Savā pirmajā uzrunā viņš vērsās pie šīs valsts valdības, diplomātiskā korpusa un civilās varas pārstāvjiem. Sestdienas, 2. aprīļa, priekšpusdienā, 1571. gadā celtajā Valletas Amabassadors Chamber Lielmestra pilī tiekoties ar Maltas valdību un diplomātiem, Francisks pievērsās Eiropas tautu kopīgajām vērtībām, savstarpējai sadzīvošanai, cilvēka cieņai un dzīvībai, migrācijas jautājumam, tādām globālām problēmām kā bada un nevienlīdzību izskaušanai un karam Ukrainā. Ņemot vērā Maltas atrašanās vietu, to var dēvēt par “Vidusjūras sirdi”. Salu skar vēji no visām četrām debespusēm. Domājot par šiem četriem vējiem, pāvests iezīmēja četrus nozīmīgākos elementus, kas iezīmē valsts sociālo un politisko dzīvi. Ziemeļvēji atgādina par Eiropu, īpaši par Eiropas Savienības namu, kas tika uzbūvēts, lai tajā mājotu liela saime, kura kopīgiem spēkiem sargātu mieru – sacīja Svētais tēvs. Vienotība un miers ir dāvanas. Lai nodrošinātu labu sabiedrības locekļu savstarpēju sadzīvošanu, jāstiprina kopdzīves pamati. Civilizētas sabiedrības galvenie pīlāri ir godīgums, taisnīgums, pienākuma apziņa un caurspīdīgums. Tāpēc lai centieni izskaust nevienlīdzību un korupciju ir tikpat stipri kā vējš, kas, pūšot no ziemeļiem, atsitas pret salas krastiem. Francisks norādīja, ka tiesiskuma un caurspīdīguma kultivēšana ļauj izskaust noziedzību. Ziemeļvējš bieži vien pūš kopā ar rietumvēju. Malta ir Eiropas zeme, kuras iedzīvotāji, īpaši jaunieši, piekopj rietumniecisko dzīves stilu un kuriem ir rietumnieciska domāšana. Tas saistās ar lieliem ieguvumiem, kā piemēram, brīvību un demokrātiju, un reizē ar riskiem. Jāskatās, lai, tiecoties pēc progresa, nenogrieztu savas saknes. Iet uz priekšu nenozīmē peļņas, patēriņa un tiesību uz jebkādām tiesībām diktētas viltus labklājības vārdā saraut saites ar pagātni – atgādināja pāvests. Lai notiktu veselīga attīstība, ir svarīgi glabāt piemiņu un veidot cieņas pilnas attiecības starp paaudzēm, neļaujot piesūcināt sevi ar mākslīgām homologācijām un ideoloģiskām kolonizācijām. Francisks uzsvēra, ka kārtīgas izaugsmes pamatā ir cilvēks, dzīvības aizstāvēšana un katra vīrieša un katras sievietes personas cieņas respektēšana. Svētais tēvs maltiešiem sacīja: "Es aicinu jūs turpināt aizstāvēt dzīvību no tās sākuma līdz dabiskajām beigām, kā arī katru brīdi to sargāt no ikvienas panicināšanas un atstāšanas novārtā. Es īpaši domāju par strādnieku, veco ļaužu un slimo cieņu. [Es domāju] arī par jauniešiem, kuri, dzenoties pēc iluzoriskiem labumiem, kā rezultātā iestājas liels iekšējs tukšums, riskē izmest ārā to milzīgo labumu, kas viņi ir. [Šo tukšumu] izraisa drudžainais patēriņš, noslēgšanās citu vajadzību priekšā un narkotiku sērga, kas noslāpē brīvību un rada atkarību. Sargāsim dzīves skaistumu!" Runājot par dienvidvēju, pāvests pievērsās migrantiem. No dienvidiem ierodas brāļi un māsas, kas meklē cerību. Šajā sakarā viņš norādīja uz visu Eiropas valstu kopīgo atbildību un aicināja neskatīties uz migrantu kā apdraudējumu un nepadoties kārdinājumam celt mūrus. “Otrs nav nekāds vīrus, no kura vajadzētu sargāties, bet ir persona, ko jāpieņem”, uzsvēra Svētais tēvs. “Neļausim vienaldzībai izdzēst sapni par kopā dzīvošanu!” Protams, uzņemt nav viegli. Tas prasa atteikšanos. Taču tādas atteikšanās, kas tiek īstenotas lielāka labuma dēļ, cilvēka dzīvības labā, ir svētas. Dzīvība ir dārga Dieva dāvana. Maltas krastos pūš arī austrumvēji. Bieži vien tie pūš no rīta, austot gaismai. “Taču tieši no Eiropas austrumiem, no kurienes ataust pirmā gaisma, nāk kara tumsa”, uzsvēra pāvests. “Mēs domājām, ka citu valstu iekarošana, nežēlīgās ielu cīņas un kodoldraudi ir tālās pagātnes melnās atmiņas. Taču ledainais kara vējš, kas nes tikai nāvi, iznīcību un naidu, ar lielu spēku pāršalca daudzu cilvēku dzīvi un visu ikdienu. Un kamēr dažs labs varenais, kas, par nožēlu būdams ieslēdzies savās nacionālo interešu anahroniskajās pretenzijās, provocē un rosina konfliktus, tikmēr vienkāršie cilvēki apzinās nepieciešamību veidot nākotni, kura, vai nu būs mūsu visu kopīgā nākotne, vai tādas vispār nebūs." “Tagad, kad cilvēci ir apņēmusi kara tumsa, neļausim izgaist sapnim par mieru.”
Francisks norādīja, ka ar steigu ir jāpanāk, lai kara izkropļotā cilvēka seja atkal atgūtu savu skaistumu. Mums nav vajadzīgas “ideoloģiskas vīzijas”, bet ir nepieciešama līdzjūtība un uzmanība – viņš uzsvēra. Noslēgumā Svētais tēvs pieminēja arī Tuvos Austrumus un atzina, ka Malta pierāda, ka, neraugoties uz atšķirībām, sadzīvošana ir iespējama. “Lai Malta, Vidusjūras sirds, turpina rosināt cerību, mudina rūpēties par dzīvību, pieņemt citus, tiekties pēc miera”. Vaticannews.va | 
