Pēdējā reize, kad (bijušā) pāvesta nāve nenozīmēja pontifikāta beigas, bija 1417. gadā. Benedikta XVI, laicīgajā vārdā Jozefa Ratcingera, aiziešana ir notikusi šodien Vatikānā, gandrīz 10 gadus pēc viņa paziņojuma par atkāpšanos no pontifikāta, kas par lielu pārsteigumu izskanēja 2013. gada 11. februārī līdz ar īsas deklarācijas nolasīšanu latīņu valodā izbrīnīto kardinālu priekšā. Nekad divus gadu tūkstošus ilgajā Baznīcas vēsturē pāvests nav atstājis katedru tāpēc, ka būtu juties fiziski neatbilstošs panest pontifikāta nastu. No otras puses, atbildot uz žurnālista Petera Zēvalda jautājumu grāmatā-intervijā “Pasaules gaisma’’, kas ir publicēta trīs gadus pirms tam, viņš zināmā veidā anticipēja savu atkāpšanos, sakot: “Kad pāvests nonāk pie skaidras apziņas, ka fiziski, mentāli un garīgi vairs nespēj pildīt sev uzticēto pienākumu, tad viņam ir tiesības un dažos gadījumos arī pienākums atkāpties”. Neraugoties uz to, ka viņa valdīšanas epilogs notika agrāk nekā šīszemes dzīves beigas un sastādīja milzīgas nozīmes vēsturisku precedentu, būtu netaisnīgi atcerēties Benediktu XVI tikai šī iemesla
Koncila teoloģiskais “pusaudzis” Jozefs Ratcingers, žandarma dēls, kurš piedzima 1927. gadā vienkāršā un ļoti ticīgā katoļu ģimenē, bija pēdējā gadsimta Baznīcas virzošais spēks. 1951. gadā, kopā ar brāli Georgu viņš tika iesvētīts par priesteri, divus gadus vēlāk kļuva teoloģijas doktors un 1957. gadā ieguva habilitāciju, lai kā profesors pasniegtu dogmātisko teoloģiju. Viņš lasīja lekcijas Freizingā, Bonnā, Minsterē, Tībingenē un visbeidzot Ratisbonā. Līdz ar viņu mūžībā ir aizgājis pēdējais no pāvestiem, kuri personīgi bija iesaistīti Vatikāna II koncila darbos. Būdams vēl pavisam jauns, bet jau cienīts teologs, Ratcingers kā Ķelnes kardināla Fringsa eksperts, sekoja reformējošajam spārnam. Viņš bija to vidū, kuri spēcīgi kritizēja Romas kūrijas sagatavotās shēmas, kuras vēlāk tika atraidītas bīskapu lēmuma dēļ. Jaunais teologs Ratcingers uzskatīja, ka tekstiem “ir jādod atbildes uz neatliekamākajiem jautājumiem un tas ir jādara cik vien iespējams, netiesājot un nenosodot, bet izmantojot valodu maigu kā mātei”. Ratcingers slavināja jauno liturģisko reformu un izcēla tās providenciālās neizbēgamības iemeslus. Viņš teica, ka, lai atgrieztu liturģijas patieso dabu, ir jāspēj “pārkāpt latīņu valodas mūrim”. Ticības sargs kopā ar Vojtilu Nākamais Benedikts XVI ir arī tiešs liecinieks pēckoncila krīzei, protestiem universitātēs un teoloģijas fakultātēs. Viņš piedalās diskusijās, kurās tiek aplūkoti jautājumi par būtiskām ticības patiesībām un par mežonīgu eksperimentēšanu liturģijas jomā. Jau 1966. gadā, gadu pēc koncila beigām, viņš izsakās, ka saskata tendenci “kristietību pārdot par pazeminātām cenām”. Pāvils VI 1977. gadā 50 gadus veco priesteri nominē par Minhenes arhibīskapu un dažas nedēļas vēlāk ieceļ viņu kardināla kārtā. Jānis Pāvils II 1981. gada novembrī uztic viņam vadīt Ticības mācības kongregāciju. Sākas spēcīga sadarbība starp poļu tautības pāvestu un teologu no Bavārijas, kas izbeidzas tikai ar Vojtilas nāvi, kurš līdz pat pēdējam brīdim atsakās pieņemt Ratcingera atteikumu, nevēloties zaudēt tik vērtīgu darbinieku. Tie ir gadi, kad bijušais Svētais ufīcijs daudzos jautājumos saliek punktiņus uz “i”. Tas aptur Atbrīvošanās teoloģiju, kas izmanto marksisma analīzi, un pieņem stingru nostāju pret nopietnu ētisku problēmu rašanos. Visnozīmīgākais darbs, bez šaubām, ir jaunais Katoliskās Baznīcas katehisms – darbs, kas ilga 6 gadus un kas iznāca 1992. gadā. “Pazemīgais strādnieks Kunga vīna dārzā” Pēc Vojtilas nāves, 2005. gada konklāve nepilnu 24 stundu laikā aicina nu jau 78 gadus veco vīru, kurš ir iemantojis vispārēju cieņu un respektu pat no saviem pretiniekiem, kļūt par viņa sekotāju. No Svētā Pētera bazilikas lodžijas Benedikts XVI iepazīstina ar sevi kā ar “pazemīgu strādnieku Kunga vīna dārzā”. Cilvēks, kurš ir brīvs no jebkāda protagonisma, stāsta, ka viņam nav “programmu”, bet ir vēlēšanās “kopā ar visu Baznīcu uzklausīt Kunga vārdu un gribu”. Aušvica un Ratisbona Lai arī sākumā kautrīgi, tomēr viņš neatteicās no ceļojumiem. Arī viņa pontifikāts, tāpat, kā priekštecim, bija ceļojošais pontifikāts. Starp saviļņojošākajiem brīžiem bija vizīte Aušvicā 2006. gada maijā, kad vācu tautības pāvests teica: “Tādā vietā kā šī, aptrūkstas vārdu un var palikt tikai satriektā klusumā – klusumā, kas ir iekšējs kliedziens pretī Dievam: kāpēc Tu varēji to visu paciest?” 2006. gads ir arī Ratisbonas lietas gads, kad sena frāze par Muhamedu, ko pāvests citē ne jau no sevis universitātē, kurā savulaik bija pasniedzējs, tiek pakļauta manipulācijai un izsauc protestus islāma pasaulē. Kopš tā laika pāvests daudzkāršo uzmanības zīmes pret musulmaņiem. Benedikts XVI uzņemas smagus ceļojumus, konfrontējas ar straujiem soļiem skrienošo dekristianizēto sabiedrību sekularizēto pasauli un ar iekšējām nesaskaņām Baznīcā. Savu dzimšanas dienu viņš svin Baltajā namā kopā ar Džordžu Bušu junioru un dažas dienas vēlāk, 2008. gada 20. aprīlī, lūdzas sagrauto Dvīņu torņu laukumā, kur apskauj 11. septembra upuru tuviniekus. Enciklika par Dieva mīlestību Arī tad, ja bijušā Svētā ufīcija prefekts bieži vien tika saukts par “panzerkardinal”, salīdzinot viņu ar tanku, pāvesta amatā viņš nemitīgi runāja par “prieku būt kristiešiem” un savu pirmo encikliku veltīja Dieva mīlestībai – “Deus caritas est”. “Kristieša iesākumā,” viņš raksta, “nav ētiska lēmuma, vai lielas idejas, bet ir tikšanās ar notikumu, ar Personu”. Viņš atrod laiku arī, lai uzrakstītu grāmatu par Jēzu no Nācaretes. Tas ir viens darbs, kas tika publicēts trijos sējumos. Starp lēmumiem, kurus der pieminēt, ir Motu proprio, līdz ar kuru tiek liberalizēta pirmskoncila Romas Misāle un izveidots ordinariāts, lai ļautu atgriezties komūnijā ar Romu anglikāņu kopienām. 2009. gada janvārī pāvests nolemj atsaukt četru bīskapu ekskomunikāciju, kurus nelikumīgi bija ordinējis monsinjors Marsels Lefebrs. Viņu vidū ir arī Ričards Viljamsons, kurš noliedza gāzes kameru eksistenci. Kad uzvirmo polemika ebreju vidē, pāvests ņem rokās pildspalvu un raksta bīskapiem visā pasaulē, uzņemoties atbildību. Atbilde uz skandāliem Pēdējos gadus iezīmē pedofīlijas skandāls un Vatileaks, jeb dokumentu noplūde no pāvesta rakstāmgalda, kas tika publicēti grāmatā. Benedikts XVI ir apņēmības pilns risināt “netīrības” problēmu Baznīcas iekšienē. Viņš ievieš stingrus noteikumus pret noziegumiem pret mazgadīgajiem, kūrijai un bīskapiem prasa mainīt attieksmi. Nonāk pat tiktāl, ka viņš pasaka, ka vissmagākās vajāšanas Baznīcai nenāk no ārējiem ienaidniekiem, bet no grēka, kas iemājojis tās iekšienē. Otra svarīga reforma skar finanses. Pāvests Ratcingers ir tas, kurš Vatikānā ievieš normas pret naudas atmazgāšanu. “Baznīca, kas ir brīva no naudas un no varas” Iepretim skandāliem un ekleziālajam karjerismam, sirmais vācu pāvests turpina aicināt uz atgriešanos, grēku nožēlu un pazemību. Sava pēdējā ceļojuma laikā uz Vāciju 2011. gada septembrī viņš aicina Baznīcu būt mazāk pasaulīgai: “Vēstures piemēri liecina, ka “no pasaulīguma atbrīvotas” Baznīcas misionārā liecība izpaužas skaidrākā veidā. Būdama atbrīvota no materiālās un politiskās nastas un privilēģijām, Baznīca var labāk un patiesi kristīgāk nodoties visai pasaulei, var būt patiesi atvērta pasaulei…”. Vaticannews.va
Foto: Benedikts XVI sveic ticīgos Kastelgandolfo |
