Viņš aicināja Kanādas un visas pasaules ticīgos padomāt par saviem vecvecākiem, kā arī atgādināja, ka mīlestība nav uzspiežama un neierobežo mūsu brīvību. Šī ir pāvesta Franciska apustuliskā ceļojuma pa Kanādu otrā diena. Viņa celebrētajā Svētajā Misē, kas notika Commonwealth Stadium – Kanādā zem klajas debess vislielākajā stadionā, piedalījās aptuveni 50 tk. ticīgo. Viņu vidū bija Kanādas Episkopāta un Romas Kūrijas pārstāvji, tai skaitā, Vatikāna valsts sekretārs, kardināls Pjetro Parolins, Svētā Krēsla sekretārs attiecībām ar valstīm, arhibīskaps Pols Ričards Galagers, un Bīskapu dikastērija prefekts, kardināls Marks Uelets. Svētais tēvs pievērsās vecvecākiem un attiecībām starp paaudzēm. Mēs esam vēstures, ko pienākas sargāt, bērni un vēstures lappušu, ko pienākas rakstīt, autori – sacīja Francisks. Homīlijā viņš aplūkoja šos abus aspektus. Mēs neesam no citiem nošķirti indivīdi, neesam salas, neviens nenāk pasaulē bez saistības ar citiem. Mūsu saknes, mīlestība, kādu saņēmām, ienākot pasaulē, ģimeniskā atmosfēra, kurā augām, veido vienu kopīgu vēsturi ar tiem, kuri dzīvoja pirms mums. Mēs to neizvēlējāmies, bet saņēmām kā dāvanu, kuru mums pienākas sargāt. Mēs esam savu priekšgājēju “dārgais mantojums”. Lai mēs spētu patiesi pieņemt sevi tādus, kādi esam, un to, ka esam vērtīgi, mums ir jāpieņem savus priekštečus, kuri nedomāja tikai par sevi, bet nodeva tālāk dārgo dzīvību. Mēs esam šeit, pateicoties saviem vecākiem un arī vecvecākiem – uzsvēra Svētais tēvs. Bieži vien tieši vecvecāki mūs nesavtīgi mīlēja, negaidot neko pretī – turpināja pāvests. Viņi paņēma mūs pie rokas, kad mums bija bail, iedrošināja nakts tumsā, iedrošināja, kad dzīves rītausmā vajadzēja pieņemt izšķirošus lēmumus. Pateicoties vecvecākiem, mēs uzzinājām, ka labais, maigums un gudrība ir cilvēces stiprās saknes. Daudzi savu vecvecāku mājās elpoja Evaņģēlija smaržu un saņēma ticības spēku. Pateicoties viņiem, atklājām, kas ir “mājas ticība”. Šeit Francisks atgādināja, ka ticība galvenokārt tiek nodota tālāk ģimenē “dialektā”. Tā tiek nodota tālāk caur sirsnīgām attiecībām, iedrošinājumu, rūpēm un tuvību. Šī ir tā vēsture, kuru mums jāsargā un jāglabā – uzsvēra pāvests. Mēs esam šīs vēstures mantinieki. Mēs esam bērni tāpēc, ka esam mazbērni. Vecvecāki iespieda mūsos “oriģinālu zīmogu”, palīdzot mums apzināties savu cieņu, kļūt pašpārliecinātiem un uzticēties citiem. Viņi mums nodeva kaut ko tādu, ko nekas no mūsu sirds nespēs izdzēst – viņi deva mums iespēju būt vienreizējiem, oriģināliem un brīviem. Tieši no vecvecākiem iemācījāmies to, ka mīlestība nekad nav saistīta ar piespiešanu un ka tā nekad neatņem otram viņa iekšējo brīvību. Tādā veidā Joahims un Anna mīlēja Mariju un Marija mīlēja Jēzu – ar mīlestību, kas nekad neapslāpēja, nekad neaizkavēja, bet palīdzēja izpildīt to misiju, kuras dēļ Viņš bija nācis pasaulē. “Mēģināsim to iemācīties gan kā atsevišķi cilvēki, gan Baznīca”, uzsvēra pāvests. “Nekad neapspiedīsim otra sirdsapziņu, nekad neierobežosim otra cilvēka, kas atrodas mūsu priekšā, brīvību, un jo īpaši – lai mums nekad nepietrūkst mīlestības un cieņas pret saviem priekšgājējiem un cilvēkiem, kuri mums ir uzticēti.”
Francisks paskaidroja, ka sargāt savu vēsturi nozīmē neaizēnot savu priekšteču godību, nezaudēt par viņiem atmiņas, vienmēr atminēties tās rokas, kas mūs glāstīja un ņēma savā klēpī, jo tas mums palīdzēs dzīves grūtībās rast mierinājumu, gaismu un drosmi. Sargāt savu vēsturi īpaši nozīmē atgriezties tanī skolā, kurā iemācījāmies mīlēt un izdzīvojām mīlestību; tas nozīmē uzdot sev jautājumu, ko mūsu vietā darītu gudrie sirmgalvji un ko viņi mums ieteiktu. Dārgie brāļi un māsas, pajautāsim sev, vai mēs esam tie bērni un mazbērni, kuri prot sargāt saņemto bagātību? – aicināja pāvests. Vai atceramies saņemtās labās pamācības? Vai mēs sarunājamies ar saviem sirmgalvjiem, vai veltām laiku, lai viņus uzklausītu? Vai savās modernajās mājās esam parūpējušies par cienīgas vietas, kur glabāt piemiņā viņu lietas, iekārtošanu? Vai esam saglabājuši savu priekšgājēju Bībeli un rožukroni? Lūgties par viņiem un vienotībā ar viņiem, veltīt laiku atmiņām, glabāt mantojumu: aizmāršības miglā, kas pārņem mūsu nemierpilnos laikus, ir ļoti būtiski izkopt saknes. Tādā veidā aug koks, tādā veidā tiek veidota nākotne. Homīlijas turpinājumā pāvests pievērsās otrajam aspektam: Mēs esam vēstures lappušu, ko pienākas rakstīt, autori. Cilvēka dzīves noslēpums pastāv tanī, ka mēs visi esam kāda bērni, kāds mūs ir dzemdinājis un veidojis, taču, kļūstot pieaugušiem, mēs paši esam aicināti radīt, būt par tēviem, mātēm un vecvecākiem kādam citam. Šajā sakarā Francisks mudināja mūs paskatīties uz sevi un uzdot sev jautājumu: kādi mēs šodien gribam būt? Ko mēs gribam ar sevi darīt? Kādu sabiedrību mēs gribam veidot? Ko mēs gribam atstāt mantojumā tiem, kuri dzīvos pēc mums – dzīvu ticību vai “rožūdeni”, sabiedrību, kas būs balstīta uz atsevišķu indivīdu peļņu vai uz brālību, pasauli, kas dzīvos mierā vai karos, izpostītu vidi vai joprojām apdzīvojamu namu? Evaņģēlijs māca, ka tie, kuriem dota žēlastība redzēt un dzirdēt Mesiju, ir aicināti Viņu pieņemt un sludināt. Tas attiecās uz tā laika Jēzus mācekļiem un tas attiecas arī uz mums. Tie, kuri dzīvoja pirms mums, iemācīja mūs būt dedzīgiem, stipriem, iemācīja ilgoties. Viņi nodeva mums uguni, ko tagad mums pienākas atdzīvināt. Mums ir nevis jāglabā pelni, bet jārūpējas, lai senču iedegtā uguns degtu – atgādināja pāvests. Mūsu vecvecāki un senči ilgojās ieraudzīt taisnīgāku, brālīgāku un solidārāku pasauli. Viņi cīnījās mūsu nākotnes labā. Tagad ir mūsu kārta. Mēs nedrīkstam viņus pievilt. Mums ar viņu atbalstu jānes augļi. Francisks atgādināja, ka katram no mums ir sava īpašā un neaizvietojamā loma pasaulē. Kādas pēdas es aiz sevis atstāju? Ko es dodu citiem? Bieži vien dzīve tiek vērtēta pēc nopelnītās naudas, karjeras, panākumiem un no citiem saņemtajām uzslavām. “Īstais jautājums ir šis: Vai es radu dzīvību? Vai ienesu pasaulē mīlestību? Vai es, kā kristietis, sludinu savā vidē Evaņģēliju? Vai protu nesavtīgi kalpot? Ko es daru savas Baznīcas, savas pilsētas, sabiedrības labā?”
Kritizēt ir viegli. Taču Kungs sagaida, lai mēs būtu jaunu vēstures lappušu rakstītāji, nevis sistēmas kritizētāji, bet cerības nesēji, nākotnes veidotāji un miera veicinātāji – uzsvēra pāvests. Homīlijas noslēgumā Francisks piesauca svēto Joahima un Annas aizbildniecību un lūdzās, lai viņi palīdz mums sargāt savu vēsturi un veidot nākotni, kurā nebūtu vietas vienaldzībai pret vecajiem ļaudīm, kuriem jāvelta vairāk laika un uzmanības; nākotni, kurā nekad vairs neatkārtotos vardarbība un atstumšana, ko piedzīvoja iezemieši. Vaticannews.va |
