Francijas bijusī kultūras ministre Rozelīna Bašelo izraisīja viedokļu sadursmi, prognozējot, ka valdība, visticamāk, nojauks baznīcas, kas celtas 1800. gados un kurām ir maza vēsturiska vai kultūras vērtība, nevis tērēs miljardus eiro to uzturēšanai. "Ir deviņpadsmitā gadsimta kultūras mantojums, par kuru nav lielas intereses," Bašelo 5. janvārī sacīja Francijas televīzijas raidījumā, kur viņa popularizēja jauno grāmatu „682 dienas”, kas stāsta par viņas diviem gadiem kultūras ministres amatā (2020-2022). "Valdībai būs jākoncentrējas uz zināmo mantojumu," sacīja 76 gadus vecā centriski labējā politiķe. Atzīstot šo ēku "spēcīgo emocionālo fonu", Francijas pilsoņiem ir jāorganizējas, ja viņi vēlas glābt šīs ēkas, viņa sacīja. „Viņiem nāksies paņemt vienam otru aiz rokas... Bet viņi nevarēs jautāt valdībai,” viņa prognozēja. Gandrīz visas baznīcas ēkas, kas tika uzceltas pirms 1905. gada, kad Francija pieņēma pašreizējo likumu, kas atdala baznīcu un valsti, ir valsts īpašums. Tas nozīmē, ka valstij ir jāuztur lielākā daļa no vairāk nekā 32 000 baznīcām, 6000 kapelām un 87 katedrālēm. "19. gadsimtā celtās ēkas ir satraucoši trauslas, un to drošībai vien ir nepieciešami pārmērīgi lieli budžeti," savā jaunajā grāmatā saka Bašelo. Viņa lēš, ka līdz 2050. gadam to saglabāšana valdībai izmaksās "desmitiem miljardu eiro", kas nozīmē, ka visu saglabāt būs "neiespējami". Viņas izteikumi sociālajos medijos izraisīja dažādas reakcijas. "Touche pas à mon église!" jeb "Rokas nost no manas baznīcas!" tvītoja kāds eirodeputāts, savukārt citi apstiprināja Bašelo novērojumus. "Problēma ir pilsētu baznīcas un slēgtās kapelas, kas bieži vien ir privātīpašums, it īpaši, ja tās nav klasificētas," sacīja kāds lietotājs. Šķiet, ka baznīcu klasificēšana par vēstures pieminekļiem ir etalons, lai izvēlētos, kuras ēkas tiks saglabātas. Paziņojumā par “19. gadsimta reliģiskajām ēkām” Luāras reģionālā kultūras lietu direkcija norādīja, ka reģionu baznīcu “mantojuma joma” ir “skaitliski ļoti svarīga”. Šajā kontekstā, lai īstenotu “saprātīgu aizsardzības politiku”, šķiet nepieciešams „noteikt ievērojamākās ēkas vai tās, kas visreprezentatīvāk raksturo šī perioda stilus un reliģisko praksi”, sacīja direkcija. International.la-croix.com | 
