēs gribam būt uzticīgi Dievam un nepārstājam cīnīties, tad Dievs mūs nekad neatstums. Nekad. Kamēr mēs dzīvosim, mēs tiksim kārdināti, tādēļ mums ir jāiemācās kārdinājumus izmantot savā labā. Tie var būt smagi un mokoši, bet tie ir ļoti noderīgi, jo caur tiem mēs iemācāmies paļauties uz Dievu, caur tiem mēs kļūstam pazemīgāki, caur tiem mēs tiekam šķīstīti un norūdīti. Uzveikts kārdinājums ir izcils veids kā apliecināt Dievam savu mīlestību. Tos, kas būs cīnījušies un uzvārējuši, Dievs pagodinās, tādēļ apustulis Jēkabs raksta: Laimīgs tas vīrs, kas iztur kārdināšanu, jo, pārbaudi izturējis, viņš saņems dzīvības vainagu, kas apsolīts tiem, kas mīl Kungu. (Jk 1, 12) Foto: "Kristus kārdinājumi", 12.gs. sākuma mozaīka Venēcijā |
