Taisnīga kara principi Ar karu cilvēces vēsturē ir nācies saskarties gandrīz katrai pasaules tautai un valstij. Cilvēki ir grēka ievainoti, un līdz ar to pasaulē pastāv dažādas problēmas, tostarp arī cilvēku nesaskaņas, kas var veidot lielākus konfliktus pat tautu un valstu starpā, kas noved pie kara. Karš nav atbalstāms nedz no kristīgās morāles, nedz arī no cilvēka veselā saprāta viedokļa. Tāpēc katra cilvēka pienākums ir rūpēties par izvairīšanos no kara un par tiem, kuri to cenšas darīt, Kristus saka: „Svētīgi ir miera nesēji.” Tā kā vienmēr pastāv kara draudi, tad Baznīca pieļauj t. s. taisnīgo karu, kura principi balstās Baznīcas mācībā par katra cilvēka tiesībām uz tam piemītošo cieņu, kādu Radītājs viņam ir vēlējies jau no paša sākuma. Taisnīgā kara principi nav tāpēc, lai pielāgotos kādai laicīgajai varai vai lai būtu atbalsts militāru spēku sacensībai, bet gan lai aizsargātu katra cilvēka brīvību, mieru un drošību, kā arī katras valsts un tautas tiesības uz pastāvēšanu. Runājot par taisnīgu karu, katoliskās mācības autoritatīvajā avotā – Katoliskās Baznīcas Katehismā (Nr. 2309) ir norādīts uz to, ka ir jāievēro četri principi, lai karu no kādas puses varētu saukt par taisnīgu. Vienlaicīgi jāpiepildās šādiem nosacījumiem: 1) agresora nodarītie zaudējumi nācijai vai nāciju kopienai ir ilgstoši, smagi un nenovēršami; 2) visi citi līdzekļi tam darīt galu ir izrādījušies neiespējami vai neefektīvi; 3) pastāv nepieciešamie apstākļi, lai panāktu veiksmīgu rezultātu; 4) ieroču lietošana neizraisa ļaunumu un nekārtības, kas lielākas par likvidējamo ļaunumu. [1] Uzbrukuma karš Uzbrukuma karš var būt pieļaujams tikai gadījumā, ja tam pamats ir balstīts uz taisnīguma principiem. Šis taisnīgums pieļauj veikt uzbrukumu arī tad, ja pretinieks vēl nav uzbrucis. Tas nozīmē to, ka ienaidnieks ir sācis sagatavoties uzbrukt attiecīgajai valstij, bet uzbrukums fiziski vēl nav noticis. [2] Šāda veida karadarbība prasa lielu atbildību, jo tai ir jābūt drošiem pierādījumiem par draudiem, ko var radīt ienaidnieks. (..) Šeit nav runa vienkārši par uzbrukuma karu, bet arī par sabiedrības drošību un aizsardzību pret terorisma draudiem un iespējamiem masu iznīcināšanas ieročiem, kā arī cīņa pret totalitārismu, kura (..) dēļ iedzīvotāji nevar realizēt savas tiesības uz cieņu un brīvību, kāda tiem pienākas, lai viņi varētu pilnībā nest Dieva attēlu un līdzību. „Cilvēkam ir dabiskas tiesības uz cieņu un slavu; tiesības meklēt patiesību un – morāles un vispārējā labuma robežās – izteikties mutvārdiem un presē; izvēlēties jebkādu profesiju; tiesības būt pareizi informētam par savas tautas un valsts notikumiem.” [3] Cilvēks dabiski tiecas pēc patiesības. Viņa pienākums ir to godāt un apliecināt. [4] Nav izslēgts tas, kas ir pieredzēts dažādos karos cilvēces vēsturē, ka tur, kur ir karš, ir arī meli, bet šie kara apstākļi, kas ir nežēlīgi un nereti cilvēkam liek rīkoties pretēji veselajam saprātam, tomēr neatceļ pienākumu meklēt patiesību. (..) 21. gadsimta tehnoloģijas un komunikācijas iespēju attīstība, kas, no vienas puses, ir atvieglojusi cilvēka paša kā personas realizēšanos un attīstīšanos, ko viņam ir paredzējis Radītājs, bet, no otras puses, redzam sarežģījumus, kādi rodas, kad ir jārisina komplicēti jautājumi, problēmas. Pūles pēc miera – pretinde karam Karš ir pieļaujams, ja visi citi līdzekļi tam darīt galu ir izrādījušies neiespējami vai neefektīvi. [5] Katoliskā Baznīca, kuras viedoklis ir skaļi izskanējis iepriekšējā gadsimta karos, kad pasaule piedzīvoja lielu postu, vienmēr ir iestājusies par mieru un cilvēka dzīvību, jo to pavēl dievišķais likums, kas savukārt ir ierakstīts katra cilvēka sirdī. Piemēram, pāvests Pijs X uzsvēra, ka katras pūles pēc miera ir ļoti svarīga pretinde karam. [6] Tādējādi pāvests norādīja uz to, ka centieni pēc miera var dot labāku efektu nekā kara veicināšana un bruņošanās tehnoloģiju attīstīšana. „Šad un tad starp valstīm atgadās konflikti, kad katra no tām dzenas pēc savām interesēm. Radušās domstarpības jāatrisina ne ar bruņotiem spēkiem, viltību un krāpšanu, bet gan ar kopīgu strīda un jūtu novērtējumu, situācijas objektīvu izmeklēšanu un taisnīgu abpusēju samierināšanos.” [7] Mūsu Kungs, atgādinādams bausli: „Tev nebūs nokaut” (Mt 5,21), prasa sirds mieru un kā amorālu parādību nosoda slepkavnieciskas dusmas un naidu.[8] Šāda veida dusmām un naidam pamatā var būt indivīda cilvēcisko vērtību nepareiza izpratne un nesakārtotība. Tas ir būtisks šķērslis, novēršot karu. Pieņemot lēmumu par karadarbības uzsākšanu, ir jāapzinās tā risks. Risks šajā gadījumā ir gan dzēst nevainīgas dzīvības, gan apspiest (..) civiliedzīvotājus. „Katrs karavīrs zina atšķirību starp vardarbību pret neaizsargātām personām un legālu spēka pielietojumu, kas izriet no morālās apspiestības, kas savukārt izriet no taisnības un kopējā labuma apsvērumiem, ko autoritātes veikušas, būdamas gatavas aizstāvēties saskaņā ar civilo un starptautisko likumu.”[9]”. Priesteris Renārs Birkovs “Lai atrisinātu konfliktus, kas rodas starp dažādām politiskajām kopienām un apdraud valstu stabilitāti un starptautisko drošību, jāizmanto kopīgie noteikumi par sarunām un pilnīgi jāatsakās no domas taisnību panākt ar kara un ieroču spēku. [10] “Karš var beigties bez uzvarētājiem un zaudētājiem, kā cilvēces pašnāvība, tāpēc mums jāatsakās no tādas loģikas, kas ved uz to, – no idejas, ka centieni sakaut ienaidnieku, konfrontācija un karš ir progresa un vēstures virzītājspēks”. [11] “ANO Statūti aizliedz ne tikai lietot spēku, bet arī draudēt to lietot. [12] Šāds noteikums radās, ņemot vērā Otrā pasaules kara traģisko pieredzi. Šī kara laikā Baznīcas Maģistērijs identificēja vairākus faktorus, kas ir būtiski, lai veidotu jaunu starptautisko kārtību. Tie ir ikvienas nācijas brīvība un teritoriālā integritāte, mazākumtautību tiesību ievērošana, vienlīdzīga zemes resursu sadale, atteikšanās no kara, atbruņošanās, noslēgto līgumu ievērošana un reliģisko vajāšanu izbeigšana. [13] ” (BSMK, 438) Laikraksts "Nāc", Nr.125
Foto: Skulptūra "Bez vardarbības" Zviedrijā, Malmē (commons.wikimedia.org/,Francois Polito) _______________________ [1] KBK, 2309
[2] Foreword by bishop Hilarion Capucci, introduction by prof. George Lopez, Neo – Conned, 214.lpp
[3] Jānis XXIII, enciklika, Pacem in terris, Nr. 12
[4] KBK, 2467
[5]Turpat, 2309
[6] Robert John Araujo, „Roman Catholic teachings on the use of force: assessing rights and wrongs from world war I to Iraq”, Nova et Vetera, English Edition, Vol. 10, No. 4. (2012) – 1051.lpp
[7] Jānis XXIII, enciklika, Pacem in terris, Nr. 93
[8] KBK, 2302
[9] Joseph W. Koterski, S.J. „Just war and the common good”, Nova et Vetera, English Edition, Vol. 10, No. 4. (2012) 1031.lpp
[10] Sal. Jānis Pāvils II, enc. Centesimmus annus, 23: AAS 83 (1991) 820–821. lpp.
[11] Turpat 816. lpp.
[12] Sal. ANO Statūti (1945. gada 26. jūnijs), 2.4. http://www.mfa. gov.lv
[13] Sal. Pijs XII, Ziemassvētku radiovēstījums (1941. gada 24. decembris) AAS 34 (1942), 18. lpp. | 
