Nepelnītās dāvanas un noslēpuma dimensija Pāvests Francisks vienā no vēstules pirmajiem punktiem raksta: “Ar šo vēstuli es vienkārši vēlos aicināt visu Baznīcu no jauna atklāt, aizsargāt un izdzīvot kristīgo svētku patiesību un spēku. Es novēlu, lai kristīgā dievkalpojuma svinēšanas skaistums un nozīmīgie augļi Baznīcas dzīvē netiktu sabojāti ar virspusēju un nonivelētu attieksmi pret to vērtību vai, vēl ļaunāk, to izmantošanu kādai ideoloģiskai vīzijai. Liturģijai, kā norāda nosaukums (leiton ergon — tautas darbs), vajadzētu pasargāt no reliģiskā subjektīvisma un apvienot, nevis šķelt Dieva tautu.” Pāvests vēlreiz uzsver divus mūsdienu draudus, no kuriem liturģija var mūs pasargāt: gnosticisms un pelaģiānisms. Pirmais “reducē kristīgo ticību līdz subjektīvismam, kas galu galā tur cilvēku ieslodzītu savās domās un jūtās”. Savukārt pelaģiānisms “mūs maldina, pieņemot, ka gūstam pestīšanu ar saviem pūliņiem un liturģiskā svinēšana mūs attīra, pasludinot ticībā nepelnīti saņemto pestīšanas dāvanu”. Tieši šo “nepelnīto” dāvanu piedzīvojam liturģijā. Tā ir nevis mūsu pūļu, bet gan paša sakramenta – neredzamās žēlastības redzamās zīmes – iedarbīgums, kas mūs vieno ar Dievu un saista kopā ar citiem ticīgajiem. Šī “nepelnītās” dāvanas un noslēpuma dimensija ir jāuzsver un pastāvīgi jāatklāj no jauna. Tomēr tajā pašā laikā nevar ignorēt liturģisko zīmju cilvēcisko dimensiju, ko pāvests īpaši atgādina: “Katrs dievkalpojuma svinēšanas aspekts ir rūpīgi jāizstrādā (telpa, laiks, žesti, vārdi, objekti, tērpi, dziedāšana, mūzika...) un katrs priekšraksts ir jāciena”. Ar šiem vārdiem Svētais tēvs iebilst pret īpaši Rietumos populārajiem liturģisko eksperimentu mēģinājumiem, kam patiesībā ir maz sakara ar realitāti, bet vairāk tie ir “izdomas bagāto” dievkalpojumu svinētāju reliģiskā subjektīvisma izpausme. Liturģisko zīmju valoda “Iespējams, šīs oriģinālās idejas var pietuvināt liturģiju ticīgajiem, taču tas ir nepareizs ceļš”. Pāvests uzdod jautājumu: “Kā atgūt spēju pilnībā izdzīvot liturģisko darbību? Tas bija koncila reformas mērķis. Izaicinājums ir ārkārtīgi prasīgs, jo mūsdienu cilvēks (..) ir zaudējis spēju iesaistīties simboliskā darbībā.” Patiesi, liturģisko zīmju valoda mūsdienu cilvēkam ir kļuvusi nelasāma. To ietekmē arvien uzmācīgā “attēlu” kultūra. Attēlu un multimēdiju plūdos mēs vairs nevaram pareizi nolasīt daudz smalkākās dabas zīmes, žestus, vārdus un klusumu, kas raksturo kristīgo liturģiju. Mēs nevaram iet pasaulīgo ceļu, jo tas vēl vairāk padziļinātu problēmu, bet ir nepieciešama atjaunota liturģija, lai no jauna atklātu liturģijas “pirmatnējo” cēlumu un pasargātu to no pasaulīgās steigas. Starp daudzajām pāvesta minētajām liturģiskajām zīmēm un simboliem, kas jāatklāj un jānovērtē no jauna, ir vērts pievērst uzmanību liturģiskā klusuma lielajai nozīmei. Cik bieži liturģiskajā praksē cenšamies šo klusumu piesegt ar vārdiem, dziedāšanu vai vienkārši izlaist to, uzskatot par nevajadzīgu laika tērēšanu! “Klusums ir absolūti svarīgs. Tas daudzkārt ir skaidri noteikts rubrikās. Visa Euharistiskā svinēšana ir iegrimusi klusumā, kas ir pirms tās sākuma un iezīmē katru tās rituālās attīstības brīdi. (..) Šāds klusums nav iekšējs patvērums, kurā var paslēpties kādā intīmā izolācijā, atmetot rituālo formu kā traucējošu līdzekli. Šāds klusums būtu pretrunā pašai dievkalpojuma svinēšanas būtībai. Liturģiskais klusums ir daudz svarīgāks: tas ir Svētā Gara klātbūtnes un darbības simbols, kas atdzīvina visu dievkalpojuma svinēšanas darbību. Tieši tāpēc, ka tas ir Gara simbols, tam ir spēks paust Gara daudzpusīgo darbību. (..) Klusuma ievērošana sekmē grēku nožēlu un atgriešanos. Tas uzmodina gatavību klausīties Vārdu un rosina lūgšanu. Tas ļauj mums pielūgt Kristus Vissvēto Miesu un Asinis. Viņš visiem kopības tuvībā atklāj, ko Svētais Gars var darīt mūsu dzīvē, lai mūs veidotu pakļāvīgus jeb līdzīgus lauztai Maizei. Liturģijas svinēšana – Baznīcas kopienas dzīves centrs Liturģiskā formācija, uz kuru aicina pāvests, ir uzdevums gan semināra audzinātājiem, gan priesteriem, gan atsevišķiem ticīgajiem. Šeit nevar izlaist intelektuālo dimensiju – liturģijas būtības un tās konkrēto zīmju jēgas izpratni, bet jo svarīgāka ir praktiskā dimensija: liturģijas svinēšana kā konkrētas Baznīcas kopienas faktiskais dzīves centrs – vai tā ir semināra, draudzes vai diecēzes kopiena. Pāvests raksta par “svinēšanas mākslu”, kas mums nemitīgi jāapgūst praksē un kas nav vien stingra turēšanās pie liturģisko priekšrakstu ievērošanas, bet gan ir kas vairāk. Priekšraksti ir pamats, sākumpunkts, bet tie nedrīkst palikt vien priekšrakstu līmenī. “Jābūt skaidram, ka dievkalpojuma svinēšanas māksla nav kaut kas tāds, ko var improvizēt. Tāpat kā jebkurai mākslai, tai ir nepieciešama konsekventa pielietošana. Amatniekam pietiek ar tehniku. Taču māksliniekam bez tehniskajām zināšanām ir jābūt arī iedvesmai, kas ir pozitīva īpašuma forma. Īstam māksliniekam nepieder māksla, viņš drīzāk pats tai pieder. Liturģiskā veidošanās nekad nebeidzas. Jūs nevarat sev teikt: “Es jau zinu visu par liturģiju, galu galā man bija piemērots kurss seminārā.” Šeit ir vajadzīga liela pazemība, apzināšanās, ka mēs saskaramies ar noslēpumu, kuru nekad pilnībā nesapratīsim: “Tāpat gan priesteriem, gan visiem kristītajiem liturģiskā formācija (..) nav kas tāds, ko var iegūt vienreiz un uz visiem laikiem. Tā kā svinamā noslēpuma dāvana pārsniedz mūsu spēju to apzināties, šīm pūlēm noteikti ir jāpavada ikviena nemitīga formācija ar maza bērna pazemību, nostāju, kas atveras apbrīnai.” Liturģijas svinēšanas neatbilstošie veidi Nemēģinot apkopot visu vēstuli un visus tās svarīgos pavedienus, ir vērts pievērst uzmanību asumam, ar kādu pāvests brīdina no liturģijas teatralizācijas un pašreklāmas, kas diemžēl kļuvusi par bieži sastopamu parādību svinētāju vidū. Pāvests šo pašreklāmu sauc par “slikti slēptu māniju būt uzmanības centrā”: “Ja tā ir taisnība, ka “ars celebrandi” (svinēšanas māksla) tiek prasīta no visas draudzes, kas to svin, tad ir arī taisnība, ka ordinētajiem kalpotājiem par to ir ļoti jārūpējas. Apmeklējot kristiešu kopienas, esmu pamanījis, ka veids, kā viņi izdzīvo liturģiskās svinības, ir atkarīgs no tā, kā viņu garīdznieks vada draudzi. Var teikt, ka ir dažādi “modeļi”, kā garīdznieki svin dievkalpojumu. Šeit ir iespējamais saraksts veidiem, kuri, lai arī pretojas viens otram, raksturo svinēšanas veidu, kas noteikti ir neatbilstošs: stingra askēze vai kairinošs radošums, garīgs misticisms vai praktisks funkcionālisms, sasteigts temps vai pārspīlēts lēnums, nevīžīga neuzmanība vai pārmērīga rūpība, sirsnīga laipnība vai priesteriskā bezkaislība. Ņemot vērā šo piemēru plašo klāstu, manuprāt, šo vadības modeļu neatbilstībai ir kopīga sakne: liels personālisms svinēšanas veidā, kas dažkārt pauž vāji slēptu māniju būt uzmanības centrā. Tas bieži kļūst skaidrāks, kad mūsu svinības tiek pārraidītas radio vai internetā, kas ne vienmēr ir piemēroti un prasa turpmākas pārdomas. Saprotiet mani pareizi: tā nav visizplatītākā uzvedība, taču nav nekas neparasts, ka draudzes cieš no šāda veida ļaunprātīgas izmantošanas.” (Nr. 54) Šajā sadaļā ir arī piezīme par liturģiskajiem raidījumiem. Nenoliedzot to vajadzību, pāvests norāda, ka priesteriem ir vajadzīgas “turpmākas pārdomas” – un visa vēstule liek domāt, kādam vajadzētu būt šo pārdomu saturam. Liturģijas vadītājs vienmēr ir Kungs Galu galā, lai gan liturģija ir “tautas darbs”, tā nepieder pašiem cilvēkiem vai svinētājam. Nekas nekad nedrīkst būt tās centrā, kas varētu aizēnot attiecības ar Kristu, kuram vienmēr jābūt pirmajā vietā. Neatkarīgi no tā, ko dara Dieva ļaudis vai svinētājs, “augšāmcēlies Kungs ir vadībā, nevis mūsu pašu brieduma trūkums, pieņemot lomas un uzvedību, kas vienkārši ir nevietā. Pašam priesterim vajadzētu būt pārņemtam ar tieksmi pēc kopības, kas Kungam ir attiecībā uz katru cilvēku. Tas ir tā, it kā viņš būtu novietots pa vidu starp Jēzus mīlestībā degošo Sirdi un katra ticīgā sirdi, kas ir Kunga mīlestības objekts. Vadīt Euharistiju nozīmē būt iegremdētam Dieva mīlestības ugunskurā. Tad paliek jautājums: vai veids, kādā svinam liturģiju un kā mēs tajā piedalāmies, izsaka šo fundamentālo patiesību? Vai liturģija ir tas, kur mēs pirmkārt piedzīvojam dzīvo Dieva mīlestību? Dieva, kurš vēlas mūs tuvināt Sev un vienu otram. Ja mēs koncentrējamies uz to, ja mūsu acis galvenokārt ir vērstas uz mūsu Kungu, kurš pats darbojas liturģijā, jautājumi, kas lieki uzjundīs liturģiskos strīdus, nonāks otrajā plānā. Noslēdzot savu vēstuli, pāvests uzsver, cik svarīgi viņam ir saglabāt Dieva tautas vienotību un pārtraukt šos neauglīgos un bieži vien pat skandalozos strīdus, kas tā vietā, lai koncentrētos uz liturģijas būtību, pievērš uzmanību sekundāriem jautājumiem. Jo, ja šādi detalizēti jautājumi tā vietā, lai vienotu kristiešus, veicina šķelšanās padziļināšanu starp viņiem, tie skar pašu liturģijas būtību, kas ir savienot ticīgos ar Dievu un citam ar citu.
"Nāc", Nr.127
Ilustratīvs foto: Cathopic.com/@agenciaeremo
|
