Jo, kā atzīmēja svētais Jānis Pāvils II, "lūgšana ir atklāsme par to bezdibeni, kas ir cilvēka sirds — dziļumu, kas nāk no Dieva un ko tikai Dievs var piepildīt." Mēs pārvaram bezdibeni, piepildot bezdibeni ar lūgšanu. Lūgšana savā būtībā ir paredzēta, lai mūs aizsargātu. Katehisms mums pamāca, ka lūgšana ir cīņa pret mūsu valdniecisko un dominējošo “es” (sal. KBK, 2730). Dominējošais „es” būtu kā uz sliedēm atstāts vilciens bez vadības, visapkārt izraisot haosu, ja nebūtu kaut kas, kas to apturētu. Lūgšana pasargā mūs no mūsu pašu ļaunākajiem ieskatiem un attieksmēm, atbrīvo mūs, lai spētu dzīvot mūsu patieso “es”. “Jo dziļāk es atdodu sevi Dievam,” saka Dieva kalps Romano Gvardīni, “jo pilnīgāk ļauju Viņam iekļūt manā esībā, jo spēcīgāk Viņš iegūst varu pār mani, jo vairāk es kļūstu es pats.” Lūgšanas prioritāte kristīgajā ticībā norāda uz neapstrīdamu faktu: lai es būtu es pats, man ir vajadzīgs Kāds Cits. Bez lūgšanas mana dzīve ātri kļūst sadrumstalota. Neaizmirstiet otro termodinamikas likumu: jebkurai izolētai sistēmai ir dabiska tendence deģenerēties nesakārtotākā stāvoklī. Citiem vārdiem sakot, lietas vienmēr pāriet no kārtības uz nekārtību. Tā, kas neļauj tam notikt, ir kaut kāda vara, kas uztur labu kārtību. “Prasība pielūgt vienīgo Kungu cilvēku padara vienkāršāku un pasargā viņu no pilnīgas sašķeltības.” (KBK, 2114) Lūgšanā mēs esam nodrošināti ar drošību un nocietinājumu, kas citādi nav mūsu spēkos. „Lūgšana pārveido to mūsu dzīves daļu, kas mūs nomāc un sagrauj, un maina šīs nabadzības dabu. Tā pārvērš šo vajadzību, šo trūkumu, šo nabadzību par atkarību no Kāda Cita.” pr. Peter John Cameron, OP
Foto: jaunieši lūdzas Pasaules Jauniešu dienās Panamā 2019.g. | 
