Svētā Krēsla preses birojs ir publicējis mirušā pāvesta Benedikta XVI garīgo testamentu. Viņš aicina visus: Esiet stipri ticībā!
„Kad es šajā vēlajā dzīves stundā atskatos uz gadu desmitiem, kurus esmu izstaigājis, es vispirms redzu, cik daudz iemeslu man ir pateikties. Vispirms es pateicos pašam Dievam, visu labo dāvanu devējam, kurš man ir devis dzīvību un vadījis mani cauri dažādiem apjukumiem; kurš mani vienmēr ir pacēlis, kad esmu sācis slīdēt, kurš man vienmēr no jauna dāvājis sava vaiga gaismu. Atskatoties atpakaļ, es redzu un saprotu, ka pat tumšie un grūtie šī ceļa posmi bija manas pestīšanas labad un ka tieši tajos Viņš mani labi vadīja. Es pateicos saviem vecākiem, kuri man dāvāja dzīvību grūtos laikos un ar savu mīlestību sagatavoja man brīnišķīgas mājas, kas kā spoža gaisma spīd visās manās dienās līdz pat šodienai. Mana tēva dziļā ticība mācīja mums, brāļiem un māsām, ticēt un bija drošs ceļvedis starp visām manām zinātniskajām atziņām. Manas mātes sirsnīgā dievbijība un lielā labestība paliek mantojums, par ko es nevaru viņai pietiekami pateikties. Mana māsa gadu desmitiem ir nesavtīgi un ar lielu labestību rūpīgi man kalpojusi. Mans brālis vienmēr ir bruģējis man ceļu ar savu spriedumu skaidrumu, stingrību un dzīvesprieku. Bez šī viņa pastāvīgā atbalsta un līdzgaitniecības es nebūtu spējis atrast pareizo ceļu. Es no sirds pateicos Dievam par daudzajiem draugiem, vīriešiem un sievietēm, kurus Viņš vienmēr ir nolicis man blakus; par līdzstrādniekiem visos mana ceļa posmos; par skolotājiem un audzēkņiem, kurus Viņš man ir devis. Ar pateicību uzticu viņus visus Viņa labestībai. Un es vēlos pateikties Kungam par savām skaistajām mājām Bavārijas Alpu pakājē, kurās man bija iespēja atkal un atkal ieraudzīt paša Radītāja spožumu. Es pateicos manas dzimtenes iedzīvotājiem par to, ka viņi ļāva man daudzkārt piedzīvot ticības skaistumu. Es lūdzos, lai mūsu valsts paliktu ticības valsts, un lūdzu jūs, dārgie tautieši, neļaujiet, lai jūs tiktu attālināti no jūsu ticības. Visbeidzot, es pateicos Dievam par visu to skaistumu, ko man bija iespēja piedzīvot dažādos sava ceļojuma posmos, bet jo īpaši Romā un Itālijā, kas ir kļuvusi par manām otrajām mājām.
Visiem, kuriem kaut kādā veidā esmu nodarījis pāri, es no sirds lūdzu piedošanu.
To, ko iepriekš teicu par saviem tautiešiem, tagad saku visiem, kas man uzticēti kalpojot Baznīcā: Esiet stipri ticībā! Neļaujiet sevi maldināt! Bieži vien šķiet, ka zinātnei - no vienas puses, dabaszinātnēm, no otras puses, vēstures pētījumiem (īpaši Svēto Rakstu ekseģēzei) - ir neapstrīdamas atziņas, kas ir pretrunā ar katoļu ticību. Attālināti esmu bijis liecinieks notikušajām pārmaiņām dabaszinātnēs un redzējis, kā izzūd šķietamas ticībai pretējas pārliecības, kas izrādījās nevis zinātne, bet gan filozofiskas interpretācijas, kas tikai šķietami pieder pie zinātnes, - gluži tāpat kā ticība, acīmredzot dialogā ar dabaszinātnēm, ir iemācījusies labāk izprast savu apgalvojumu apjoma robežas un tādējādi arī savu patieso dabu. Es sešdesmit gadus esmu bijis līdzgaitnieks teoloģijas, īpaši biblisko studiju ceļā, un esmu redzējis, kā, mainoties paaudzēm, ir kritušas šķietami nesatricināmas tēzes, kas izrādījās tikai hipotēzes: liberālā paaudze (Harnaks, Jūlihers utt.), eksistenciālistu paaudze (Bultmans u.c.), marksistu paaudze. Es esmu redzējis un redzu, kā ticības racionalitāte ir parādījusies un no jauna parādās no hipotēžu jucekļa. Jēzus Kristus patiesi ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, un Baznīca ar visām tās nepilnībām patiesi ir Viņa Miesa.
Visbeidzot, es pazemīgi lūdzu: lūdzieties par mani, lai Kungs mani uzņem mūžīgajos mājokļos, neskatoties uz visiem maniem grēkiem un trūkumiem. Par visiem man uzticētajiem cilvēkiem es no sirds ikdienas lūdzos.”
