Polijas pilsētā Krakovā vietējais arhibīskaps Mareks Jendraševskis (Marek Jędraszewski) pauda savu atbalstu bēgļu gaitās satriektajiem Ukrainas iedzīvotājiem, vispirms sagaidot tikko atbraukušos galvenajā stacijā un pēc tam personīgi uzaicinot bēgļus uz savu rezidenci. Arhibīskaps dzīvo Bīskapa Pilī, kas atrodas pilsētas, kuru dēvē par Polijas kultūras galvaspilsētu, pašā centrā. Tā ir vieta, kur nākamais svētais, pāvests Jānis Pāvils II, dzīvoja pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, pirms viņu ievēlēja par pāvestu. Eleanora Petrišenko, 55 gadu veca sieviete no Rivnes, pilsētas Ukrainas rietumos, ir viena no bēgļiem, kas pašlaik apmetusies pilī, kurā atrodas arī Krakovas diecēzes metropolijas kūrija. Eleanora samierinājās ar domu, ka jāatstāj savas mājas, kad droni un lidmašīnas sāka lidot pāri viņas mājām februāra beigās. Viņa paņēma līdzi arī savu 92 gadus veco māti Katarīnu Šimanoviču. Viņu aizbraukšana bija divtik smaga, jo Ukrainā bija jāpaliek visiem ģimenes vīriešiem, kuri palika dzimtenē aizstāvēt savu valsti. Abas sievietes ieradās Krakovā 3. martā pēc gara un sarežģīta pārbrauciena no Ukrainas uz kaimiņvalsti Slovākiju un tad uz Poliju. Viņu sākotnējais izaicinājums bija atrast pajumti, kas piemērota gados vecākajai sievietei. Viņas lūdza palīdzību draudzes priesterim Krakovā. “Šis labais priesteris noorganizēja sazināšanos ar savas diecēzes kūriju, un viņš teica mums, ka arhibīskaps personīgi piedāvā uzņemt mūs savā rezidencē,” Eleanora pastāstīja ziņu agentūrai Catholic News Agency (CNA). Viņai drīzumā pievienojās arī viņas dēla sievasmāte ar piecgadīgo bērnu. Eleanorai, kura ir praktizējoša katoliete un īpaši lūdzas uz sv. Jāni Pāvilu II, šī palīdzība ir kā nākusi “pa tiešo no debesīm”. “Es veltu lūgšanas sv. Jānim Pāvilam II katru dienu,” viņa sacīja, “un es to darīju arvien cītīgāk un intensīvāk, jo bija arvien skaidrāk jūtams, ka būs nepieciešamība atstāt savas mājas, un es lūdzu viņu [sv. Jāni Pāvilu II] vadīt mani uz turieni, kur man paredzēts doties.” Baznīca, kuru viņa apmeklēja Rivnē, 2015. gadā bija veltīta šim poļu tautības svētajam pēc kustības Neokatehumenālais ceļš vēlmes, kas darbojās draudzē. “Mēs gribējām nokļūt viņa pilsētā,” sacīja Eleanora. “Ceļā no Rivnes uz Krakovu piedzīvojām daudz grūtības un sarežģījumu, bet katru reizi tikām tiem pāri brīnumainā veidā.” “Pateicoties svētā Jāņa Pāvila II aizbildniecībai, Dievs aizvadīja mūs uz šo rezidenci, un tagad, lai pasargātu mūs, Viņš darbojas caur visiem šiem krietnajiem, labajiem cilvēkiem ap mums, sākot ar arhibīskapu un viņa kapelānu.” Polijas katoļi palīdz daudziem no vismaz 2,1 miljoniem atbraukušajiem bēgļiem no Ukrainas. Krakovas diecēzē vien vismaz 20 tūkstošiem cilvēku sniegts atbalsts draudzēs, no tiem 4,5 tūkstoši saņēmuši organizācijas Caritas vietējās kopas palīdzību un aprūpi. Pateicoties vietējo iedzīvotāju dāsnumam, Caritas Krakovā savākusi ziedojumos vairāk par 1,5 miljoniem euro, un katru dienu sagatavo vairāk kā 2000 maltītes. Palīdzību sniedz arī neskaitāmas personiskās iniciatīvas un vietējās katoļu grupas un biedrības, katru dienu tiek piegādātas visa veida pirmās nepieciešamības preces, kā arī uz Ukrainu tiek sūtītas gandrīz 300 tonnas dažādu preču. Bēgļiem no Ukrainas atvērtas durvis arī pāvesta emeritus Benedikta XVI nelaiķa brāļa mājās Vācijā. Mājā Rēgensburgā, Vācijas dienvidos, kas stāvēja tukša pēc mons. Georga Racingera nāves 2020. gada 1. jūlijā, uzņemtas divas bēgļu ģimenes, kas ieradušās no Horišņi Plavņi, kas atrodas Poltavas apgabalā, ziņo CNA Deutsch. 
Foto: Jakob Schotz/diocese Regensburg
Rēgensburgas bīskaps Rudolfs Foderholcers apciemoja ģimenes 23. martā, pasniedzot ciemakukulī alu, limonādi un Marijas svētbildi. Mājā patvērumu radis Ukraiņu pareizticīgo priesteris tēvs Ruslans Denisjuks, kurš izlēma pamest Ukrainu pēc Krievijas karaspēka ienākšanas valstī, jo viņš un viņa sieva Hanna aprīlī gaida nākam pasaulē savu ceturto bērnu. Viņš kopā ar Hannu un viņu trīs bērniem: Bogdanu (17), Mariju (12) un Iļju (11), un viņu 74 gadus veco vecmāmiņu ieradās no Horišņi Plavņi, braucot ar automašīnu cauri Moldovai, Rumānijai, Ungārijai un Austrijai, kopā vismaz 2500 km, lai nokļūtu līdz Vācijai. Nākamajā dienā pēc bēgļu ierašanās mons. Racingera bijušajā mājā viņiem pievienojās Gaļina Denisjuka ar savu trīspadsmitgadīgo meitu Aleksandru, kuras ir no tēva Denisjuka draudzes. Gaļinas vīrs palika Ukrainā, lai palīdzētu aizstāvēt Horišņi Plavņi. Vietējie iedzīvotāji ziedojuši abām ģimenēm mājsaimniecības preces, traukus, drēbes, mēbeles un daudz ko citu, kas nepieciešams. Mons. Racingera bijušā rezidence pieder Sv. Jāņa koleģiālajam klosterim, ģimenes tur izmitinātas ar vietējās Caritas organizācijas palīdzību, bet vēl vairākas mājas ir sagatavotas un aprīkotas ar netālu esošās vietējās Kolping katoļu organizācijas palīdzību. Catholicnewsagency.com | 
