Ratiņkrēslam viņš bija piesaistīts jau sen. Un, kad bija pateicis viesim divus teikumus, viņam bija jāklepo, lai atbrīvotu plaušas. Gars bija nomodā līdz pēdējam. Tomēr mūsu beidzamās tikšanās laikā 15. oktobrī bija stipri jūtamas sāpes, ko viņš cieta. Klusībā, bez jebkādas žēlošanās. Viņam vēl jāiztur, viņš man teica, par “zīmi”; zīmi kursam, par ko viņš iestājās, par Jēzus Vēsti, kuras nesagrozītai tālāknodošanai viņš visu dzīvi bija nodevies. Cilvēka atsvešināšanās no sava Radītāja esot mūsu laika galvenā problēma. Cilvēki laikā, kad Dievs ir tālu, atkal jāiepazīstina ar Jēzu Kristu; ar Viņa žēlastību, žēlsirdību, bet arī ar Viņa pamācībām. Benedikts XVI bija pāvests, kas nevarēja nomirt. Ne būdams amatā, ne arī pēc tam. Jau aicinājums kļūt par Minhenes bīskapu bija pret viņa gribu. Viņam taču šādam uzdevumam veselība daudz par vāju. Būdams Ticības mācības kongregācijas prefekts, viņš trīs reizes lūdza sev atkāpšanos. Kad viņš pēc Jāņa Pāvila II nāves beidzot gribēja doties atpūtā, konklāvs ievēlēja viņu par pasaules lielākās reliģiskās kopienas vadītāju kā pirmo vācieti kopš 500 gadiem. Jozefs Racingers, vienkāršu provinciālās Bavārijas ļaužu dēls, rakstīja gadsimta biogrāfiju. Nav neviena mūsdienu vācieša, kurš viņam līdzinātos nozīmībā. Ne jau velti britu vēsturnieks Pīters Votsons (Peter Watson) pieskaitīja viņu vācu “ģēnijiem”, tādiem gigantiem kā Bēthovens, Helderlīns un Kants. Blakus Karolam Vojtilam nevienam citam Baznīcas vadītājam netika, protams, bargāk uzbrukts kā bavārietim. Dažreiz pelnīti. Biežāk netaisnīgi. Tiklīdz bija runa par Racingeru – atzīmēja franču filozofs Bernārs Anrī Levī (Bernard-Henri Lévy) – “katrā diskusijā pārsvaru guva aizspriedumi, nepatiesība un pat tīra dezinformācija”. Bez šaubām, par Benediktu XVI var runāt ne tikai kā par izcilu zinātnieku un vienu no mūsu laika nozīmīgākajiem domātājiem. Viedokļi par viņu atšķīrās. Pretiniekiem viņš iemiesoja Baznīcas regresīvo kursu, citiem bija īstenas ticības ikona, pēc kuras orientēties. Jau universitātē teologs uzsvēra, ka nedrīkst noliegt Bībeles pamatu. Dieva vārds, kādu to vēsta evaņģēlijs, protams, ir interpretējams un atklāj arvien jaunus noslēpumus, tomēr pamatnostāja nav interpretējama. Viņš pats to argumentēja, ka Kristus vēsts ir pārāk neērta, lai izsauktu plašu pretmīlestību, jo īpaši tādā sekularizētā pasaulē, kas vairs nezina, par ko ir runa, kad piemin katolisko ticību. Viņam priekšplānā nebija kaut kādi strukturāli jautājumi, bet gan tas, kam Kristus bija iecerējis un radījis savu Baznīcu. Viņš iemiesoja jaunu inteliģenci ticības noslēpumu izzināšanā un izteiksmē un vienlaicīgi aizstāvēja vienkāršās tautas dievbijību pret profesoru auksto reliģiju. Vēsturi Racingers rakstīja arī kā koncila padomnieks. Bez viņa veikuma, drosmes neizdabāt un devuma Baznīcas atjaunošanā Vatikāna otrā koncila nebūtu. Kā ticības sargātājs kopā ar Jāni Pāvilu II gadsimta ceturtdaļas ilgumā viņš rūpējās par to, lai Baznīcas kuģis laikmeta vētrā nenovirzītos no kursa. Viņa konsekventā līnija sagādāja viņam tādas iesaukas kā “lielinkvizitors” un “tanku kardināls”. Vadošo mediju atteikšanos viņu atzīt viņš uzskatīja par savas pretestības godalgu. Benedikta kā pāvesta vislielākās rūpes bija par to, ka cilvēka atsvešināšanās no sava Radītāja arvien palielinās. Ja Dievs atkrīt, Dievs, kurš mūs pazīst un uzrunā, – viņš brīdināja – sabiedrība zaudē civilizētas esamības pamatu. Baznīcas uzdevumu viņš ilustrēja ar vārdiem, ko piedēvē Avilas Terēzei: “Mēs esam acis, ar kurām Viņa līdzjūtība skatās uz cietējiem; mēs esam rokas, kuras Viņš izstiepj svētībai un dziedināšanai; un mēs esam lūpas, kas sludina Viņa Evaņģēliju.” Nekad iepriekš pāvesta teiktais netika sadzirdēts vienlaikus visā pasaulē. Pāvesta runas aizņēma pasaules preses izdevumu pirmās lappuses. Jau pirmajā pontifikāta gadā vien Benedikts spēja sapulcēt ap sevi gandrīz četrus miljonus cilvēku – vairāk nekā kāds viņa priekšgājējs līdzīgā laikposmā. Pāvesta grāmatas ieņēma bestselleru topus un zināmā mērā startēja kā visu laiku lielākais īsais kurss ticībā. Tas nebija tikai īslaicīgs uzplaiksnījums. Pirmo reizi vēsturē pāvesta enciklika tika pārdota miljoniem – nebijis gadījums. Bijušajam profesoram noderēja tas, ka viņš vērsās ne tikai pie noteikta klientu loka, bet spēja uzrunāt gan intelektuāļus, gan arī vienkāršus ticīgos. Benedikts pārliecināja ne tikai ar sprieduma spēku, bet arī ar tādas dzīves patiesumu, kas bija pilnībā vērsta uz sekošanu Kristum. Viņš nevarēja dzīvot citādi, nekā mācīja. Viņš bija neērts cilvēks. Tāds, kurš nekāroja pēc laika gara un aplausiem. Turklāt viņa tēls cieta no tā brīža, kad viņš dedzīgi iebilda pret koncila lēmumu atkārtotu pārskatīšanu un pēc Vatikāna koncila beigām uzskatīja par savu uzdevumu cīnīties par autentisko, patieso koncilu, pret interpretāciju, ko koncila tēvi nekad nebija vēlējušies. Viena lieta ir skaidra: tādas personības, kura veidojusies nacistu ateistiskās diktatūras laikā, kad par pārliecību varēja samaksāt ar dzīvību, tik augsta gara, vispusīgi izglītota, ar cēlu raksturu apveltīta humānista, kurš runāja par Dieva mīlestību, vairs nebūs. Ar savu pienesumu koncilam, tā tēvu jaunatklāsmē, mācības iedzīvināšanā viņš bija ticības sakņu atjaunotājs. Nav nejaušība, ka viņš tādēļ jau sen tiek uzskatīts par jaunāko laiku Baznīcas skolotāju. Visbeidzot ar savu vēsturisko demisijas aktu viņš Pētera amatu būtiski mainīja un atjaunoja tam garīgo dimensiju, ar kuru tas pirmsākumos bija apveltīts. “Jaunais vēl nav līdz galam īstenojies,” viņš mēdza sacīt, – taču vecais ir pagājis. Pats sevi viņš redzēja kā pēdējo aizejošā laikmeta pāvestu un vienlaikus to, kas ceļ tiltu un palīdz jaunā nākšanai – lai kā tas arī izskatītos. Kas zina, varbūt tāpēc viņam, par spīti gluži neaptveramajam nespēkam, kas bija daudz lielāks, nekā atklātībai zināms, tik ilgi bija jāpaliek pie dzīvības, lai savai Baznīcai atgādinātu savu 1958. gada pravietojumu: tā kļūs maza, tai būs jāatsakās no lielas daļas varas un jākļūst par saujiņu ticīgo – tomēr atkal pieaugs tie spēki, kas spēs ievest Kristus Baznīcu jaunā laikmetā. Baznīcu un ticību nevar izveidot pats. Ja ir Dievs, ja ir Atklāsme, ja ir Jēzus nodibinājums, tad tas nenāk no mums, bet gan ir dots. Tā ir ticības pamataksioma, viss pārējais paliek iestrēdzis sevī, ja nepievēršas augstākam līmenim, no kura kā no Saules pasaulē ienāk patiesā gaisma. Jozefs Racingers bija ne tikai radikāls domātājs, bet arī radikāls ticīgais, kas nekad neatļāvās manipulēt ar amatu un godu. Viņa drāma bija, ka vajadzēja pretoties, glābt to, kam draudēja pazušana. Un dabūt atpakaļ to, kas šķietami jau pazudis iznīcības viļņos. Viņu interesēja nevis tas, ko grib mode vai mediji, bet gan – ko grib Dievs. Racingers tika apsūdzēts par seksuālās vardarbības piesegšanu un slēpšanu Baznīcā. Fakts ir tāds, ka bija nolaidības un kļūdas, ko viņš atklāti atzina. Tomēr kā Ticības mācības kongregācijas prefekts viņš jau laikus bija veicis pasākumus, lai konsekventi noskaidrotu un sodītu vainīgos un upuriem sniegtu gandarījumu. Neaizmirstams ir viņa brīdinājums Lielās Piektdienas krustaceļa laikā 2005. gadā: cik daudz netīrumu ir Baznīcā un arī tieši priesteru vidū. Būdams pāvests, viņš pastiprināja attiecīgos likumus, atlaida 400 priesterus un noteica kanonisko tiesību pamatprincipus, lai arī bīskapus un kardinālus varētu saukt pie atbildības. Itāļu pētnieciskais žurnālists Džanluidži Nuci (Gianluigi Nuzzi) liecināja, ka Benedikts “noņēma klusēšanas apmetni un piespieda savu Baznīcu uzlūkot upurus”. Vēsture spriedīs, kāda nozīme Benediktam XVI šajā gadsimtā ir bijusi. Benedikts XVI, kā rezumēja viņa pēctecis, bija “liels pāvests”: “Liels ar savu inteliģences spēku, izcils ar savu nozīmīgo ieguldījumu teoloģijā, liels ar savu mīlestību pret Baznīcu un cilvēkiem.” Visbeidzot Francisks nosauca daudzējādi kritizēto pāvestu par “svēto”. Šī lielā cilvēka mācība esot neaizvietojama Baznīcas nākotnei. Bergoljo: “Viņa gars no paaudzes paaudzē parādīsies arvien lielāks un spēcīgāks.” Izcilais angļu esejists G. K. Čestertons rakstīja par svētajiem, ka tie ir kā zāles, jo viņos ir pretinde. Viņi atjauno un dziedina pasauli ar to, ka īpašā veidā iemieso to, ko pasaule atstājusi novārtā. Tāds vīrs bija Benedikts XVI. Kath.net
Foto: klātesošie Benedikta XVI bērēs tur uzrakstu santo subito (svētais uzreiz) | 
