Bērnība ar Dievu un Viņa pazaudēšana Šarls dzimis 1858. gada 15. septembrī Strasbūrā, katoliskā un aristokrātiskā ģimenē. 1864. gadā viņš kļuva par bāreni, un viņu kopā ar jaunāko māsu Mariju audzināja vectēvs. “Es vienmēr apbrīnoju sava vectēva lielo inteliģenci, kura bezgalīgais maigums ieskauj manu bērnību un jaunību ar mīlestības atmosfēru, kuras siltumu es jūtu joprojām.” 1874. gadā pēc vidusskolas absolvēšanas Šarls devās uz Parīzi, kur divus gadus mācījās jezuītu skolā. Tas bija laiks, kad viņš, kā pats atzina, pamazām zaudēja ticību. Viņš turpināja respektēt katoļu reliģiju. “Es divpadsmit gadus pavadīju bez noliegšanas un ticības jebkam, ilgojoties pēc patiesības, bet neticot Dievam. Tam nebija pārliecinošu pierādījumu.” “Es biju pilnīgā tumsā, es vairs neredzēju ne Dievu, ne cilvēku: biju tikai es.” Militārā dienesta gadi Šarls de Fuko dzīvoja Rietumāfrikas franču koloniālisma norietā, un, iespējams, tāpēc viņš, tāpat kā viņa senči, nolēma kļūt par karavīru, 1876. gadā iestādamies militārajā skolā. Tad nomira viņa vectēvs un Šarls saņēma visu viņa mantojumu. Dzīves turpinājumā viņš vairākus gadus meklēja patiku ēdienā un uzdzīvē. Tajā laikā viņu sāka saukt par “Ātro Fuko”. “Es guļu ilgi. Ēdu daudz. Domāju maz.” 1880. gadā, ieguvis leitnanta pakāpi, Šarls tika nosūtīts uz Alžīriju, tomēr viņa privātā dzīve un sliktā uzvedība ietekmēja to, ka no militārā dienesta viņš tika padzīts. Šī paša iemesla dēļ viņš tika izslēgts arī no ģimenes mantojuma. Tomēr pēc paša lūguma uz īsu brīdi viņš atkal pievienojās armijai, lai apspiestu dumpi Oranas dienvidos, Alžīrijā. Neskatoties uz sarežģītajiem militārajiem apstākļiem, Šarls sevī atklāja drosmi, lielu iejūtību un draudzību pret saviem pulka biedriem. Pēc sacelšanās apspiešanas viņš pats lūdza viņu atbrīvot no armijas. Nopietns ceļotājs Pilnībā attālinājies no Dieva, Šarls aizrāvās ar dažādām filozofijām. Neilgi pēc izraidīšanas no armijas viņš sāka cītīgi mācīties arābu un ebreju valodas, lai, pārģērbies par ebreju, dotos plānotā izpētes ekspedīcijā uz tuksnešaino Maroku – musulmaņu valsti, kas toreiz tika slēgta kristiešiem. Par iebraukšanu Marokā draudēja nāvessods. “Man būtu kauns, ja es tādu brīnišķīgu ceļojumu muļķīgi uzņemtu kā tūrists. Es gribu to darīt nopietni, līdzi ņemot grāmatas, lai pēc iespējas pilnīgāk atklātu gan seno, gan mūsdienu vēsturi un visu to zemju seno vēsturi, caur kurām ceļošu.” Pēc 15 mēnešu gatavošanās Šarls devās uz Maroku, kurp viņu pavadīja ebrejs, kurš viņam kalpoja par gidu. “Ja kāds jautātu mana ceļojuma iemeslu, tad musulmaņiem es teiktu, ka esmu rabīns, kas ceļo ubagodams no pilsētas uz pilsētu; ebrejiem – esmu dievbijīgs izraēlietis no Marokas, kas, neraugoties uz nogurumu un briesmām, ir ieceļojis Marokā, lai noskaidrotu savu brāļu situāciju.” 11 mēnešus garā ceļojuma laikā Šarls bieži saņēma apvainojumus un vairākas reizes gandrīz tika nogalināts. 1884. gada maijā viņš kā baskājis, izdēdējis un klāts netīrumiem, ieradās pie Alžīrijas robežpunkta. “Tas bija smagi, bet ļoti interesanti, un es to paveicu!” Dieva meklētājs 28 gadu vecumā Šarls de Fuko pārcēlās uz dzīvi Parīzē, netālu no savas ģimenes. “Gatavojoties publicēt savas Marokas piezīmes, es atrados augsti inteliģentu cilvēku sabiedrībā, kas bija ļoti tikumiski un kristīgi. Tajā pašā laikā mani vadīja kāds ārkārtīgi stiprs iekšējās žēlastības spēks. Lai gan nebiju ticīgs, sāku apmeklēt baznīcu. Tā bija vienīgā vieta, kur es izjutu mieru, tādēļ tur pavadīju garas stundas, atkārtojot dīvainu lūgšanu: mans Dievs, ja Tu esi, ļauj man Tevi iepazīt!” “Bet es Tevi nepazinu...” “Ak, mans Dievs, cik ļoti Tava roka bija pār mani un cik maz es to apzinājos! Cik labs Tu esi! Cik labs Tu esi! Kā Tu mani sargāji! Kā Tu mani apklāji ar saviem spārniem, kad es pat neticēju Tavai esamībai!” “Apstākļi man lika būt šķīstam. Tas bija nepieciešams, lai sagatavotu manu dvēseli, lai es varētu saņemt patiesību: dēmoni pārāk viegli valda dvēselē, kas nav šķīsta.” “Tajā pašā laikā Tu mani vedi atpakaļ uz manu ģimeni, kur tiku uzņemts kā pazudušais dēls.” Sv. Augustīna baznīcā Šarls de Fuko piedzīvoja atgriešanos, saņemot Grēksūdzes sakramentu. “Ja debesīs ir prieks par viena grēcinieka atgriešanos, tad tur bija prieks, kad devos pie konfesionāla!” “Es gribēju kļūt par mūku un dzīvot vienīgi Dievam. Mans biktstēvs lika man gaidīt trīs gadus.”
No 1888. līdz 1890. gadam Šarls svētceļoja uz Svēto zemi, kur mēnesi uzturējās trapistu klosterī Fontgombaultā, piedalījās arī benediktīniešu ordeņa rekolekcijās Sv. Pētera abatijā. Trapistu mūks 1890. gada 16. janvārī Šarls de Fuko iestājās trapistu ordenī Sniega Dievmātes klosterī, kur uzsāka noviciātu (1890 –1892), pieņemot klostera vārdu Maria-Alberiks. Viņš deva solījumus dzīvei klosterī 1892. gada 2. februārī, bet 1893. gada februārī uzsāka teoloģijas studijas, kuras turpināja Gregora universitātē Romā. Šarls bija laimīgs kā trapists, daudz mācījās un daudz saņēma, bet tomēr viņš juta, ka kaut kā trūkst. Jūlijā viņā dzima pirmās idejas par Nācaretes kopienas izveidi, kuras Šarls pārrunāja ar savu garīgo vadītāju. “Šajā kopienā būtu daudz lūgšanas, mazu, atsevišķu grupu veidošana, kuras izplatītos pamatā nekristīgās zemēs, kuras ir pamestas un kurās būtu tik labi pavairot mūsu Kunga Jēzus mīlestību un Viņa kalpu skaitu.” Trapistu klostera priekšnieki atzina Šarla aicinājumu, un 1897. gada 14. februārī viņš tika atbrīvots no klostera solījumiem, bet deva divus privātus solījumus: šķīstības un nabadzības. Izņemot roku darbam nepieciešamos instrumentus, viņam nekas cita nepiederēja. 1897. gada 24. februārī viņš otro reizi ieradās Svētajā zemē, kur pavadīja laiku, kalpojot klarišu klosterī Nācaretē, bet pēc diviem gadiem pieņēma lēmumu palikt šajā vietā uz visiem laikiem. No 1899. gada rekolekciju laikā Šarls pabeidza jauno Vissvētākās Sirds vientuļnieku likumu un Jēzus mazo brāļu konstitūcijas likumu sastādīšanu. Gadu vēlāk, sava garīgā pavadītāja un klarišu pamudināts, pēc vairākām rekolekcijām viņš sagatavojās priestera ordinācijai, kas notika 1901. gada 9. jūnijā Francijā. Brālis visiem Būdams priesteris, 1901. gada 28. oktobrī viņš ieradās Beni-Abesā, Alžīrijā, kur noturēja savu pirmo Svēto Misi 30. oktobrī, viņa atgriešanās 15. gadadienā. “Es vēlos, lai visi iedzīvotāji mani uzlūkotu kā savu brāli, universālo brāli... Viņi sāk saukt māju par “brālību” un man tas šķiet ļoti aizkustinoši.” Beni-Abesā viņš uzturējās līdz 1904. gadam, nodarbojoties ar labdarību, ārstējot ievainotos, cīnoties pret verdzību un rediģējot Jēzus mazo māsu likumu. “No 4.30 rītā līdz 8.30 vakarā es nebeidzu runāt un uzņemt cilvēkus: vergus, nabagus, karavīrus, ceļotājus un ziņkārīgos.” 1904. gadā viņš devās uz Tamanrasetu, kur dzīvoja tuaregu vidū. “Lai izplatītu svēto Evaņģēliju, es esmu gatavs iet līdz zemes galam un dzīvot līdz pēdējai tiesai...” 1909. gada sākumā un 1911. gadā viņš devās uz Franciju, kur tikās ar ģimeni un arī savu garīgo pavadītāju pr. Huvelinu. 1910. – 1911. gadā Šarls uzcēla Asekremas vientuļnieku mītni, kas atrodas 2700 metru augstumā virs jūras līmeņa, Hogara kalnos. Dzīvojot tuaregu zemē, viņš nodarbojās ar fizisku un tuaregu valodniecības darbu, kā rezultātā tika izveidota franču-tuaregu vārdnīca un Evaņģēlija tulkojums tuaregu valodā, kā arī tuaregu dzejas kopijas. 1915. gadā Tripolitānijas dienvidos izcēlās nemieri, kuru rezultātā Senuss uzbruka tuaregu reģionam. Šarls tolaik uzcēla nocietinājumu vietējiem iedzīvotājiem, bet 1916. gada 1. decembrī viņu nošāva senusieši. Pirms Šarla de Fuko kanonizācijas arhibīskaps Žans Pols Vesko OP (Alžīrija) teica: “Mēs joprojām jūtam viņa dzīvīgo un aktīvo klātbūtni mūsu vidū”. Viņš uzsvēra, ka visa Baznīca Ziemeļāfrikā ir šī franču vientuļnieka mantiniece: “Viņš mums ir pavēris ceļu. Šarls gribēja nest Kristu, un viņš to arī izdarīja. Viņš nesa Kunga klātbūtni starp cilvēkiem, kuri nepiekrita viņa ticībai. Šī priesteriskā dimensija mums ir ļoti svarīga. Šo dimensiju redzam arī mazajos brāļos.” "Nāc", Nr. 126 
Šarls de Fuko pie savas pirmās kapelas Tamanrasetā (Hoggar) 1905.g.
Šarls, “universālais brālis” ar draugiem Beni-Abē. Foto: Thejosephhouse.org
Šarla kaps El Goleā, Alžīrijā
| 
