Ja jūs jebkurā ceturtdienā no plkst. 17.00 līdz plkst. 18.00 ienāktu mūsu draudzes baznīcā, raksta Sūzena Elizabete Andersone (Suzanne Elizabeth Anderson), jūs būtu mazliet apjukuši. Agrā vakara blāvajā gaismā jūs ieraudzītu četrus līdz divdesmit cilvēkus sēžam klusumā, pieklājīgā attālumā vienu no otra, noliektām galvām vai lūkojoties uz altāri. Daži var arī kaut ko lasīt. Jūs varētu nodomāt, ka viņi gaida uz kaut ko. Varbūt gaida dievkalpojuma sākšanos? Taču nē, ne šoreiz. Ikkatrs viens visu stundu sēdēs klusumā. Un, jā, katru nedēļu jūs redzēsiet vienu un to pašu cilvēku grupas kodolu. Es esmu kļuvusi par vienu no viņiem. Izņemot Sv. Misi, šī ir stunda, kuru es katru nedēļu gaidu visvairāk. Mūsu draudzes iknedēļas biļetenā šī stunda norādīta vienkārši kā “adorācija”. Tā ir zināma arī kā Vissvētākā Sakramenta adorācija, klusās lūgšanas stunda, kad sēžam Dieva klātbūtnē, lūkojoties uz konsekrēto Hostiju zvaigžņstarotā monstrancē uz altāra. Sākumā piedalīdamās adorācijā laiku pa laikam, es sāku apzināties, cik daudz saņemu šīs stundas laikā, un tāpēc sāku censties to darīt katru nedēļu. Lūk, kas par lietu: es mājās veltu laiku Dievam katru rītu. Es lasu Bībeli, tad apceru izlasīto un lūdzos. Taču adorācijas laikā notiek kaut kas jūtami atšķirīgs, un ir kas tāds, ko nevar izteikt citādi, kā vien sēžot Vissvētākā Sakramenta priekšā un ļaujot savam prātam norimt; tur es sajūtu Dieva klātbūtni pavisam citādā veidā, nekā lūdzoties mājās. Es lūkojos uz Kungu, Mācītāju, un Mācītājs lūkojas uz mani. Un mīlestība piesaista un plūst pārpilnībā. Pāvests Jānis Pāvils II to (adorāciju) dēvēja par “žēlastības avotu”. Sākumā, man šķiet, adorācija un klusā lūgšana man kalpoja līdzīgam mērķim kā meditācija, tas ir, prāta nomierināšanai. Taču pēc plānās Henrija J. M. Nouvena grāmatiņas ar neveiksmīgi izvēlēto virsrakstu “Klaunāde Romā” (“Clowning in Rome”) izlasīšanas mana izpratne mainījās. Meditācijā mērķis ir sasniegt sevis iztukšošanos. Stundas laikā adorācijā mēs apklusinām prātu, iztukšojam sevi, bet tikai tik daudz un tamdēļ, lai kļūtu piepildīti ar Svēto Garu. Mēs nepaliekam tukši. Tā vietā, lai sēdētu izolācijā, mums pievienojas Dievs. Mēs veidojam attiecības un gūstam izpratni, ka Viņš ir tikpat lielā mērā ieinteresēts mūsu rūpēs, cik mēs paši. Iknedēļas adorācija ir izmainījusi visu manu pieeju lūgšanai. Tā man ir iemācījusi, cik vērtīgi ir pavadīt ilgāku laiku lūgšanu piepildītā sarunā ar Dievu. Stunda ir vajadzīga, jo uzreiz pēc ierašanās mūsu galva ir pilna ar pļāpām, un mēs atnesam līdzi šo nomocīto stāvokli – visu to pēdējo, pie kā mēs palikām [pirms ierašanās] – ienesam tieši adorācijā sev līdzi. Adorācijā apmēram pirmās 20 minūtes no manas sarunas ir tikai un vienīgi par mani. Galu galā, kad pagājušas apmēram 30 minūtes, mans prāts noskaidrojas, un es beidzot varu pievērst savu uzmanību Dievam. Lūgšanā es vēlos ik pa laikam atkārtot vārdus “Dievs” vai “Jēzus”, vai dvest uz Svēto Garu, lai tādējādi koncentrētu gan savu uzmanību, gan nodomu uz Dieva klātbūtni. Kad es beidzot visu atlaižu, es esmu spējīga vienkārši pielūgt. No šī fundamenta, šīs kontemplatīvās jeb klusās lūgšanas stundas, mēs varam pieaugt tajā, ko Nouvens apraksta kā “nemitīgās lūgšanas” praksi. Mēs varam pārvērst nebeidzamās domas, kas dienas laikā piepilda mūsu prātu, pastāvīgā dialogā ar Dievu, atverot savu sirdi un prātu Viņa pastāvīgajai klātbūtnei, kas vienmēr ir ar mums, un upurējot mūsu domas Viņam. Kad mūsu domas pāriet no “tikai uz sevi vērsta monologa uz Dievā centrētu dialogu”, mēs ieejam no “baiļpilnas izolācijas bezbaiļu sarunā ar Dievu”. Šī saistība man ir ļoti palīdzējusi. Es iedrošinu jūs to pamēģināt: atlieciet visu un veltiet vienu stundu nedēļā klusajai lūgšanai un dialogam ar Dievu. Ja nevarat to izdarīt katoļu baznīcā, piedaloties iknedēļas adorācijā, ir divi veidi, kā īstenot šo praksi jūsu mājās. Optimāli būtu atvēlēt vismaz vienu stundu laika un atrast vietu, kur varat sēdēt netraucēti klusumā – tas ļaus apklusināt iekšējo pļāpāšanu, un tas ir ļoti nepieciešams, lai dotos tālāk. Otrkārt, lai savu prātu aizvestu Dieva klātbūtnē, ir lietderīgi sākumā izlasīt vienu vai divus fragmentus no Bībeles. Šim mērķim lieliski noder Psalmi. Kā raksta Nouvens: “[..] vienatne ir vieta, kur Dievs atklāj sevi kā Dievu ar mums, kā Dievu, kurš ir Radītājs, Pestītājs un Svētdarītājs, kā Dievu, kurš ir mūsu eksistences avots, centrs un mērķis, kā Dievu, kurš vēlas dot mums sevi ar beznosacījuma neierobežotu un neapvaldāmu mīlestību [..]” “Vienatnē mēs satiekam Dievu. Vienatnē mēs atstājam aiz muguras mūsu daudzās aktivitātes, problēmas, uztraukumus, plānus un projektus un ieejam mūsu mīlošā Dieva klātbūtnē. Tur mēs ieraugām, ka tikai Viņš vienīgais ir Dievs un ka Dievs ir mīlestība.” “Beļģijas karalis Bodēns atzīmēja, ka sēdēšana Vissvētākā Sakramenta priekšā līdzinās sēdēšanai saulē – tev nekas vairāk nav jādara, kā vien jāiznāk no ēnas, - un tu sajūtīsi tās iedarbības spēku, vēlāk.” (māsa Brīža Makkenna (Briege McKenna)) Aleteia.org
Foto: Cathopic.com/Érica Viana | 
