Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Kā mēs izturamies pret vecajiem ļaudīm?
02.06.2022 pl. 14:49
Turpinot katehēžu ciklu par vecumdienu nozīmi, pāvests trešdienas, 1. jūnija, vispārējās audiences laikā uzsvēra nepieciešamību panākt izmaiņas sabiedrības attieksmē un politikā vecuma un slimību jautājumā.

“Neatstāj mani, kad spēks man zūd”, tā ir sirmgalvja lūgšana, ko atrodam 71. psalmā. Balstoties uz šiem vārdiem, Francisks norādīja, ka psalmists izjūt pieaugošo vājumu un trauslumu, kas viņu piemeklē līdz ar vecumu, un lūdz Dieva pastāvīgu aizsardzību un atbalstu. “Jo Tu esi mana cerība, Kungs, Dievs, mana drošība no manas jaunības. Uz Tevi es esmu paļāvies no mātes miesām…” (71, 5-6).

Vājums un trauslums veciem cilvēkiem ir pārbaudījums, kas nereti kļūst par iemeslu viņu pamešanai. “Gļēvulības paveids, kurā mūsu sabiedrība specializējas”, teica pāvests. “Tā ir taisnība! Šajā sabiedrībā, kur valda izmešana, šajā atkritumu kultūrā vecie ļaudis tiek nostumti malā un no tā cieš. Patiešām, netrūkt tādu, kuri izmanto vecā cilvēka vecumu, lai viņu maldinātu, iebiedētu tūkstoš veidos. Mēs bieži lasām laikrakstos vai dzirdam ziņas par vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem tiek piekrāpti, lai piesavinātos viņu iekrājumus; vai kuri tiek atstāti neaizsargāti vai pamesti bez aprūpes; vai arī – panicināti un apvainoti, un iebiedēti, lai atteiktos no savām tiesībām. Šīs negantības notiek pat ģimenēs, un tas ir smags noziegums. Sirmgalvji tiek pamesti veco ļaužu mājās. Viņi tiek iedzīti dzīves stūrī. Un tas notiek šodien, notiek ģimenēs, notiek vienmēr. Par to vajadzētu padomāt”.

Pāvests norādīja, ka visai sabiedrībai vajadzētu parūpēties par saviem sirmgalvjiem, kas ir liels dārgums. Minētā attieksme pret sirmgalvjiem ir mūsdienu sabiedrības paradokss. Viņu atraidīšanai ir traģiskas sekas. Vecums ne tikai zaudē savu jēgu, bet rodas pat šaubas par to, vai ir vērts to izdzīvot. Cilvēkam rodas kārdinājums slēpt savu trauslumu, slimību, vecumu, jo domā, ka tas ir pirmais solis uz cieņas zaudēšanu. Šajā sakarā Francisks aicināja pajautāt: Vai ir cilvēcīgi izraisīt šādu sajūtu? Kāpēc mūsdienu civilizācija, kas ir tik attīstīta un efektīva, tik neērti jūtas, kad runa ir par slimību un vecumu? Kāpēc tā slēpj slimību, vecumu? Un kāpēc politika, kas it kā tik ļoti cenšas noteikt cienīgas izdzīvošanas robežas, vienlaikus ir nejūtīga pret sirsnīgas sadzīvošanas ar veciem ļaudīm un slimajiem nozīmi?

Svētais tēvs norādīja, ka tiem, kuri negodīgi izmanto veco cilvēku vājumu vai slimību, vajadzētu kaunēties. Viņš mudināja sirmgalvjus no jauna atklāt lūgšanas nozīmi un liecināt citiem par tās spēku. Vecie cilvēki sava vājuma dēļ var parādīt citiem, ka mums ir jāuzticas Kungam un jālūdz Viņa palīdzība – teica Francisks, atgādinot, ka šajā ziņā mēs visi varam mācīties. Arī vecumu varam pieņemt kā dāvanu.

Katehēzes noslēgumā pāvests pieminēja jēdzienu “trausluma maģistērijs”, aicinot nekaunēties no sava vecuma un trausluma. Tas ir maģistērijs jeb mācība, kam ir izšķiroša nozīme, jo paver ceļu mūsu civilizācijas reformai. Šāda reforma ir vajadzīga par labu visu sadzīvošanai. Turpretī veco ļaužu marģinalizācija – gan konceptuālā, gan praktiskā – nāk par ļaunu ne tikai pašiem vecajiem ļaudīm, bet visu paaudžu cilvēkiem.

Beigās pāvests mudināja katru no mums padomāt, kā mēs izturamies pret saviem vecākajiem ģimenes locekļiem: Vai atceramies viņus un vai satiekamies ar viņiem? Vai rūpējamies, lai viņiem nekā netrūktu? Vai mācāmies no viņu gudrības? “Piemini, ka reiz arī tu būsi vecs”, piekodināja Francisks. Vecie ļaudis ir ģimenes, cilvēces, tautas atmiņa.

Vaticannews.va
Foto: Unsplash.com/@jonecohen