“Jūsu klātbūtne Euharistiskajā liturģijā man un visiem bija liela prieka iemesls, jo tā redzamā veidā parādīja Konstantinopoles Baznīcas tuvību un brālīgo žēlsirdību pret Romas Baznīcu,” teica pāvests saviem viesiem. Viņš aicināja pasveicināt savu “dārgo brāli” – ekumenisko patriarhu Bartolomeju un Svēto Sinodi. Francisks atzīmēja, ka tradicionālā delegāciju apmaiņa starp abām Baznīcām respektīvo debesīgo aizbildņu svētkos ir taustāma zīme, kas liecina, ka distances un vienaldzības laiks ir pārvarēts. Šodien abas Baznīcas turpina auglīgu dialogu un iet pretim pilnīgas vienotības atjaunošanai. Ekumeniskais patriarhs Atenagors ir teicis: “Baznīcas māsas, brālīgas tautas”. Pāvests uzrunā Konstantinopoles patriarhāta delegācijai pie šī skatījuma pakavējās jo īpaši. Viņš teica, ka izlīgšana starp šķirtajiem kristiešiem kā ieguldījums konfliktējošo tautu samierināšanā šodien ir īpaši aktuāla. Svētais tēvs sacīja: “Kara priekšā ir jāraud, jāsteidzas palīgā un jāatgriež sirdis. Ir jāraud par upuriem un izlietajām asinīm, par daudzu nevainīgo nāvi, par ģimeņu, pilsētu, veselu tautu ciešanām. Cik daudzi ir bijuši spiesti pamest mājas un dzimteni! Ir jāsteidzas šiem brāļiem un māsām palīgā: tas ir aicinājums uz tuvākmīlestību, kura mums, kā kristiešiem ir jāizrāda migranta, nabadzīga un ievainotā Jēzus priekšā. Taču, ir arī jāatgriež sirdis, lai saprastu, ka bruņotajiem iekarojumiem, ekspansijām un imperiālismiem nav nekā kopīga ar Valstību, ko ir pasludinājis Jēzus, ar Lieldienu Kungu, kurš Ģetzemanē aicināja mācekļus atteikties no vardarbības un nolikt zobenus, “jo tas, kurš ņem rokā zobenu, no zobena mirs” (Mt 26,52).” “Baznīcas māsas, brālīgas tautas”. Turpinot pārdomas par patriarha Atenagora novēlējumu, Francisks teica, ka kristiešu vienotības meklējumi nav tikai iekšējs Baznīcu jautājums. Tas ir nepieciešamais nosacījums, lai īstenotu autentisku universālo brālīgumu, kas izpaužas taisnīgumā un solidaritātē pret visiem. Tāpēc kristiešiem ir nopietni jāpārdomā – kādu pasauli vēlamies redzēt pēc šīm briesmīgajām sadursmēm un kontrapozīcijām? Un kādu devumu esam gatavi dot tagad, lai cilvēce būtu brālīgāka? Kā ticīgajiem, šīs atbildes mums ir jāsmeļas no Evaņģēlija, no Jēzus, kurš aicina būt žēlsridīgiem un nekad vardarbīgiem. Pāvests aicināja pareizticīgos brāļus nepaļauties kārdinājumam noslāpēt Evaņģēlija vēsti ar pasaulīgajiem kārdinājumiem, bet vadīties pēc Kristus, lai saprastu, ka vairs nav laiks, kurā ekleziālās lietas kārtot saskaņā ar varas loģiku un pasaulīgo izdevīgumu, bet ka tās ir jākārto saskaņā ar evaņģēlisko miera pravietojumu. Uzrunas noslēgumā pāvests novēlēja, lai teoloģiskais dialogs starp Katolisko un Pareizticīgo Baznīcām veicina jaunu mentalitāti, kura, apzinoties pagātnes kļūdas, aizvien vienotāk palīdz raudzīties uz tagadni un nākotni, neļaujot krist aizvadīto laikmetu aizspriedumu slazdos. “Nesamierināsimies ar “ekleziālo diplomātiju”, lai laipni paliktu pie savām idejām, bet iesim kopā kā brāļi – lūgsimies cits par citu, strādāsim cits ar citu, atbalstīsim cits citu, raugoties uz Jēzu un uz Viņa Evaņģēliju. Tas ir ceļš, lai Dieva jauninājums nepaliktu par ķīlnieku “vecā cilvēka” uzvedības izveidotajā sprostā,” aicināja pāvests. Viņš lūdzās, lai pār Konstantinopoles ekumeniskā patriarhāta delegāciju un abām Baznīcām aizbildina svētie brāļi Pēteris un Andrejs, un no Dieva izlūdz svētību pār Baznīcu gājumu un pār visu pasauli. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
