Vismīļie! “Viņi nesīs augļus pat vecumdienās” (Ps 92,15) ir labā vēsts, patiesais Evaņģēlijs, ko mēs varam pasludināt pasaulei otrajā Pasaules vecvecāku un veco ļaužu dienā. Tas ir pretējs tam, ko pasaule domā par šo dzīves posmu, un tas ir arī pretējs dažu no mums, veco ļaužu, kas virzāmies uz priekšu ar mazu cerību un neko vairs negaidot no nākotnes, atturīgajai attieksmei. Daudzi cilvēki baidās no vecuma. Viņi to uztver kā slimību, no kuras labāk izvairīties: uzskata, ka vecie ļaudis mūs neskar un ir jātur pēc iespējas tālāk, iespējams, jāievieto iestādēs, kas par viņiem rūpējas un pasargā mūs no atbildības, rūpējoties par viņiem. Tā ir “atmešanas kultūra”: mentalitāte, kas liek mums justies citādākiem par vājākajiem un atšķirtiem no viņu trausluma, kas liekot mums iedomāties, ka “mēs” un “viņi” ejam dažādus ceļus. Taču patiesībā ilgs mūžs – kā māca Svētie Raksti – ir svētība, un vecie ļaudis nav atstumtie, no kuriem būtu jādistancējas, bet gan dzīvas Dieva laipnības zīmes, kas dāvā dzīves pārpilnību. Svētīta tā māja, kurā rūpējas par veciem cilvēkiem! Svētīta tā ģimene, kas ciena savus vecvecākus! Jā, vecums ir posms, kas nav viegli saprotams pat mums, kas to jau piedzīvojam. Lai gan tas pienāk pēc gara ceļa, neviens mūs nav sagatavojis tam stāties pretī; šķiet, ka tas mūs pat pārsteidz. Visattīstītākās sabiedrības šim dzīves posmam velta daudz, taču tās nepalīdz mums to izprast: tās piedāvā “palīdzības plānus, bet ne dzīves redzējumu” [1]. Tāpēc ir grūti skatīties nākotnē un aptvert horizontu, uz kuru jātiecas. No vienas puses, mums ir kārdinājums atvairīt vecumu, slēpjot savas grumbas un izliekoties, ka esam vēl jauni; no otras puses, šķiet, ka mēs vairs neko citu nevaram darīt, kā vien dzīvot sarūgtināti, samierinoties ar to, ka mums vairs nav “augļu, ko nest”. Profesionālās darbības beigas un bērnu patstāvība nozīmē to, ka pazūd iemesli, kam veltījām daudz enerģijas. Apziņa, ka spēki novājinās vai parādās kāda slimība, var iedragāt mūsu pašapziņu. Pasaule ar savu straujo tempu, kuram ir grūti sekot, šķiet, neatstāj mums nekādu alternatīvu un liek pieņemt atmešanas ideju. Tā psalma lūgšana paceļas debesīs: “Neatmet mani vecumdienās! Kad mani spēki ir beigušies, nepamet mani!” (Ps 71,9) Taču tas pats psalms, kas atrod Kunga klātbūtni dažādos dzīves posmos, aicina uz pastāvīgu cerību: kad pienāks vecums un sirmi mati, Viņš turpinās dāvāt mums dzīvību un neļaus mūs pārņemt ļaunumam. Paļaujoties uz Viņu, mēs atradīsim spēku, lai vairotu savu pielūgsmi (sal. 14–20), un atklāsim, ka vecums ir ne tikai dabiska ķermeņa novājināšanās vai neizbēgama laika ritēšana, bet gan ilga mūža dāvana. Novecošana nav panicinājums, bet gan svētība! Tāpēc mums jāsargā sevi un jāmācās dzīvot vecumdienas aktīvi, arī garīgi, kopjot savu iekšējo dzīvi ar pastāvīgu Dieva vārda lasīšanu, ikdienas lūgšanu, regulāru sakramentu pieņemšanu un piedalīšanos liturģijā. Līdztekus mūsu attiecībām ar Dievu kopsim arī attiecības ar citiem: pirmām kārtām ar ģimeni, bērniem, mazbērniem, kuriem mums ir jārāda savs mīlošais maigums, kā arī ar nabagiem un cietējiem, ar kuriem mums jābūt tuviem sniedzot konkrētu palīdzību un lūdzoties. Tas viss palīdz nejusties tikai kā skatītājiem pasaules teātrī un neaprobežoties ar sēdēšanu uz balkona un stāvēšanu pie loga. Jo, pilnveidojot mūsu spēju Kunga klātbūtnes atpazīšanā [2], mēs būsim kā “zaļas olīvas Dieva namā” (sal. Ps 52,10) un būsim par svētību tiem, kas dzīvo blakus. Vecums nav bezjēdzīgs laiks, kad būtu jāpaiet malā, lai atlaistu laivas stūri, bet gan laiks, kad aizvien jāturpina nest augļus: mūs gaida jauna misija, kas aicina skatīties nākotnē. “Mūsu, veco ļaužu, jūtīgumam, kas mūs padara par cilvēkiem, vecumdienās veltījot uzmanību, domas un jūtas daudziem, no jauna ir jākļūst par aicinājumu. Un tā būs vecāku cilvēku mīlestības izvēle pret jaunajām paaudzēm” [3]. Tas ir mūsu ieguldījums maiguma [4] revolūcijā, garīgā un bezieroču revolūcijā. Aicinu jūs, dārgie vecvecāki un vecie ļaudis, kļūt par tās varoņiem. Pasaule piedzīvo smagu pārbaudījumu, ko vispirms iezīmē negaidīta un vardarbīga pandēmijas vētra, bet pēc tam karš, kas globālā mērogā apdraud mieru un attīstību. Nav nejaušība, ka karš atgriezās Eiropā laikā, kad aiziet paaudze, kas to piedzīvoja pagājušajā gadsimtā. Un šīs lielās krīzes var padarīt mūs nejūtīgus pret to, ka pastāv citas “epidēmijas” un citi plaši izplatīti vardarbības veidi, kas apdraud cilvēku ģimeni un mūsu kopējās mājas. Saskaroties ar to visu, ir vajadzīgas pamatīgas pārmaiņas, atgriešanās, kas atbruņos sirdis, ļaujot ikvienam atpazīt brāli otrā cilvēkā. Uz mums, vecvecākiem un veciem ļaudīm, tā gulstas kā liela atbildība: mācīt mūsu laikmeta sievietes un vīriešus skatīties uz citiem ar tādu pašu sapratni un sirsnīgu skatienu, ar kādu raugāmies uz mūsu mazbērniem. Rūpējoties par savu tuvāko, esam pilnveidojuši savu cilvēcību un šodien varam būt par mierīga, iejūtīga pret visvājākajiem dzīvesveida skolotājiem. Iespējams, mūsu attieksme tiks sajaukta ar vājumu vai piekāpību, taču zemi iemantos lēnprātīgie, nevis agresīvie un nepiekāpīgie (sal. Mt 5,5). Viens no augļiem, ko esam aicināti dot, ir rūpes par pasauli. “Mēs visi esam sēdējuši klēpī saviem vecvecākiem, kuri mūs turēja rokās,” [5], bet šodien ir laiks vai nu ar konkrētu palīdzību, vai tikai ar lūgšanu kopā ar mūsu mazbērniem turēt uz ceļiem arī daudzos izbiedētos mazbērnus, kurus mēs vēl nepazīstam un kuri, iespējams, bēg no kara vai tā dēļ cieš. Sargāsim savās sirdīs – līdzīgi kā sv. Jāzeps, maigs un gādīgs tēvs, – Ukrainas, Afganistānas, Dienvidsudānas mazos... Daudzos no mums ir nobriedusi gudra un pazemīga apziņa, kas pasaulei tik ļoti vajadzīga: mēs paši sevi neglābjam, laime ir maize, ko ēd kopā. Liecināsim par to tiem, kuri maldina sevi, ka piepildījumu un panākumus var rast, stājoties pretī citiem. Ikviens, pat vājākais, var par to liecināt: jau pati atļauja kādam par mums parūpēties – bieži vien, piemēram, cilvēkiem no citām valstīm – ir veids, kā pateikt, ka dzīvot kopā ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams. Mīļās vecmāmiņas un dārgie vectēvi, dārgās vecāka gadagājuma sievietes un dārgie gados vecākie vīrieši, šajā pasaulē mēs esam aicināti būt maiguma revolūcijas izraisītāji! Darīsim to, mācoties arvien vairāk un labāk izmantot visvērtīgāko rīku, kas mums ir un kas ir vispiemērotākais mūsu vecumam: lūgšanu. “Kļūsim arī mēs pamazām par lūgšanu dzejniekiem: izbaudīsim savu vārdu meklējumus, padarīsim par saviem tos, kurus mums māca Dieva Vārds” [6]. Mūsu paļāvīgā Dieva piesaukšana var darīt daudz: tā var pavadīt cietēju sāpju saucienus un var pārveidot sirdis. Mēs varam kļūt par pastāvīgu lielas garīgās svētnīcas “kori”, kurā aizlūguma lūgšanas un slavas lūgšanas atbalsta kopienu, kas darbojas un cīnās dzīves laukā. [7] Tāpēc Pasaules vecvecāku un veco ļaužu diena ir izdevība vēlreiz ar prieku teikt, ka Baznīca vēlas svinēt kopā ar tiem, kurus Kungs – kā saka Bībele – “piepildījis ar dienām”. Svinēsim to kopā! Aicinu pasludināt šo dienu savās draudzēs un kopienās; lai ietu un apciemotu vientuļos vecos cilvēkus mājās vai tur, kur viņi atrodas. Parūpēsimies, lai neviens šo dienu nepiedzīvotu vienatnē. Ja ir kāds, uz ko gaidīt, tas var izmainīt dienas tiem, kuri vairs neko labu negaida no nākotnes; un no šīs pirmās tikšanās var piedzimt jauna draudzība. Apciemot vientuļus vecus cilvēkus mūsu laikos ir žēlsirdības darbs! Lūgsim Dievmātei, Maiguma Mātei, lai Viņa mūs visus padara par maiguma revolūcijas veicējiem, lai kopīgiem spēkiem atbrīvotu pasauli no vientulības tumsas un kara dēmona. Lai mana svētība un manas sirsnīgās tuvības apliecinājums sasniedz jūs visus un tos, kas jums tuvi. Un jūs, lūdzu, neaizmirstiet lūgt par mani! ______________________ [1] Katehēze par vecumdienām: 1. Laika žēlastība un divu dzīves posmu derība (2022. gada 23. februāris): L’Osservatore Romano, Nr.3-4 (441) / 2022., 21. lpp.
[2] Katehēze par vecumdienām: 5. Uzticība Kunga apmeklēšanai nākamajai paaudzei (2022. gada 30. marts).
[3] Katehēze par vecumdienām: 3. Vecums kā bezrūpīgās jaunības resurss (2022. gada 16. marts): L’Osservatore Romano, Nr.3-4 (441) / 2022., 26.lpp.
[4] Katehēze par Sv. Jāzepu: 8. Svētais Jāzeps kā maigs tēvs (2022. gada 19. janvāris): L’Osservatore Romano, Nr.2 (440) / 2022., 32. lpp. [5] Homīlija Misē. par godu Pasaules vecvecāku un veco ļaužu dienai (2021. gada 25. jūlijā).
[6] Katehēze par ģimeni, 7. Vecvecāki (2015. gada 11. marts): L’Osservatore Romano, 3-4 (370) / 2015, 41. lpp.
[7] Turpat. |
