Vēlāk Pāvesta Gregoriskajā Universitātē ieguva doktora grādu teoloģijā. No 1937. līdz 1947. gadam kalpoja par savas bīskapijas semināra vicerektoru, kā arī studentiem mācīja teoloģiju un kanonus. 1947. gadā kļuva par bīskapijas ģenerālvikāru, bet 1958. gadā kļuva par Vitorio Veneto bīskapu. Kā bīskaps piedalījās visās Otrā Vatikāna koncila sanāksmēs (1962–1965). 1969. gada 15. decembrī tā brīža pāvests Pāvils VI iecēla Albīno Lučiāni par Venēcijas patriarhu. 1973. gada 5. martā Pāvils VI viņu virzīja kardināla amatam. Pāvests Jānis Pāvils I bija Pētera pēctecis vien 33 dienas no 1978. gada 26. augusta līdz 28. septembrim, pirms pārcieta letālu sirdslēkmi. Viņš bija pirmais pāvests, kas pieņēma divus vārdus, tas ir, gan Jānis, gan Pāvils, par godu saviem priekšgājējiem Jānim XIII un Pāvilam VI. Jānis Pāvils I pāvesta krēslā sēdās pēc Pāvila VI un kļuva pazīstams kā "smaidošais pāvests". Uzreiz pēc ievēlēšanas viņš iemantoja pasaules simpātijas. Ar nošķiebušos balto piusku uz galvas un bērnišķīgu smaidu viņš Svētā Pētera bazilikas lodžijā "bezpalīdzīgi" izpleta rokas, it kā sacīdams: "Paskaties, ko viņi ar mani ir izdarījuši." Itāļi viņu sauca par Džanpaolo.
Jāņa Pāvila I runa bija pārsteidzoša savā vienkāršībā. Pāvesti attiecībā pret sevi parasti lietoja daudzskaitļa formu "mēs". Turpretī pāvests Lučani runāja kā tēvs ar saviem bērniem. Šī bija pirmā reize 75 gadu laikā - kad Pijs X, kurš arī bija no Venēcijas, pārņēma Svētā Pētera katedru -, kad par pāvestu kļuva pieredzējis draudzes priesteris un diecēzes bīskaps. Jo Lučiani nekad nebija strādājis ne Romas Kūrijā, ne pāvesta diplomātiskajā darbā. Runāja pat, ka viņš uz Romu braucis tikpat reti, cik iespējams. Romas kūrijas dzīves viņam bija sveša.
Pēc Svētā Pija X (1903-1914), Svētā Jāņa XXIII (1958-1963), Svētā Pāvila VI (1963-1978) un Svētā Jāņa Pāvila II (1978-2005) viņš būs piektais 20. gadsimta pāvests, kurš tiks paaugstināts uz altāra. Foto: Anefo/Nationaal Archief/Wikimedia Commons | 
