Svētais Lins – otrais pāvests Pēc tam, kad kā moceklis Romā nomira svētais apustulis Pēteris – Romas pirmais bīskaps un pāvests –, par pirmo apustuļa Pētera pēcteci kļuva svētais Lins, kā apgalvo svētais Lionas Irenejs, bīskaps, kas dzīvoja un darbojās I gs. otrajā pusē; pateicoties viņam, arī sāka veidot visu Romas bīskapu sarakstu. Bīskaps Irenejs uzskata, ka Lins – otrais Romas pāvests – bija tas pats Lins, kuru 2. vēstulē Timotejam piemin apustulis Pāvils. Par viņu apustulis raksta: “Steidzies atnākt pie manis pirms ziemas – raksta apustulis Timotejam – Tevi sveicina Eibuls un Pudens, un Lins, un Klaudija, un visi brāļi.” (4,21) Saskaņā ar “Liber Pontificalis” – Pāvestu grāmatu – Lins vadīja Kristus Baznīcu no 56. gada līdz 67. gadam, tomēr mūsdienu pētījumi sniedz citu informāciju: no 67. līdz 76. gadam. Laiki, kuros Lins vadīja Kristus Baznīcu, nebija viegli. Kristietība bija tikko izveidojusies, bet tai jau bija jāiet cauri asins kristībām, kuras rīkoja Romas imperators Nerons I gs. vidū. Toreiz kopā ar apustuļiem Pēteri un Pāvilu aizgāja bojā daudzi jo daudzi kristieši. Gajs Svetonijs Trankvils, romiešu vēsturnieks, sniedz skaidru liecību par to, ka tieši Nerons lika aizdedzināt Romu, lai uz tā gruvešiem uzbūvētu jaunu, skaistāku, modernāku galvaspilsētu; ugunsgrēks, kas izcēlās 64. gada 19. jūlijā, iznīcināja divas trešdaļas visas pilsētas. Uguns nesaudzēja ne cilvēkus, ne ēkas. Pāvestam vajadzēja visu Baznīcai piederošo īpašumu būvēt un veidot no jauna. Tiek uzskatīts, ka svētais Lins ir dzimis Volteras miestiņā Itālijas Toskānas reģionā. Kopš viņa laikiem ieviesusies tradīcija, kuru ievēro līdz pat mūsdienām dažos reģionos, ka sievietes, piedaloties dievkalpojumā, vienmēr apsedz galvu. Lins šādu praksi ieviesa, balstoties uz apustuļa Pāvila teikto 1. vēstulē korintiešiem: “Katra sieviete, kas lūdz Dievu vai pravieto ar neapsegtu galvu, dara negodu savai galvai.” (11, 5) Linu kristīja pats apustulis Pēteris, kas pats arī ir licis viņam kļūt par viņa pēcnācēju Romas bīskapa amatā. Tradīcija vēstī, ka pāvests Lins nomiris mocekļa nāvē, tomēr diena un gads, kurā tas noticis, nav zināmi. Viņa piemiņas diena saskaņā ar Baznīcas liturģisko kalendāru tiek atzīmēta 23. septembrī. Šis svētais pāvests tika apglabāts blakus apustuļa Pētera kapam Vatikānā, bet viņa dzimtajā pilsētā Volterā ir uzbūvēta baznīca viņa godam un pilsētas katedrālē atrodas trauks ar šī pāvesta relikvijām. Svētais Klets jeb Anaklets – trešais pāvests Nākamais Romas pāvests svētais Klets vai precīzāk – Anaklets ir minēts Romas kanonā jeb pirmajā Euharistiskajā lūgšanā uzreiz pēc sv. pāvesta Lina. Vēsturiski labi pamatotas informācijas par šo I gs. pāvestu ir maz, tiek uzskatīts, ka pēc izcelsmes Klets ir bijis grieķis. Viņš vadījis Baznīcu no 79. gada līdz 88. vai 90. gadam. Svētā Kleta laikā Baznīcu piemeklēja kārtējās kristiešu vajāšanas. Baznīcas Tradīcija, stāstot par šo pāvestu, liecina, ka viņš nozīmējis 25 priesterus, kuriem uzdevis izveidot apustuļa Pētera kapavietu. Visticamāk, tieši šis pāvests ieviesa tradīciju katru pāvesta vēstuli sākt ar vārdiem “Sveiciens jums un apustuliskā svētība”. Mocekļa nāvē svētais Klets mira imperatora Domiciāna laikā 88. gada 26. aprīlī, tomēr romiešu laika vēsturnieks Euzēbijs no Cezarejas uzskata, ka tas noticis 92. vai 93. gadā. Arī Kletu, tāpat kā Linu, kristietībai bija pievērsis apustulis Pēteris. Pēc savas dabas viņš bijis maigs un pazemīgs cilvēks. Svētais Klements I – ceturtais pāvests Svētais Klements I (attēlā) Kristus Baznīcu vadīja no 88. līdz 97. gadam. Tiek uzskatīts, ka Klements bija Faustīna dēls, pēc izcelsmes jūds un arī vergs. Kāds bagāts Romas patricietis Klements bija viņu atbrīvojis, tādēļ kā pateicību viņš pieņēmis vārdu Klements. Kā uzskata Tertuliāns, Romas impērijas laika kristiešu autors no Kartāgas un kristiešu apoloģēts, arī Klementu pievērsis kristietībai, kristījis, un iesvētījis par priesteri pats apustulis Pēteris. Klements bija pazīstams arī ar tautu apustuli – sv. Pāvilu. Senā Baznīcas Tradīcija uzskata, ka Klements uzrakstījis vēstuli kristiešiem Korintā, kurus toreiz plosīja lielas iekšējās nesaskaņas: daudzi draudzes kristieši atteicās paklausīt saviem bīskapiem un priesteriem, bet viņi problēmas atrisinājumu meklēja tieši pie pāvesta Klementa. Šī vēstule kā vēsturisks dokuments apliecina Romas bīskapa svarīgo lomu kristietības pirmajā gadsimtā. Vēstule pēc stila ir ļoti skaista un ir nenovērtējams dokuments, kas liecina par kristīgās literatūras sākumu. Apustulis Pāvils savā vēstulē filipiešiem piemin kādu Klementu, tomēr nav skaidrs, ka tas varētu būt nākamais pāvests Klements. Baznīcas Tradīcija apgalvo, ka pāvests Klements I miris kā moceklis 97. vai 101. gadā. Visticamāk, Klementu izsūtīja uz Hersonu, pilsētu Krimā, kur viņš tika nodarbināts raktuvēs kopā ar vēl aptuveni 2000 vergiem, kuru vidū viņš sludināja Evaņģēliju. Par to imperators lika viņu nonāvēt, pie kakla piesienot enkuru un iemetot Melnajā jūrā. 868. gadā, kad svētais slāvu apustulis Kirils ceļoja tajās zemēs, brīnumainā kārtā tika atrastas sv. Klementa relikvijas un tika atvestas uz Romu. Toreizējais pāvests Adrians lika tās novietot sv. Klementa vārdā nosauktajā bazilikā. Tāpat kā visu iepriekšējo pāvestu vārdi, arī svētā Klementa vārds ir ierakstīts Romas Misāles pirmajā Euharistiskajā lūgšanā. Svēto pāvestu un mocekli Klementu I uzskata par slāvu tautu un tautību aizbildni. Viņa aizbildniecību piesauc arī bērni, kalnrači, akmeņkaļi, jūrnieki un cepuru izgatavotāji. Visbiežāk sv. Klementu attēlo kā vīru pāvesta drēbēs ar enkuru, grāmatu vai krustu un piemiņas dienu atzīmē 23. novembrī. Svētais Evarists – piektais pāvests Par svēto pāvestu Evaristu, I gs. pēdējo Romas bīskapu, ir zināms, ka viņš pēc izcelsmes bijis jūds, kurš dzimis Betlēmē. Tomēr daži senatnes pētnieki uzskata, ka pāvests Evarists tomēr bijis grieķis. Viņš ir mācījies Grieķijas skolās, kur arī iepazinies ar Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju. No Grieķijas Evarists atceļojis uz Romu, kur jau pastāvējusi liela kristiešu draudze. Tieši Romā gan savu zināšanu, gan dievbijības dēļ Evarists tika iesvētīts par priesteri un pēc pāvesta Anakleta nāves Evaristu ievēlēja par nākamo apustuļa Pētera pēcteci. Viņa un daudzu citu Romas kristiešu dzīvi nemitīgi apdraudēja naida pilnie pagāni. Sv. Evarists cieta ne tikai par drosmi, sludinot Kristus Evaņģēliju pagāniem, bet arī no dažāda veida ķeceriem un sektantiem, ar kuriem jau cīnījās apustulis Jānis. Viņi noliedza Kristus dievišķību un tomēr vienlaicīgi sevi sauca par kristiešiem. Lai sevi pašu un uzticīgos Kristus Evaņģēlijam sekojošos kristiešus atšķirtu no sektantiem un no viņiem norobežotos, pāvests Evarists sevi un savu ganāmpulku nosauca par katoļiem. Kristiešu skaits salīdzinājumā ar pagāniem bija kā piliens jūrā, un viņi dzīvoja milzīgās metropoles dažādos rajonos. Pāvests Evarists Romu sadalīja septiņās draudzēs, katrā no tām norīkojot priesteri, uzliekot par pienākumu gan vadīt dievkalpojumus, gan dalīt svētos sakramentus. Katram no priesteriem pāvests piešķīra septiņus diakonus, kuriem bija jāpalīdz sprediķot un rūpēties par nabadzīgajiem. Rūpēdamies par ģimeņu svētumu, pāvests Evarists bija stingri aizliedzis jebkādas ārpus laulību attiecības un nolēma, ka laulības var noslēgt tikai baznīcā ar priestera svētību. Kristus Baznīcu pāvests Evarists vadīja 9 gadus un, tāpat kā visi viņa priekšgājēji, nomira mocekļa nāvē ap 105. gadu un ir apbedīts blakus apustuļa Pētera kapavietai Vatikānā. Viņa piemiņas diena ir 26. oktobris. "Nāc", Nr. 125 |
