Pēc šāda ievada viens no Vatikāna Radio atbildīgajiem par žurnālistu darbu Massimiliano Meniketti kavējas pārdomās par pāvesta Franciska ceļojumu pa Kanādu, kā arī pie attēliem, kas tapuši šai laikā, no 24. līdz 30. jūlijam. “Šie attēli paver telpu, rāda klusumu, sāpes un ciešanas, kā arī piederību, tikšanos, cerību,” turpina Meniketti redaktora slejā. Pāvests pats ir izteicies, ka viņš ir veicis grēku nožēlas ceļojumu zemē, kura pieredzējusi iezemiešu tautu moceklību. Sekojot asimilācijas politikai, iezemiešiem ir tikuši atņemti bērni un sadzīti rezidenciālajās, jeb internātskolās. Sešu dienu laikā pāvests ir šķērsojis Kanādu, skarot sirds un ģeogrāfiskās perifērijas, sasniedzot arktiskā polārā loka robežas, kur dzīvo vislielākā mūsu planētas inuitu kopiena. Ikvaluitā Francisks tikās ar bijušajiem rezidenciālo skolu audzēkņiem. Pāvests ienāca vienā no šādām struktūrām. Viņš ienāca klusumā. Šeit viņu gaidīja daži desmiti, pārsvarā gados vecu cilvēku, kas bija sasēdušies lokā vairākās rindās. Dažiem mugurā bija tradicionālie apģērbi. Sejā nebija saskatāma gandrīz nekāda izteiksme, taču pār acīm lēni ritēja asaras. “Šai mirklī ir kas vairāk par viena cilvēka dzīvi, tas ir veselas tautas apslāpētais kliedziens,” raksta pāvesta ceļabiedrs. Viņš paskaidro, ka tie bija vīrieši un sievietes, kas arī katoļu dēļ, ir pieredzējuši ciešanas, bet šajā tikšanās reizē guva cita veida pieredzi, proti, ka viņi tiek atzīti, apskauti un mīlēti. Apustuliskās vizītes laikā pāvests norādīja uz izlīgšanas un dziedināšanas ceļu, tāpat kā aizvadītajos mēnešos, kad Vatikānā pieņēma Kanādas pamattautu pārstāvjus. “Pāvesta klātbūtne bija “svētība un dāvana”,” apgalvoja Viltons Litlčailds, uzsverot, ka “tagad sākas darbs”. Litlčailds ir viens no iezemiešu vecajiem, kurš pats pārdzīvojis rezidenciālo skolu pieredzi. Šodien viņš ir 78 gadus vecs. Pāvestam viņš uzdāvināja indiāņu galvassegu, tiekoties Maskvacī. Francisks ar vanaga spalvām galvā – šī ir viena no īpašajām ceļojuma pa Kanādu fotogrāfijām. Lai pasniegtu šo dāvanu, sirmajam iezemiešu vīram bija jāpaveic ievērojama fiziska piepūle. Ikdienā viņš pārvietojas uz kruķiem, vai ratiņkrēslā, taču šoreiz Viltons Litlčailds bez jebkādas palīdzības pagāja pāris soļus uz priekšu un uzkāpa pa vairākiem pakāpieniem uz skatuves, kur sēdēja pāvests. Reizē tas bija apliecinājums, ka iezemieši ir atvēruši savas sirdis un ausis pret Labo vēsti, pret dzīvas Baznīcas realitāti, kas ir citāda, nekā tā, kas tos kādreiz pazemojusi un apspiedusi. Viens no attēliem, kas apliecina pārdzīvotās šausmas, bija sarkanais audums ar rezidenciālo skolu audzēkņu vārdiem. Skanot bungām, tas tika parādīts viesim. Tāpat, no atmiņas neizdzēšamā attēlā ir ietverta kādas iezemietes seja, kura, atmetot jebkādu protokolu, uzsāka dziedāt sāpju, dusmu un aizkustinājuma pilnu dziesmu, kuras skaņas atgādināja Kanādas himnu. Vēl kāds paliekošs attēls ir veco ļaužu un jauniešu sadošanās rokās brīdī, kad pāvests teica uzrunu iezemiešiem nozīmīgā Svētās Annas ezera priekšā. “Tie ir ciešanu, lepnuma, aizrautības, identitātes, deju, klusuma, lūgšanas, asaru attēli, kas pavadīja šo grēku nožēlas svētceļojumu, līdz ar kuru tiek uzsākta jauna perspektīva, un kurš uzliek uzdevumus un mērķus indivīdiem un institūcijām, visiem mums, lai sekotu pa dalīšanās un brālīguma ceļiem, lai klausītos un pievērstu skatienu cilvēkam un radītajam, atzīstot sevi kā Dieva bērnus,” pārdomu noslēgumā raksta Vatikāna Radio pārstāvis Massimiliano Meniketti. Vaticannews.va
Foto: pāvesta tikšanās ar Kanādas iezemiešu tautām (Vatican Media) | 
