Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Liecības

“Viņi nesīs augļus pat vecumdienās” (Ps 92,15)
01.07.2022 pl. 09:37

Intervēja Ieva Liede

Vecums ir dzīves posms, kas pienāk pēc gara ceļa, un ilgs mūžs, kā māca Svētie Raksti, ir svētība. “Vecie ļaudis nav atstumtie, no kuriem būtu jādistancējas, bet gan dzīvas Dieva laipnības zīmes, kas dāvā dzīves pārpilnību,” min pāvests Francisks savā vēstījumā Pasaules vecvecāku un veco ļaužu dienai.

Arī mūsu draudzēs ir cienījama vecuma cilvēki, kuri ir draudzes bagātība, ko varam atklāt, viņus iepazīstot tuvāk. Piedāvājam iepazīties ar Domiceles Dovidauskas (attēlā pa vidu) un Gaļinas Karoļas bagāto dzīves gājumu un pieredzi, kas katram var kļūt par liecību Dieva laipnībai un rūpēm.

DOMICELE DOVIDAUSKA

Domicele ir dzimusi un augusi katoliskā ģimenē Lietuvā, netālu no Latvijas robežas, līdz brīdim, kad sākusies izsūtīšana uz Sibīriju. 3. jūnijā nosvinēta 93. dzimšanas diena!

No Lietuvas uz Latviju

Divi vecākie brāļi jau bija piedzimuši, kad pasaulē ienāca Domicele. Māmiņa ļoti gaidījusi meitu un uzreiz devusi savu svētību, sakot, ka meitiņa būšot viņai kā palīgs. Kā jau bērnībā, gadījušās arī visādas nerātnības, tad mamma Domicelei teikusi: “Es tevi tā gaidīju, bet tu mani nemaz neklausi!” Tajās reizēs mazā Domicele sevi apzīmējusi ar krusta zīmi un apņēmusies tā vairs nedarīt.

Liepājā Domiceles ģimenei dzīvojis kāds paziņa, kurš labprāt uzņēmis viņus pie sevis laikā, kad padomju vara daudzas ģimenes izsūtīja uz Sibīriju. Izglābties no šī posta palīdzējuši arī citi apstākļi, jo Domiceles brālis bijis visai glīts un izsūtāmo saraksta sastādītāja savu meitu gribējusi ar viņu saprecināt. Tādēļ izsūtāmo sarakstā Domiceles ģimene pārvietota uz beigām, bet tomēr, nebūdami droši par iznākumu, visi atmukuši uz Liepāju. Kad izsūtīšanas briesmas bijušas garām, ģimene atgriezusies savā iepriekšējā dzīvesvietā Lietuvā, kur viss jau bijis tukšs un izlaupīts. Dzīves apstākļi bijuši ļoti nabadzīgi, jo vajadzējis iztikt no mazumiņa.

Dzīve grūtību priekšā

Kad pēc izsūtīšanas beigām ģimene pārcēlusies dzīvot no Liepājas atpakaļ uz Lietuvu, visi esot sadzīti kolhozā. Pašu saimniecībā palikušas vien 4 vistiņas un gotiņa, par kuru bija jāmaksā arī nodoklis.

Uz Domiceles jaunāko māsu kolhoza priekšsēdētājs bija “uzmetis aci”, bet viņa nav piekritusi attiecību veidošanai. Rezultātā kolhoza priekšsēdētājs no dusmām iesūdzējis tiesā tēvu par to, ka vistas izbradājušas kolhoza laukus. Par nodarījumu piespriesti 2 gadi Klaipēdas cietumā. Pēc pirmā gada tēvs saslimis ar tuberkulozi un ticis atbrīvots.

Kāds kaimiņš nelabvēlis pēc tam tēvu iesūdzējis nākamajā tiesā par to, ka viņš mājās glabājot ieroci. Ieradušies NKVD vīri un tēvu gribējuši nošaut, bet Domicele ar brāli skaļi raudājuši. Tēvs tomēr palicis dzīvs, bet bērniem tas bijis liels pārdzīvojums.

Cits pārbaudījums Domicelei saistās ar vācu armijas virzīšanos Liepājas virzienā: “Atceros, no rīta ēdām brokastis. Ienāca 3 vācieši, paņēma tēvu pie rokas un veda ārā. Mēs, bērni, kā sunīši skrējām pakaļ. Tēvu pieveda pie akas, lika izsmelt ūdeni un dzert. Viņš dzēra un arī mums lika dzert, paklausīgi to darījām. Pēc laiciņa vācieši ieradās vēlreiz, bet nu jau ar 2 lauka virtuvēm, tad gan mūsu aku izsmēla pilnīgi tukšu. Kad brauca prom, māsiņai iedeva 3 konfektes un noglaudīja galviņu. Neko citu viņi neaiztika.”

Vakarā jau bijusi klāt krievu armija, kuras karavīri gan uzreiz gājuši stallī un ņēmuši vistas, cūkas, arī istabās visu, ko varēja paņemt. “Daudz esmu pārdzīvojusi un redzējusi, un lielu daļu no tā paņemšu sev līdzi. Kad lūdzu Dievu, man paliek viegli, varu arī izraudāties. Kad no rīta pamostos, padomāju par visiem saviem mīļajiem. Sirds ir mierīga par to, ka visi ir kristīti, laulāti un turas pie Dieva.”

Dieva palīdzība grūtībās

Domiceles ģimene grūtībām nepadevās, bet ar Dieva palīdzību izmantoja tās iespējas, kas tika dotas. Kad nebija cukura, tad mamma ūdenī novārījusi cukurbietes un bērniem ticis kaut kas salds. Mamma daudzreiz sev esot atrāvusi kumosu, lai tikai bērni būtu paēduši.

Baznīcas apmeklēšana svētdienās bijusi neatņemama sastāvdaļa. Īpašs bija Ziemsvētku vakars, kad pēc lopu sakopšanas tēvs pie lielajām kūts durvīm visus lopiņus svētījis ar krusta zīmi un pēc tam noglaudījis. Domicele atceras: “Nākamajā rītā braucām uz baznīcu. Svētdienās nekad citus darbus nedarījām, tikai pašus nepieciešamākos. Maijā pie kļavas bija krusts, kur katru vakaru mūsu ģimene pulcējās uz Jaunavas Marijas litāniju. Reizēm braucām vakaros arī uz Aizvīķiem, kur atradās maza kapeliņa, tur pulcējās vairāk apkārtnes iedzīvotāju uz kopīgu lūgšanu. Dziesmas labi skanēja, pēc lūgšanām kāds izvilka garmošku, uzspēlēja valsi un mēs padancojām, tad braucām mājās.”

Sv. Jāzepa katedrāles nosargāšana

Jaunības gados, kad Domicele meklējusi darbu, tas atkal atvedis jauno meiteni uz Liepāju, kur atradusies darba vieta Mašīnbūves rūpnīcā. Liepājā arī izveidota ģimene un uzaudzināta meita. Sv. Jāzepa katedrāle apmeklēta arī padomju varas gados, bet par tās saglabāšanu bijis jācīnās: “Jūs nevarat iedomāties, kāds nodoklis mums bija jāmaksā par Sv. Jāzepa katedrāli! Man liekas, ka tas bija kardināla Juliāna Vaivoda laikā, kad viņš no kanceles teica, ka pienācis laiks, kad būs jāatvadās no katedrāles un Sv. Mises jāsvin pie tās durvīm. Atceros vēl kā šodien – lietuvieši, kuri toreiz strādāja Metalurga rūpnīcā, pie izejas sprieda – ko darīt? Mans vīrs paziņoja, ka visu 13. algu atdos šim mērķim, citi viņam pievienojās. Tā arī notika, naudu atstājām sev tikai tik, lai pietiktu ēšanai. Nākamajā svētdienā kardināls J. Vaivods ziņoja, ka baznīca paliks mums, un izteica sirsnīgu pateicību visiem ziedotājiem. Trūkstošo summu viņš vēl pats bija salasījis.”

Domicele atceras arī īpašos maija dievkalpojumus Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē gan lietuviešu, gan latviešu, gan poļu valodā. Lietuvieši bijuši lieli dziedātāji. “Baznīca un ticība man ir no pirmā elpas vilciena un būs līdz pēdējam. To man neviens neatņems! Man prieks, ka neviens mūsu lielajā ģimenē nav atkritis no ticības un visi iet pie dievgalda, par to man sirds ir mierīga,” stāsta Domicele.

Mīļā piemiņā Domicele tur bīskapu Ā. Andreju Brumani, kurš bijis gan stingrs, bet arī mīļš un akurāts. Reiz Domicele viņam sūdzējusies, ka esot pikta uz Dievu, ka neņemot pie Sevis, jo pašai šķiet, ka pietiekot dzīvot. Bīskaps atbildējis: “Tev visi ātri aizgājuši mūžībā, un to, ko viņi nav izdarījuši, tas jāizdara tev. Kad būsi visu paveikusi, tad Dievs tevi ņems pie sevis.” Viņam vienmēr bijis laiks parunāties, apsēsties uz soliņa līdzās.

Tagad Domicelei spēki vairs neļauj pašai doties pie citiem, bet viņu regulāri apciemo dominikāņu tēvs Sergejs Ivanovs, veicot arī garīgo aprūpi, kā arī Terēzija no “Marijas Leģiona”, Marika un katedrāles dežurante Janīna, par ko sirdī Domicele ir ļoti pateicīga.

GAĻINA KAROĻA aizvadījusi bagātu mūžu, kas aizsācies Krāslavā, bet tad caur mācībām Rīgā atvedis uz Liepāju.

Mācību laiks Rīgā

Gaļina pēc 7. klases absolvēšanas no Krāslavas, tantes pierunāta, devusies mācīties uz Rīgu. Tas bijis laiks, kad uzņemšana jau gandrīz visās skolās bija beigusies, bija palicis tikai Rīgas Celtniecības tehnikums, kur Gaļina arī iestājās. Pēc uzņemšanas sākusies dzīve kopmītnēs, kur sākumā istabā vajadzēja sadzīvot 10 meitenēm. Sākumā ļoti gribējies uz mājām, bet pamazām ar jauno situāciju aprasts. 1. kursa kolhoza talkās, linus plūcot, jaunie kursabiedri, starp kuriem bijušas tikai 5 meitenes, bet pārējie – puikas, sadraudzējušies.

2. kursā jau bijis labāk – istabā bijušas tikai piecas meitenes. Gaļina atceras: “Es biju no tām, kas neprata gatavot ēst, jo mājās vienmēr to darīja vecmāmiņa. Mums bija sadalītas dežūras pa nedēļām. Reiz man bija jācep pankūkas, un tas beidzās ar to, ka sagatavoju tik daudz mīklas, ka visa kopmītne dabūja tās cept. Ar laiku iemācījos gatavot.” Dzīve kopmītnē Gaļinai bijusi laba patstāvības skola.

Pēc tehnikuma beigšanas darba nosūtījums bijis uz Liepāju. Iebraucot pilsētā lietainā dienā, viss šķitis pelēks un Gaļinā radusies apņēmība tur nepalikt, tikai nostrādāt noteiktos 3 gadus. Tomēr Dieva plāni bija citi, un, satikusi savu nākamo vīru, arī krāslavieti, kurš strādājis Liepājā par sporta skolotāju, Gaļina vēju pilsētā palika uz dzīvi. Darba gadi aizvadīti Liepājas Remontu celtniecības pārvaldē un “Kurzemes pienā”, tas bijis skaists laiks, jo cilvēki bijuši atvērtāki, draudzīgāki, kopīgi svinēti svētki, atceras Gaļina.

Ceļš ar Dievu un Viņa rūpes

Gaļina pieredzējusi smagu slimību, kas aizvedusi uz Gaiļezera slimnīcu. Par šo grūto laiku viņa stāsta: “Tad es ļoti stipri lūdzu Dievu, lai Viņš man neļauj nomirt ātrāk par manu mammu, lai viņai tas nebūtu jāpārdzīvo. Dievs man palīdzēja. Tas bija pirmais solis.” Smagā slimība atgriezās vēlreiz, bet Gaļina zināja, ko darīt, un pirms ķīmijterapijas devās uz Sv. Dominika baznīcu, lai pie tēva Oskara OP saņemtu Slimnieku sakramentu. Katru vakaru Gaļina pateicas Dievam, ka Viņš uzklausa lūgšanas un palīdz. “Es neko citu neprasu, tikai to, lai man dāvā spēku, pacietību, izturību un veselību, ar pārējo man jātiek galā pašai. Uzskatu, ka Dievs man ir palīdzējis visu mūžu,” spriež Gaļina.

Ticības dzīves gaitas vairāk saistītas ar vecmāmiņu, kaut gan abi vecvecāki bijuši ļoti ticīgi. Vecāmamma iemācījusi lūgties poliski, bet Gaļina, neko nesaprazdama, lūgšanas iekalusi galvā. Tad pienācis laiks gatavoties 1. Komūnijai, kas arī noticis poliski pie kādas poļu kundzes Krāslavā: “Atmiņā palicis, ka viņai mājās bija ļoti daudz kaķu un līdz ar to arī blusu, kas man koda. Katru reizi, kad man turp bija jādodas, biju šausmās.” Neskatoties uz nepatīkamiem pārdzīvojumiem, kas saistīti ar gatavošanos, līdz 1. Komūnijai Gaļina tomēr nonākusi. Kopā ar vecmāmiņu svētdienās gājusi uz baznīcu un pat prātā neesot ienācis, ka varētu viņai neklausīt. Visgrūtākā pieredze saistīta ar grēksūdzi, jo dekāns bijis ļoti stingrs un pēc grēku izsūdzēšanas vēl nolasījis pamatīgu morāli.

6 gadus jaunākais brālis bērnībā gājis bērnudārzā, bet Gaļina ne. Kad vecmāmiņa brāli aicinājusi uz baznīcu, viņš atbildējis, ka audzinātāja teikusi – Dieva nav, un negājis. Gaļina uzskata, ka viņu izglābis tas, ka viņai šādas ietekmes neesot bijis. Gaļina atceras gadījumu, kad abas ar vecmāmiņu aizgājušas uz baznīcu, kur bijis arī viņas klasesbiedrs ar vecākiem. Nākamajā dienā, ierodoties skolā, meiteni pie sevis izsaukusi pionieru vadītāja un strostējusi par baznīcā iešanu. Tā bijusi briesmīga sajūta, saprotot, ka klasesbiedrs viņu nodevis. Uzsākot mācības Rīgā, Gaļina baznīcu gan vairs neapmeklēja, bet atsāka Liepājā – Sv. Jāzepa katedrālē: “Priecājos, ka katedrālē viss notika latviski un varēju visu saprast. Nopirku mazo katķismu un iemācījos visas lūgšanas latviski, bet tas, kas man tika mācīts poliski, joprojām man vēl ir galvā.”

Atmiņas zibšņi

Gaļinas dzīve ir bagāta atmiņām no dažādiem dzīves periodiem, bet visspilgtāk izgaismojas bērnība: “Mana vecmamma bija liela rokdarbniece, šujmašīnas viņai nebija, bet visu šuva ar rokām, un kaimiņi pat brīnījās – cik tā Gaļina sapucēta! Viņa prata pāršūt, izrotāt, izšūt. No veciem vācu cukura maisiem viņa man uzšuva baltu mētelīti.

Atceros, kad biju maza, tad pie mammas nāca draudzenes, līdzi ņemot katra savu rokdarbu. Kopā sēdēja, runājās vai kaut ko dziedāja, bet mēs ar brāli dzīvojām pa pagaldi un klausījāmies. Ar mammu kopā taisījām gan lietiņas no māla, gan rudenī no zīlēm, tas ļoti iespiedies atmiņā.

Bija arī jāstrādā, mūsu pienākums bija sanest ūdeni, lai pēc tam varētu laistīt gurķus, vajadzēja arī ravēt. Pavasarī kopā ar vecmāmiņu sējām gurķus arī bagātākajiem kaimiņiem un par to varējām nopelnīt naudiņu. Kad biju maza, man krustmāte vaicāja – par ko kļūšu, kad izaugšu, bet es atbildēju, ka vēl nezinu, tikai zināju to, ka dārza man nekad nebūs. Bija grūti, bet atmiņas tomēr ir saglabājušās pozitīvas. Atceros, ka vienu gadu bija liels sals un nebija tik daudz naudas, lai pietiekami daudz nopirktu malku, tad mēs, lai sasildītos, visi viens aiz otra skrējām pa māju, tas bija jautri.”

Atskatoties uz nodzīvoto laiku, Gaļinai šķiet, ka dzīve ātri pagājusi, īpaši tagad, pēdējos gados, laiks skrien ātri: “Liekas, ka neko īpašu nedaru, bet, skat, nedēļa jau cauri! Līdz 25 gadiem laiks vilkās daudz lēnāk.”

Dzīves bagātības

“Nevaru teikt, ka man bijusi slikta dzīve, man pietiek ar to, kas man ir,” saka Gaļina. Kā lielāko bagātību viņa uzlūko savu ģimeni, bērnus, mazbērnus: “Esam vienmēr kopā turējušies, visos svētkos sanākam kopā pie manis.”

2020. gadā Gaļinai nācās piedzīvot vairākus veselības sarežģījumus, bet viņa neraud par grūtībām: “Meita teica, lai izbeidzu čīkstēt, bet izmantoju apdrošināšanas polisi. Poliklīnika man ir blakus mājām, un man nekas cits neatlika kā celties un iet. Arī ārste mani aicināja pievērst uzmanību tam, kas man apkārt skaists – saulītei, plaukstošai dabai. Padomāju, ka man apkārt ir cilvēki, kas vispār nevar piecelties no gultas, un sapratu, ka ir jāsaņemas. Protams, lūdzu Dievu, lai palīdz, un viss pamazām sakārtojās. Tagad katru rītu vingroju un mācos ar savām kaitēm sadzīvot.”

Gaļina uzskata, ka bijusi perfekcioniste, kurai vajadzējis, lai viss ir precīzi un kārtīgi līdz pēdējam milimetram, tomēr tagad tā vairs nav. Izveidojies savs dienas ritms, kas palīdz taupīt spēkus. Arī līdzekļus var iemācīties ekonomēt. Gaļina secina, ka “veciem cilvēkiem ir vieglāka dzīve, jo daudzas lietas vairs nav jāiegādājas”. Pēc viņas domām, nav pareizi, ka cilvēki sūrojas, par sliktu dzīvi, jo ir pilni plaukti, ledusskapji, vienkārši cilvēki kļuvuši izvēlīgi.

"Nāc" Nr. 126