Vairāk nekā 40 gadus jūs strādājat ar laulātajiem pāriem. Vai pastāv iemesli, kuru dēļ cilvēkiem ir arvien grūtāk veidot laulības saites? Man jau sen ir izveidojies priekštats par šo tēmu. Garīgajā sfērā tā ir attālināšanās no Dieva un Viņa baušļiem, bet psihofiziskajā sfērā tā ir atšķirība starp vīrieti un sievieti, kuru bieži vien neapzināmies. Lūk, pasaule mūs mēģina pārliecināt, ka mēs visi esam vienādi, bet patiesībā sieviete un vīrietis atšķiras viens no otra, jo katrs ir aicināts citam mērķim – sieviete, lai būtu par māti, vīrietis, lai būtu par tēvu, runājot īsumā. To labi saprata pāvests Jānis Pāvils II – viņš kopš sava pontifikāta sākuma trešdienas katehēzēs daudz runāja par “miesas teoloģiju”. Cilvēki bieži aplaudēja, klausoties pāvesta vārdos, un tomēr ne vienmēr radās izpratne, ka sieviete, salīdzinot ar vīrieti, ir radīta citam mērķim. Ja vīrietis un sieviete ieticēs šīs pasaules meliem par dzimumu identiskumu, ātri pārliecināsies, ka katrs citādi domā, citādi darbojas, viņiem ir atšķirīgas ilgas un līdz ar to tie “neder” viens otram. Kādi, jūsuprāt, ir galvenie noteikumi, lai veidotos saikne starp laulātajiem? Pats svarīgākais ir tas, lai cilvēki, kuri grib veidot laulību, prastu veidot attiecības un nevis vienalga kādas attiecības, bet neliekuļotas mīlestības attiecības. Lai to varētu īstenot dzīvē, nepieciešams skaidri saprast, kas tad ir mīlestība. Ir daudz skaistu mīlestības definīciju, bet es pieturos pie vienas. Šī definīcija atrodama Vatikāna II koncila konstitūcijā Gaudium et spes un to bieži citēja arī Jānis Pāvils II. Šī definīcija skan šādi: “Cilvēks sevi pilnībā var atklāt, tikai nesavtīgi sevi dāvājot.” Mīlestība ir darbība – nesavtīga sevis dāvāšana otram. Bez šīs nesavtīgas dāvāšanas mēs nevaram realizēt savu aicinājumu, nevaram saprast sevi un nevaram būt laimīgi. Ja laulātos vieno mīlestības saikne, tad viņiem jābūt spējīgiem ziedot sevi viens otram. Taču tas nozīmē, ka viņiem ir jāvalda pār sevi. Kā jūs saprotat šos vārdus – valdīt pār sevi? Atklāt, kas ir labs un kas slikts, un vēlēties darīt labu pat tad, ja tas saistīts ar nopietnām sekām, pat tad, ja draud dzīvības zaudēšana. Cilvēks, kurš ir iekšēji brīvs un spēj valdīt pār sevi, ir gatavs par ideju, kurai tic, atdot dzīvību. Laulībā nav runa par dzīvības atdošanu, izlejot savas asinis, bet, pakārtojot savu dzīvi otram cilvēkam (sievai, vīram) un pēc tam arī bērniem. Daudzi cilvēki, uzsākot laulības dzīvi, sapņo par skaistu mīlestību, bet pilnībā nevalda pār sevi un savām iegribām. Es runāju te par visiem, kas ir nonākuši dažādās atkarībās. Piemēram, kādā veidā erotomāns var apsolīt mīlestību, cieņu un uzticību otrai personai? Viņš nespēs izpildīt šos zvēresta vārdus... Tam ir nepieciešams briedums, bet atcerēsimies, ka briedums tiek sasniegts ar pašaudzināšanu, ar askēzi, ar atteikšanos. Cilvēks, kurš mācās atteikties no kādām lietām, spēs valdīt pār sevi un varēs sevi ziedot mīlestībā. Bet tas, kurš nekad sev neko nav atteicis, nebūs spējīgs veidot patiesas mīlestības attiecības. Tomēr, vai valdīšana pār sevi un askēzes praktizēšana ir pietiekama, lai mīlētu otru? Nē, mums vajag arī pieņemt lēmumu, lai ziedotu savu dzīvību mīlestībā. Un te gribu uzsvērt, ka sievietēm ir dabīga velēšanās un gatavība ziedot sevi mīlestības attiecībās (protams, viņas var bēgt no šīs dabīgās vēlmes, piemēram, profesionālās karjeras veidošanā). Vīriešiem tas padodas daudz grūtāk, jo viņu pasaule ir vispirms materiālā pasaule, nevis cilvēcisko attiecību pasaule. Sievietēm, lai mīlētu, nevajag bēgt no savas dabas, bet vīriešiem vajag savu dabu pārvarēt. Bez abu laulāto draugu apzināta lēmuma nesavtīgi sevi dāvāt nevarēs izveidot mīlestības attiecības, jo viņiem traucēs egoisms. Jūs daudz runājat par lēmumu, par gribu, taču mīlestība visbiežāk cilvēkiem saistās ar skaistām jūtām. Kāda tad ir jūtu loma mīlestībā? Cilvēki ļoti bieži jauc mīlestību ar jūtām. Mīlestība nav jūtas, bet gan gribas lēmums, taču jūtām arī ir liela nozīme. Ļauties sevis pārvarēšanas procesam, spējai ziedoties, pacelties augstākā attiecību līmenī. Kad iemīlējies vīrietis cīnās par sievietes iegūšanu, viņš ir spējīgs uz daudzām lietām. Tomēr, ja viņa atdodas vīrietim pirmajā randiņā, tad viņš zaudē motivāciju, lai viņas dēļ pūlētos... Ja cilvēki uzsāk intīmās attiecības bez laulības, tad viņi dod vaļu tik stiprām emocijām, ka tālākā savstarpējās iepazīšanas iespēja tiek bloķēta. Viņa nepieņem par savu “princi” nekādas kritiskas piezīmes, bet viņš neredz “princesi” patiesajā gaismā. Tuvinieki viņiem bieži mēģina izteikt arī objektīvus komentārus: “Paskaties uz viņas māsu, paskaities uz māti!”, bet viņš apgalvo: “Viņa būs citāda.” Spēcīgas seksuālās izjūtas padara cilvēku aklu. Protams, pasaule jauniešus mudina uz kopdzīvi, sakot, ka tad viņi labāk viens otru iepazīs, bet tā nav patiesība, jo viņu savstarpējā iepazīšana spēcīgā seksuālā piedzīvojuma dēļ tiek nobloķēta. Bieži notiek tā, ka jaunieši, kuri dzīvo kopā bez laulības, apgalvo, ka ir ticīgi, bet tā ir divkosība, liekulība. Ja viņi ir ticīgi, tad viņiem jātic Dievam, kas saka: “Tev nebūs laulību pārkāpt.” Taču viņi ar savu rīcību saka: “Dievs, Tu esi neprātis, Tu nezini, kas mums nāk par labu. Mēs dzīvosim kopā, jo zinām, ka tas nesīs mums laimi.” Ko jūs teiktu jaunietim, kurš saka: “Mēs dzīvojam kopā, jo mīlam viens otru, mēs labi attiecamies pret otru, kalpojam sev...”. Ticīgam es teiktu: “Esi nedaudz pazemīgāks, uzticies Dievam, jo Viņš ir gudrāks par tevi.” Taču neticīgam vajag nedaudz ilgāk skaidrot un pamatot... Varbūt tad noderētu kāds patiess notikums no dzīves. Kāds jaunietis dzīvoja ar meiteni viņas personīgajā dzīvoklī un visu laiku sacīja, ka viņa tam neuzticas, jo, ja uzticētos līdz galam, tad viņam pārrakstītu dzīvokli. Viņa, lai pierādītu šim jaunietim savu uzticību, aizgāja pie notāra un pārrakstīja viņam savu dzīvokli. Pēc tam viņš viņu izmeta no “sava” dzīvokļa. Tādā gadījumā neviena tiesa neiestāsies par šo sievieti. Ja viņa būtu sieva, tad situācija izskatītos pilnīgi citādāk. Laulība ir publisks akts, kurā laulātie draugi uzņemas rūpes viens par otru un apsola līdz dzīves beigām rūpēties gan par laulāto draugu, gan par kopīgajiem bērniem. Ja kāds baidās uzņemties šādu atbildību, tad tas liecina par brieduma trūkumu. Vīrietis varētu pieņemt šādu lēmumu, gaidīdams fizisko vienotību, bet, ja meitene viņam atdodas bez jebkādām saistībām jau agrāk, tad, kāpēc gan viņam vajadzētu censties! Nav iespējams pamatot to, ka kopdzīve pirms laulībām nestu kādu labumu. Daudzas no šādām attiecībām nekad nebeidzas ar laulību. Jaunieši šķiras, būdami ievainoti, bet, ja, neraugoties uz to, ka dzīvoja kopā pirms laulībām, tomēr apprecas, tad daudz biežāk šādi pāri šķiras. Nav šaubu, ka gan ticīgiem, gan arī neticīgiem – šķīstība ir vislabākais veids kā sagatavoties laulības dzīvei. Jūs runājat par jūtu lomu pirms laulībām, bet kāda ir to loma pēc laulībām? Tas nav labi, ja ģimenes dzīvē jūtas tiek atstātas novārtā. Tad laulātā drauga dzīvē var parādīties cilvēks, kurš uzmodinās viņā maigas jūtas, piemēram, sakot: “Cik tu esi brīnišķīgs cilvēks, gudrs, apdāvināts, bet sieva tevi nenovērtē...” Uzmodinātās jūtas mēs esam gatavi nosaukt par mīlestību un tā rezultātā gadās, ka tiek atstāts laulātais draugs un bērni. Taču vai šīs jūtas ir mīlestība? Nē! Mīlestība nedara ļaunu otram. Kad sastopos ar šādām situācijām ģimeņu pastorālajā konsultācijā, es saku: “Jūsu iemīlēšanās stāvoklim – citas sievietes apbrīnošanai nav nekā kopīga ar mīlestību. Jūs vienkārši esat nenobriedis. Jūs esat zaudējis kontroli pār savām jūtām un šī brieduma trūkuma dēļ gribat aiziet pie citas sievietes un nodarīt pāri savai sievai un bērniem.” Atgriežoties pie mūsu sarunas temata: kādus faktorus jūs atzīstat par būtiskiem saišu veidošanā laulībā? Ļoti svarīga ir pareizas komunikācijas māksla. Ja laulātajam pārim ir laba griba un viņi mācās komunicēt ar otru tādā veidā, lai neievainotu, bet uzmundrinātu un atbalstītu viens otru, patiesībā ar to pietiek. No savas pieredzes zinu, ka līdz šķiršanās situācijai nonāk laulātie, no kuriem vismaz viens ir attālinājies no Dieva. Taču no vislielākajiem kritieniem pieceļas tie pāri, kuros abi atgriežas pie Dieva – pie lūgšanas, pie grēksūdzes un sakramentiem. Ja mēs vēlamies veidot ilgstošas mīlestības attiecības laulībā, tad nepieciešams turēties pie Dieva. Ir kāda vienkārša norāde. Ja mēs to ievērosim, tad laulība būs stipra. Jo tādu garantiju dod pats Dievs. Aicinu laulātos pirms gulēt iešanas kopīgi katru vakaru kopā lūgties vienu Tēvreizi. Šajā lūgšanā ir vārdi: “Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Nav iespējams godīgi izteikt šos vārdus, vispirms neatrisinot strīda, konflikta, naida jautājumu ar laulāto draugu. Ja laulātie tiešām katru dienu viens otram piedotu, tad mēs nenonāktu līdz šķiršanās situācijai. “Tēvs mūsu” lūgšana ir impulss, kas virza uz šādu piedošanas stāju. Laulātie, kuri kopā lūdzas, nešķiras, un es to saku, balstoties 40 gadu pieredzē, strādājot ar laulātiem pāriem. Protams, šie laulātie pāri pārdzīvo dažādas grūtības, brīžiem ļoti lielas, bet paliek kopā, jo viņi ir būvējuši savu māju uz klints. Bet māja, būvēta uz klints, kas ir Kristus, vienmēr pastāvēs, pat, ja gāzīsies pār šo namu lietus un vēja brāzmas. Vēja brāzmas tomēr gāzīsies, jo konflikti un krīzes nepaiet secen pat labiem un ticīgiem pāriem. Kā pret tiem attiekties? Vispirms atšķirsim konfliktu no krīzes. Konflikts ir situācija, kurā saduras ar sevi divas pilnīgi pretējas vēlēšanās, piemēram, viņš grib atvaļinājumā braukt kalnos, bet viņa – atpūsties pie jūras. Sakarā ar to, ka mums ir dažādas vēlmes, konflikti parādās katrās attiecībās. Mēs nevaram izvairīties no konfliktiem, bet tos vajag risināt. Būtiski ir necīnīties vienam ar otru, bet kopīgi padomāt, kas mums būs labāk. Kaut kas gluži cits ir krīze laulībā, kas parādās tad, kad ilgāku laiku ir slikta komunikācija. Krīze vienmēr saistās – un neatkarīgi no fakta, vai cilvēki ir ticīgi, vai arī nē – ar atkāpšanos no likumiem, kas ir ietverti Dieva baušļos. No ceturtā līdz desmitajam bauslim runa ir par attiecību veidošanu starp cilvēkiem, tātad arī laulāto starpā. Ja cilvēks sāks atkāpties no šiem likumiem – pārstās godāt vecākus, sāks pārkāpt laulību, nogalināt, zagt, melot un iekārot – tad viņš degradēs sevi un savu laulību. Ko tad darīt? Ticīgiem cilvēkiem es vienmēr saku: “Sāciet ar grēksūdzi, atgriezieties pie lūgšanas un sakramentiem.” Tie ir svarīgi līdzekļi. Bet dažreiz laulātajam pārim ir nepieciešama arī psiholoģiska terapija, lai redzētu, ka katram no viņiem ir sava līdzdalība krīzē – lai atteiktos no pārliecības, ka visā ir vainīga mana otrā puse. Ja viņi to neizdarīs, tad problēmas risināšana būs pavirša, jo vīrs turpinās apgalvot, ka pie visa ir vainīga sieva, bet sieva, ka vainīgs ir vīrs. Vai ir kāda laimīgas laulības recepte? Laulātajiem draugiem vajag tiekties uz briedumu – vislabāk uz svētumu. Viņiem jāmācās ziedot sevi mīlestībā un prast veidot savstarpējas attiecības, pateicoties labai komunikācijai. Ja viņu pūliņi tiks atbalstīti ar Dieva žēlastību, tad viss būs labi, pat ļoti labi. Interviju no poļu valodas tulkoja priesteris Andris Ševels MIC
Ilustratīvs foto: Cathopic.com/Francisco Xavier |
