Šai Ziemassvētku laikā evaņģēlijos mēs lasām par grūtībām, kuras piedzīvoja jauna, bet nabadzīga ģimene, kura nevarēja atrast mājvietu un arī par šo grūtību atrisināšanos caur brīnumaino iejaukšanos no augšienes. Jēzus ģimene, laicīgas varas, kuru nerūpēja tādu cilvēku kā Jāzeps un Marija grūtības un izdevumi, šī ģimene bija spiesta doties tālā un grūtā ceļojumā. Sasniedzot gala punktu, radās jaunas grūtības ar pajumti. Kaut dzimšana bija jau tuvu, tad tomēr cilvēku vienaldzība bija liela. Protams, Dievs vadīja Jāzepu, ģimenes galvu, eņģeļi deva viņam padomu, ko darīt, tomēr tas nemazināja grūtības un nedrošību, kas pavada tādu ceļinieka dzīvi. Dieva Dēls patiesi nāca, lai būtu viens no mums, lai dalītos mūsu dzīvē. Tā nebija kāda, kurš nāk no bagātas zemes, pieklājības vizīte, un kurš vēlas palīdzēt nabagiem; kurš atved dārgas un nepieciešamas dāvanas, bet pats ir nodrošināts ar visu nepieciešamo, lai vizītes laikā dzīvotu labi, vēl vairāk, kuram jau ir sagādāta atpakaļ biļete. Tāds labdaris atbrauc, lai redzētu, kā cilvēkiem šeit asaru ielejā klājas, kādu laiciņu padzīvo kopā ar tiem, kurus tik devīgi apdāvina, bet tā patiesi, nekas viņu nesaista ar šiem cilvēkiem, jo nespēj dalīties viņu liktenī. Līdzīgi kā uz baznīcu šodien, tā uz Betlēmes kūtiņu nāk dažādi cilvēki. Vieni to dara ar dievbijību, līdzīgi ganiem, kuri atnāca paklausot Dieva aicinājumam, lai pagodinātu Dieva Dēlu un upurētu savas vienkāršās dāvanas. Viņi atnesa to, kas viņiem bija. Gani paši dzīvoja kūtiņās kopā ar lopiem, un zināja, ka Mesijam, kuru pagodina, Viņa Mātei un sv. Jāzepam ir nepieciešama palīdzība. Citi nāca ziņkārības dzīti. Brīnumainie ganu stāsti par zīmēm no debesīm lika viņiem ielūkoties kūtiņā ar cerību, ka ieraudzīs ko neparastu. Viņi nenāca pagodināt, neatnesa dāvanas; viņi meklēja sensāciju. Līdz mūsu dienām ir saglabājušies tā saucamie apokrifiskie evaņģēliji, kas stāsta par brīnumiem, kuri notika Betlēmē; par to cilvēku izbrīnu, kuri sastapās ar no Jaunavas dzimušo Dēla noslēpumu. Diemžēl mēs nezinām tā cilvēka vārdu, kurš bija atnācis uz kūtiņu ne intereses dzīts, ne dievbijības vadīts, bet vienkāršas cilvēciskas labvēlības mudināts. Kad ieraudzīja, kādā bezcerīgā situācijā ir jaunā Māte, tad upurēja Viņai savu mājokli. Uzņēma Mariju, Jāzepu un Bērnu pie sevis. Zinām, ka tad, kad atnāca gudrie uz Betlēmi, Marija vairs nemājoja kūtiņā, bet kāda Betlēmes iedzīvotājā mājā. Šī saimnieka žests pelna īpašu uzmanību. Tas ir evaņģēlisks žests. Žests, kuru gaida Dievs. Cilvēks ielūdz Dievu savā mājoklī un piekrīt visām no tā izrietošām sekām. Tas nebija viegls lēmums. Šodien mums jāpajautā sev, ko es meklēju Betlēmes kūtiņā; ko es meklēju baznīcā? Vai aizkustinājumu, kas rodas no dievkalpojuma un Ziemassvētku melodijām; vai klusumu lūgšanā un pielūgsmē, sekojot ganu piemēram; vai esmu gatavs ieiet kūtiņā un teikt Marijai: ņem savu Bērnu un nāc uz manu māju!? Nav tur eiroremonts, nav luksus apstākļi un tomēr ir labāk nekā kūtiņā. Ir gulta, silts ūdens, ir kaut kas ēdams…. Tas nav viegls lēmums. Ir jāatdod Dieva rīcībā mana māja, mans dzīvoklis. Viņš būs Kungs, bet es tas, kurš Viņam kalpo. Jo vairāk Viņā redzēšu Dievu, jo vairāk atteikšos no saviem plāniem. Atvēršu durvis visiem, kas pie Viņa nāks. Zaudēšu savu mājokli, savu laiku, bet vai zaudējot kaut ko Dieva dēļ, es tiešām būšu zaudētājs? Tas nav viegls lēmums, vieglāk ir atnākt, varbūt pagodināt, atdot dāvanas, nodziedāt Ziemassvētku dziesmu un atstāt Dievu silītē un pašam atgriezties savā mājā, savā gultā, aizslēgt sava nama durvis. Vieglāk! Paņemt Dievu un atgriezties mājās kopā ar Viņu ir grūts lēmums; tas prasa lielu drosmi. Bet tieši tādu lēmumu mums diktē ticība un mīlestība. Pieņemt Dievu un piekrist visām no tā izrietošām sekām nozīmē uzsākt patiesu ticības dzīvi, pilnu mīlestības uz Viņu un tuvākajiem. Lūgsim šajā Ziemassvētku priekšvakarā, lai šie svētki palīdz augt mūsu ticībai un mīlestībai. Lai tās veido mūsu ikdienu pēc svētkiem. Tad tie patiesi būs svētki, kuros Dievs piedzims mūsu sirdīs. Bīskaps V. Stulpins | 
