Iepriekšējās reizēs pāvests pievērsās tādāmizšķiršanas spējas neatņemamām “sastāvdaļām” kā ieklausīšanās savā sirdī, lūgšana, sevis iepazīšana un sirds ilgas. Šodienas temats bija: “Savas dzīves grāmata”. Svētais tēvs balstīja savas pārdomas uz Atkārtotā likuma grāmatas fragmentu: “Un tev būs pieminēt visu to ceļu, pa kuru Tas Kungs, tavs Dievs, tevi tuksnesī vadījis šos četrdesmit gadus, ka Viņš tevi pazemotu un pārbaudītu, ka Viņš zinātu, kas ir tavā sirdī, vai tu Viņa baušļus turēsi, vai ne” (8, 2). Mūsu dzīve ir visvērtīgākā ‘grāmata’, kādu esam saņēmuši, grāmata, ko daudzi, diemžēl, nelasa, vai arī to dara jau pārāk vēlu, atrodoties uz nāves gultas – sacīja pāvests. Taču tieši šajā grāmatā atrodas tas, ko mēs velti meklējam citur. Izcilais patiesības meklētājs svētais Augustīns to saprata, tieši pārskatot savu dzīvi un pamanot tajā klusos un diskrētos, taču pavisam izšķirīgos Kunga klātbūtnes soļus. Beigās viņš ar apbrīnu teica: “Tu biji apslēpts manī pašā, Kungs, bet es Tevi meklēju citur, un savā vājumā es gribēju satvert skaistumu, ko izstaro Tevis radītās lietas. Tu biji pie manis, bet es nebiju ar Tevi” (Atzīšanās X, 27.38). Līdz ar to Augustīns aicināja izkopt iekšējo dzīvi, lai mēs atrastu to, ko meklējam. “Ieej sevī,” viņš rakstīja. “Iekšējā cilvēkā mājo patiesība” (Patiesā reliģija, XXXIX, 72). Piebilstot, Francisks uzsvēra, ka tas ir aicinājums, ko viņš grib adresēt mums visiem un arī pats sev: “Ieej sevī. Pārlasi savu dzīvi. Pavēro sevī, kāds ir bijis tavs ceļš…”. Svētais tēvs atzina, ka bieži vien arī mēs piedzīvojam to, ko piedzīvoja Augustīns, proti, mūs paverdzina tādas domas, kas mūs attālina no sevis, aizspriedumainas idejas, kas nodara mums ļaunu. Piemēram: “Es neesmu nekā vērts”, “man viss ir slikti”, “es nekad neko labu nesasniegšu” utt. Šādas pesimistiskās domas mūs “nogremdē”. Pāvests skaidroja, ka lasīt savas dzīves stāstu nozīmē atzīt arī šādu “toksisko” elementu klātbūtni, taču, lai pēc tam paplašinātu sava stāsta pavedienu un iemācītos saskatīt citas lietas, un apjaustu, kā Dievs diskrēti darbojas mūsu dzīvē. Viņš pastāstīja, ka savā laikā pazina kādu cilvēku, par kuru ļaudis runāja, ka tam, varētu piešķirt “Nobela prēmiju” par negatīvismu. Šim cilvēkam viss bija slikti. Viņš visu redzēja “melnās krāsās”. Tad viņš satika kādu, kas tam palīdzēja iziet no šīs situācijas. Katru reizi, kad tas sāka žēloties, otrs sacīja: “Un tagad, lai būtu līdzsvars, pasaki par sevi arī kaut ko labu”. Tā, maz pamazām, viņš iemācījās paskatīties uz savu dzīvi un saskatīt sevī arī labo. Lasot savas dzīves grāmatu, mēs ieraugām ne tikai slikto, bet arī labo, ko mūsos sēj Dievs – piebilda Francisks. Turpinājumā pāvests atgādināja, ka izšķirtspējai ir naratīva jeb stāstījuma pieeja. Runa nav par apstāšanos pie precīzas darbības, bet par tās iekļaušanu kontekstā: No kurienes ir šī doma? No kurienes rodas tas, ko es šobrīd jūtu? Kurp mani ved tas, ko es šobrīd domāju? Vai tas ir kaut kas jauns, vai jau iepriekš piedzīvots? Ko man dzīve ar to grib pateikt? Pateicoties savas dzīves notikumu izklāstam, mēs varam saskatīt arī svarīgas nianses un detaļas, kas var izrādīties ļoti noderīgas, bet kas līdz šim bija apslēptas. Piemēram, lasīšana, kāds kalpojums, kāda satikšanās no pirmā acu uzmetiena var šķist mazsvarīgi, bet ar laiku kļūst par iekšēja miera un dzīvesprieka avotu, un ierosina citas labas iniciatīvas. Ir ļoti svarīgi apstāties un to saskatīt. Tas ir būtiski izšķirtspējai. Tas ir darbs pie to dārgo un apslēpto pērļu savākšanas, ko Kungs iesēja mūsu zemē. Francisks atzina, ka labais vienmēr ir apslēpts. Tāpēc ir vajadzīga lēna un neatlaidīga rakšana. Dievs darbojas diskrēti. Ja mēs iemācāmies pārlapot savas dzīves grāmatas lappuses, tad attīstām savu skatienu un iemācāmies pamanīt visus tos mazos brīnumus, ko labais Dievs veic mūsu ikdienas dzīvē. Tas palīdz mums atbrīvoties no toksiskiem stereotipiem. Ir vietā teiciens, ka cilvēks, kurš nepazīst savu pagātni, ir nolemts tās atkārtošanai. Ja mēs nepazīstam savu pagātni, tad riskējam to atkārtot, nokļūt sava veida apburtajā lokā un nevirzīties uz priekšu. Svētais tēvs aicināja mūs uzdot sev jautājumu: “Vai es kādreiz esmu kādam stāstījis savu dzīvi?” Tas ļauj iepazīt to, kas līdz šim nebija pazīstams, un tās var būt vienkāršas lietas un dzīves sīkumi, taču aiz kuriem slēpjas kaut kas ļoti svarīgs. Lai saskatītu, kā Dievs darbojas mūsu dzīvē, mums var ļoti palīdzēt arī svēto dzīves paraugs. Pāvests pieminēja, piemēram, svēto Ignāciju no Lojolas, kurš, balstoties uz pieredzi, secināja, ka dažas domas viņam sagādāja skumjas, bet citas – prieku. Tā, maz pamazām, viņš iemācījās atšķirt dažādās domas citu no citas, iepazīt dažādus garus. Iepazīt, kas mūsos notiek, ir svarīgi – piebilda Francisks. Noslēgumā viņš mūs mudināja dienas beigās sev pajautāt, kas šodien notika manā sirdī. Daži domā, ka veikt šādu sirdsapziņas izmeklēšanu, nozīmētu uzskaitīt savus grēkus. Un tādu mums ir daudz – atzina pāvests. Taču, nē, te nav runa par grēku uzskaitīšanu. Kas manī notika? Vai es biju priecīgs? Kas man sagādāja prieku? Vai es skumu? Kas man sagādāja skumjas? Tādā veidā mēs iemācāmies izšķirt, kas mūsos notiek. Vaticannews.va
Foto: Unsplash.com/Aaron Burden |
