“Mūsu vecā daba ir kopīga mums visiem, un tāda ir arī mūsu jaunā daba. Un tā kā mūsu vecā daba ir viena un tā pati, tad arī mūsu jaunā daba ir viena un tā pati. Kristus nebūtu varējis pieņemt mūsu katra dabu, ja vien katram no mums nebūtu jau bijusi viena un tā pati daba. Viņš nevarēja kļūt par mūsu brāli, ja mēs visi jau nebūtu bijuši brāļi. Viņš nebūtu varējis mūs padarīt par saviem brāļiem, nekļūstot par mūsu brāli. Ta nu mūsu brālība pirmajā cilvēkā ir tapusi par līdzekli mūsu brālībai Otrajā.” Ņemot vērā mūsu dabu, Viņš ar savu grēkus izpērkošo nāvi ir izdarījis to, ko Viņš nav darījis neviena cita labā. Pieņemot Eņģeļu dabu, Viņš nebūtu izdarījis mūsu labā to, ko Viņš ir paveicis; tā nav tikai Dieva Dvēseles pazemošanās, bet gan Viņa pazemošanās mūsu dabā, kas ir mūsu dzīve. Viņš varētu būt pazemojies kādās citās dabās, ne cilvēka dabā, bet tika noteikts, ka "Vārdam" jākļūst "par miesu". "Tā kā bērniem kopīgi ir miesa un asinis, tad arī Viņš tāpat to pieņēmis" (Ebr 2, 14-15). Un, kā Rakstos teikts: “Jo Viņš nekur nerūpējas par eņģeļiem, bet rūpējas par Ābrahama pēcnācējiem.” (Ebr 2, 16)
Un, tā kā Viņš pieņēma mūsu dabu, tas ir nepieciešamais nosacījums, lai Viņš piešķirtu mums tos lielos labumus, kas mums tika no Viņa nāves. Tāpēc, kā es jau teicu, bija nepieciešams, lai mums visiem būtu viena un tā pati, vienādā sākotnējā daba - lai mēs tiktu atpestīti. Mums visiem jābūt tādai pat dabai, kādu pieņēma Pestītājs. Ja mūsu daba būtu bijusi atšķirīga, Viņš būtu izpircis kādu, bet citu nē. Mūsu kopīgā daba ir tā, ka esam viens un visi esam viena cilvēka – Ādama – bērni, un tādējādi mūsu krišanas vēsture ir saistīta ar mūsu atgriešanās, atlabšanas vēsturi. Kristus pieņēma mūsu dabu, kad Viņš to izpirka; Viņš to izpirka, liekot tai ciest Viņā; Viņš to attīrīja, padarot to tīru Sevī: vispirms svētīja to Sevī, padarīja taisnu, padarīja to pieņemamu Dievam, pakļāva to attaisnojošajām ciešanām un tad nodeva to mums. Viņš to paņēma, svētīja, lauza un teica: “Ņemiet un daliet [to] savā starpā.” (Lk 22, 17) Un turklāt Viņš paaugstināja cilvēka dabas stāvokli, pakļaujot to pārbaudījumiem un kārdinājumiem: tas, ko neizdevās paveikt Ādamā, to varētu paveikt Viņā. [..] Lai gan Viņš bija Dievs no mūžīgiem laikiem, Tēva vienpiedzimušais, Viņš uzņēma sevī cilvēku domas, pieķeršanos un vājības, tādējādi Viņš caur savas dievišķās dabas pilnību šīs domas un pieķeršanās paaugstina, un iznīcina šīs nepilnības, lai ar to, ka Dievs ir kļuvis Cilvēks, cilvēki caur brālību ar Viņu beigu beigās varētu kļūt kā dievi. [..] Bet šodien es vēlos vērst jūsu uzmanību uz domu, ar kuru es sāku, proti, mierinājumu, kas mums tika dāvāts, proti, ka mēs varam kontemplēt Viņu, kuru apustulis sauc par “cilvēku Kristu Jēzu”, par Dieva Dēlu mūsu miesā. Es domāju, doma par Viņu, “Dieva radīšanas sākumu”, “katras radības pirmdzimto” saista mūs, cilvēkus, savstarpēji ar līdzjūtības saitēm, tik daudz lielākām, nekā parastā daba, tik lielākām, cik Kristus ir ielāks par Ādamu. Mēs bijām brāļi, būdami vienas dabas ar to, kurš bija “no zemes, no pīšļiem”; tagad mēs esam brāļi vienā dabā ar “Kungu no debesīm”. Visas šīs kopīgās jūtas, kas mums bija piedzimstot, tagad, kad esam ieguvuši otro piedzimšanu, ir daudz intīmākas, tuvākas. Mūsu cerības un bailes, patikas un nepatikas, prieki un sāpes ir veidotas pēc viena parauga, ir izcirstas vienā tēlā, sajauktas un apvienotas līdz “Kristus mūža pilnības mēram” (Ef 4, 13). Par ko kļūst tie, kas baudījuši “Dzīvo maizi, kas nākusi no debesīm”, parādīja pirmie konvertīti, par kuriem teikts, ka viņiem “viss bija kopīgs”, ka “daudziem bija viena sirds un viena dvēsele”, kā “viena miesa un viens gars, viena cerība, viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens Dievs un visu Tēvs, kas pār visiem un ar visiem un visos mūsos”. (Apd 2, 44; 4, 32; Ef 4, 4-6) Jā, un [visiem] mums ir vajadzīga viena lieta, mums ir viens šaurs ceļš, viens bizness uz zemes, viens un tas pats ienaidnieks, vienas un tās pašas briesmas, tie paši kārdinājumi, tās pašas ciešanas, tāda pati dzīves gaita, tā pati nāve, tā pati augšāmcelšanās, tā pati Tiesa. Ja visas šīs lietas ir vienādas, un jaunā daba visiem ir viena un tā pati un visiem no viena un tā paša, nav brīnums, ka kristieši var just līdzi viens otram, gandrīz vai ar Kristus spēku, kurš jūt līdzi katrā no viņiem un katram no viņiem. Nē, tālāk, viņi jūt līdzi arī tajos aspektos, kur Kristus nav gājis un nav varējis iet, nevarēja būt priekšgājējs – es domāju, viņu kopīgajos grēkos. Šī ir atšķirība starp Kristus kārdinājumu un mūsējo; Viņa kārdinājumi bija bez grēka, bet mūsējie ar grēku. Kārdinājumu un mūs gandrīz vienmēr saista grēks. [..] mūsu ļaunā daba paliek mūsos, neskatoties uz jauno dabu, ko Kristus pieskāriens mums sniedz. Mūsu dvēselēm joprojām ir zemes principi (lai gan mums ir arī debesu principi), un tie ļoti simpatizē kārdinājumiem: kā spogulis uzreiz un pēc nepieciešamības atspoguļo to, kas tam tiek nolikts priekšā, tā arī nāves miesa mūs inficē, kad šīs pasaules kārdinājumi tai uzbrūk – kad tai tiek piedāvāts gods, pompa, slava, pasaules atzinība, spēks, vieglums, izdabāšana, jutekliskā bauda, atriebība, – tā neviļus tiem atbild un grēko – grēko tāpēc, ka tas ir grēks; grēkos, kamēr tie netiks pilnībā apspiesti un izdzīti no dvēseles ar pakāpenisku pieaugšanu svētumā un Gara spēku. Kristum no tā visa nekā nebija. Viņš bija piedzimis no bezvainīgās Jaunavas, nevainīgais Dieva Jērs. [..] Viņš uzvarēja arī to, kas bija grēcīgs, bet nejuta uz to kārdinājumu. Un tomēr ir skaidrs, ka, lai gan Viņa kārdinājumi šajā ziņā atšķīrās no mūsējiem, Viņa klātbūtne mūsos liek mums just līdzi vienam otram pat mūsu grēkos, kas nebūtu iespējams bez Viņa, jo, lai gan žēlastība mūsos ir kopīga mums visiem, arī grēki pret šo žēlastību ir kopīgi mums visiem. Mums ir vienas un tādas pašas dāvanas, pret kurām grēkot, un tāpēc tie paši spēki, tie paši pienākumi, tās pašas bailes, tās pašas cīņas, viena un tā pati vaina, tā pati grēku nožēla un tas, kas nevar būt nevienam citam, izņemot mūs. Kristietis ir viens un tas pats, lai kur viņš atrastos: kā Kristū, kas ir pilnīgs, tā arī pats sevī, kas vēl tikai trenējas doties pilnības virzienā; kā tajā taisnībā, kas viņam tiek piešķirta pilnībā, tā arī tajā, kas viņam tiek piešķirta tikai kādā noteiktā mērā, bet vēl ne pilnībā. [..] es uzskatu, ka kristieši, noteikti tie, kas atrodas vienādos ārējos apstākļos, savos kārdinājumos, iekšējās slimībās, kaitēs un ārstēšanās metodēs ir daudz līdzīgāki viens otram, nekā viņie vispār iedomājas. Cilvēki uzskata, ka ir izolēti šajā pasaulē; viņi domā, ka neviens nekad nav juties tā, kā viņi jūtas. Viņi pat neuzdrošinās izpaust savas jūtas, lai netiktu atklāts, ka neviens viņus nesaprot. Un tādējādi viņi arvien vairāk nokalst un sabojā to, kas pēc Dieva nodoma bija paredzēts Baznīcas paradīzes izrotāšanai ar skaistumu un saldumu. Viņu "mute nav atvērta", kā runā Apustulis, un viņu "sirds nav paplašināta", viņi ir "savažoti" sevī un liedz sev līdzekļus, kas viņiem pieder, lai vienlaikus dotu norādījumus un gūtu mierinājumu. [..] tā ka kristieši, lai arī viņi patiešām ir ļoti atšķirīgi, tomēr attiecībā uz līdzjūtības spēku vienam pret otru tie atradīsies vienā līmenī. Viens nav par augstu vai otrs par zemu. Viņiem ir kopīgs pamats; un kā viņiem ir viena ticība un cerība, un viens Gars, tā arī viņiem ir viens un tas pats kārdinājumu loks un viena un tā pati grēknožēla. Būtu labi, ja mēs to visu saprastu. Varbūt iemesls, kāpēc mūsu vidū ir tik zems svētuma standarts, kāpēc mūsu sasniegumi ir tik vāji, mūsu skatījums uz patiesību ir tik trūcīgs, mūsu ticība tik nereāla, mūsu vispārējie priekšstati ir tik mākslīgi un ārēji, ir tas, ka mēs neuzdrošināmies uzticēt viens otram savu sirds noslēpumu. Mums katram ir viens un tas pats noslēpums, un mēs to paturam pie sevis, un baidāmies, ka tas ir atsvešināšanās iemesls, kas patiesībā būtu savienības saikne. Mēs nepārbaudām savas dabas brūces rūpīgi; mēs neliekam savas ticības pamatus mūsu iekšējā cilvēka zemē; mēs notīrām lietu ārpusi; mēs esam laipni un draudzīgi viens pret otru vārdos un darbos, bet mūsu mīlestība nepalielinās, mūsu pieķeršanās ir saspringta, un mēs baidāmies ļaut attiecībām sākties no saknes [..]. Sprediķis no grāmatas “The works of Cardinal Newman: Parochial and plain sermons, vol. V”, 1870. |
