25. jūlija pēcpusdienā pāvests ieradās Maskvacis pilsētā, kas atrodas aptuveni 70 km no Edmontonas. Vissvētās Jēzus Sirds baznīcā Francisks tikās ar iezemiešu tautu un draudžu kopienu pārstāvjiem. Uzrunā pāvests pauda prieku par iespēju atkal tikties ar Kanādas etnisko grupu locekļiem, kuri pirms dažiem mēnešiem apmeklēja Romu. "Tagad es ierodos jūsu mājās kā draugs un svētceļotājs jūsu zemē, šajā svētnīcā, kurā jūs tiekaties, lai kā brāļi un māsas slavētu Dievu. Romā, pēc mūsu tikšanās, es jums teicu: "Dziedināšanas process pieprasa konkrētu darbību". Pāvests pauda gandarījumu, ka šāda darbība notiek Vissvētās Jēzus Sirds draudzē, kurā Kanādas Pirmo nāciju, metisu un inuitu kopienu locekļi, satiekas ar vietējiem iedzīvotājiem, migrantu pēctečiem. Šī draudze ir atvērta un viesmīlīga māja, tāda, kādai ir jābūt Baznīcai, proti, Dieva bērnu ģimenei, kurā valda viesmīlība un cieņa, kur ikviens jūtas gaidīts, neskatoties uz savas dzīves vēsturi. Pāvests patiecās par palīdzības sniegšanu nabagiem, kuru netrūkst arī šajā valstī. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka Baznīcā labība aug kopā ar nezālēm. Un šī iemesla dēļ tiek veikts gandarīšanas svētceļojums, lai atklāti runātu par ļaunumu, kādu iezemiešu tautām nodarījuši kristieši, un ar dziļu nožēlu lūgtu piedošanu. "Mani sāpina doma, ka arī daudzi katoļi bija iesaistīti asimilācijas un atbrīvošanas politikā, kas ne tikai stiprināja mazvērtības izjūtu, bet arī atņēma kopienām un indivīdiem viņu kultūras un nacionālo identitāti, nogriežot viņu garīgās saknes, veicinot diskrimināciju un aizspriedumu pilnu attieksmi, un ka tas viss tika darīts kristīgās izglītības vārdā. Izglītībai vienmēr jāsākas ar to, ka jāciena un jāveicina cilvēkā jau esošie talanti. Tā nav un nekad nevar būt kaut kas, ko var uzspiest no augšas, jo izglītība ir piedzīvojums, kurā kopā mācāmies un atklājam dzīves noslēpumu. Pateicoties Dievam, tādās draudzēs kā šī, dienu no dienas tiek veidoti dziedināšanas un izlīgšanas pamati", teica pāvests. Uzrunas gaitā Francisks pakavējās pie vārda samierināšanās. Viņš uzsvēra, ka Kristus veiktā samierināšanās nebija ārējs miera līgums, sava veida kompromiss, kas apmierinātu abas puses. Tas arī nebija no debesīm uzspiests miers, kas tika iedibināts no augšas uz leju vai pakļaujot otru. Apustulis Pāvils skaidro, ka "mūsu miers ir Jēzus, kas ar savu Miesu iznīcināja ienaidu, kas kā starpsiena mūs šķīra" (Ef 2,14). Un kā Viņš to paveica? Caur krustu. Jēzus ir tas, kurš mūs vieno savā starpā pie krusta - pie dzīvības koka, kā to mēdza dēvēt senie kristieši. Svētais tēvs atzina, ka iezemiešu tautas palīdz mums atklāt koka vērtību. Tas, vienots ar zemi caur savām saknēm, dāvā skābekli lapām un baro mūs ar saviem augļiem. "Es varu iedomāties, cik grūti ir saskatīt jebkādas izredzes uz izlīgumu tiem, kas tik daudz cietuši no cilvēkiem, kuriem bija jāsniedz liecība par kristīgo dzīvi," teica pāvests. "Nekas nevar izdzēst pārdzīvoto cieņas aizskārumu un nodoto uzticību. Arī mūsu, kristiešu, kauns nekad nevar tikt izdzēsts. Tomēr ir jāsāk no jauna. Jēzus mums nepiedāvā vārdus un labus lēmumus, bet gan krustu, šo skandalozo mīlestību, kas ļauj ar naglām caurdurt kājas un plaukstas un ar ērkšķiem sakropļot galvu. Tas ir virziens, kam jāseko: kopīgi skatīties uz Kristu, skatīties uz mīlestību, kas nodota un krustā sista mūsu labā; skatīties uz Jēzu, kas krustā sists tik daudzos internātskolu audzēkņos. Ja mēs gribam samierināties ar pagātni, ar piedzīvotajām pārestībām un ievainotajām atmiņām, ar traumējošiem notikumiem, kurus nespēj izārstēt nekāds cilvēcisks mierinājums, tad mūsu skatienam ir jāpaceļas uz krustā sisto Jēzu, lai no Viņa saņemtu mieru. Jo tieši uz krusta ciešanas pārvēršas mīlestībā, nāve - dzīvībā, vilšanās - cerībā, pamestība - kopībā, attālinātība - vienotībā. Izlīgšana nav tik daudz mūsu darbs, tā ir dāvana, kas nāk no Krustā sistā, tas ir miers, kas nāk no Jēzus Sirds, tā ir žēlastība, kas ir jālūdz," teica pāvests. Vaticannews.va | 
