Jēzus mācekļu kopiena rodas kā apustuliska, misionāra kopiena – teica Francisks. Svētais Gars veido Baznīcu kā tādu, kas iziet. Baznīca ir vērsta uz āru, nevis noslēgusies sevī. Tās uzdevums ir izstarot Kristus gaismu līdz pat zemes robežām. Taču var gadīties, ka kristieša dedzība samazinās, vēlme izplatīt priecīgo Evaņģēlija vēsti kļūst vājāka, kristietis kļūst remdenāks. Dažreiz rodas iespaids, ka daži kristieši ir noslēgti, tie nedomā par citiem. Pāvests norādīja, ka tad, kad kristīgajā dzīvē pazūd no mūsu redzesloka Evaņģēlija sludināšana, tad tā saslimst, kļūst noslēgta sevī, atrofējas. “Ja trūkst apustuliskās dedzības, tad atdziest arī ticība. Misija ir kristīgās dzīves skābeklis, kas to tonizē un attīra.”
Turpinājumā Svētais tēvs iepazīstināja ar savu metodi, pie kuras turoties, viņš palīdzēs mums labāk izprast, kas ir apustuliskā dedzība. Viņš iesāks ar Svētajiem Rakstiem un Baznīcas mācību, lai pēc tam tuvotos dažiem dzīvajiem avotiem, tas ir, lieciniekiem, kuri Baznīcā atdzīvināja šo Evaņģēlija kaislību. Tas mums palīdzēs no jauna “iekurt uguni, ko Svētais Gars vēlas mūsos uzturēt degošu”.
Pirmais piemērs, uz ko šajā reizē Francisks balstījās, bija Svēto Rakstu fragments par svētā Mateja atgriešanos (sal. Mt 9, 91-13). Muitnieks Matejs, kurš romiešiem iekasēja nodokļus, citiem vārdiem sakot, “kolaboracionists” un “tautas nodevējs”, pret kuru ļaudis izturējies ar nicinājumu, Jēzus acīs bija cilvēks ar saviem kāpumiem un kritumiem. Pāvests atgādināja, ka Jēzus neapstājas pie īpašības vārdiem, bet vienmēr meklē lietvārdus, proti, Viņš nesaka, ka tas ir grēcinieks vai, ka tas ir tāds un šitāds, bet Viņš skatās uz otru kā personu, redz, kas ir sirdī. Viņa skatījumā otrs ir cilvēks, vīrietis, sieviete. Kamēr starp Mateju un ļaudīm pastāvēja plaisa, - jo ļaudis viņu uzskatīja par “muitnieku” -, Jēzus iet viņam klāt, jo Viņa skatījumā katrs cilvēks ir Dieva mīlēts. Vai šis nelaimīgais arī ir Dieva mīlēts? Jā, arī viņš. Jēzus atnāca tieši šī nelaimīgā dēļ. “Es esmu nācis, lai glābtu grēciniekus, nevis taisnīgos”, Viņš saka. Jēzus raugās uz cilvēku ar mīlestības pilnu skatienu. Svētais tēvs piebilda, ka tas ir apustuliskās dedzības izejas punkts. Viss sākas ar šo skatienu. Mēs varam uzdot sevi jautājumu – turpināja pāvests. Kā mēs skatāmies uz citiem? Cik bieži redzam trūkumus, tā vietā lai redzētu otra vajadzības! Cik bieži mēs piekarinām cilvēkiem birkas, izejot no tā, ko tie dara vai domā! Arī kā kristieši mēs sakām: tas ir mūsējais vai tas nav mūsējais. Tas nav Jēzus skatiens. Viņš vienmēr ikvienu uzlūko ar žēlsirdību un īpašu mīlestību. Kristieši ir aicināti darīt tāpat kā darīja Kristus – uzlūkot kā Viņš īpaši tā saucamos ‘tālos’. Jēzus tuvojas mūsu ierobežojumiem un trūkumiem, lai mūs dziedinātu. Kāds cits svarīgs elements stāstā par Mateju ir “kustības” elements, tas, ka viņš pieceļas. Matejs sēdēja, kad Jēzus viņu uzlūkoja un paaicināja. Sadzirdējis Jēzus aicinājumu, viņš tūlīt “piecēlās un Viņam sekoja”. Pāvests paskaidroja, ka tajos laikos tam, kurš sēdēja, bija zināma vara pār citiem, kuri atradās viņa priekšā kājās. Jēzus vispirms atraisa Mateju no varas krēsla, lai tas pats izietu citiem pretī un kļūtu līdzīgs saviem brāļiem. Jēzus tam paver kalpošanas apvāršņus. Šajā sakarā Svētais tēvs norādīja, ka tā ir vērā ņemama lieta kristiešiem: Jēzus mācekļiem, mums – Baznīcai. Vai mēs paliekam sēžam un gaidām, kad ļaudis paši nāks, vai protam piecelties un doties pie citiem? Visbeidzot Jēzus paver Matejam jaunu mērķi, jaunu garīgo apvārsni. Vispirms Kungs dodas uz viņa mājām un piedalās mielastā kopā ar citiem tādiem pašiem muitniekiem un grēciniekiem kā Matejs. Pēc tam Matejs atgriežas savā vidē, taču viņš atgriežas, pārveidots, un kopā ar Jēzu. Pāvests paskaidroja, ka viņa apustuliskā dedzība nesākas kaut kādā jaunā, ideālā vietā, bet sākas tur, kur viņš dzīvo, to cilvēku vidū, kurus viņš pazīst. “Tā mums ir mācība”, piebilda Francisks. “Lai liecinātu par Jēzu, mums nav jāgaida, kad būsim pilnīgi un būsim paveikuši garu ceļu, sekojot Jēzum. Mūsu sludināšana sākas šodien un tur, kur mēs dzīvojam. Taču tā nesākas, mēģinot citus pārliecināt. Tā sākas, ik dienas liecinot par Mīlestības skaistumu. Tieši tas cilvēkus pārliecinās. Mums viņiem ir jāatklāj Dieva, kas ir Mīlestība, skaistums, nevis jāsludina sevi. Mēs nesludinām sevi vai kādu politisku partiju vai ideoloģiju, mēs sludinām Jēzu. Mūsu uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem “uzņemt kontaktu” ar Jēzu, necenšoties viņus pierunāt vai pārliecināt, bet ļaujot, lai pats Kungs viņus pārliecina. Atsaucoties uz sava priekšgājēja Benedikta XVI teikto, Francisks atgādināja, ka Baznīca nenodarbojas ar prozelītismu. Tā attīstās, pateicoties savai pievilcībai. Vaticannews.va |
